Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

(Kā) pārvarēt nepārvaramo
Kristiāna Kārkliņa
23.11.2018.

Jauno dzejnieku antoloģijā "Kā pārvarēt niezi galvaskausā" publicēta septiņu latviešu jaunās (jaunākās?) paaudzes dzejnieku – Annas Belkovskas, Kirila Vilhelma Ēča, E. F. Kuka, Raimonda Ķirķa, Marijas Luīzes Meļķes, Laura Veipa un Lotes Vilmas Vītiņas – dzeja. Kailā subjektīvismā, kas balstās pirmajā un vēl pāris vēlākos iespaidos, gribas piekasīties grāmatas noformējumam, kurš pārlieku cieši draudzējas ar askētismu un minimālismu. Kāpēc piekasīties? Jo pieprasījums pēc t. s. literatūras no augstāka plauktiņa joprojām nav tik liels, kā literāro aprindu pārstāvjiem gribētos. Joprojām jaunākajai dzejai tirāžas ir mazas mazītiņas, tamdēļ šķiet nedaudz skumji, ka līdz grāmatnīcām nonākušie izdevumi var nemanot pazust plauktu košajos virpuļos (ja nu vienīgi kādam mīļākā krāsa ir tieši tik koši zila kā šīs antoloģijas vāki vai tieši tik zaļa kā dzejoļu fonta krāsa). Lai gan… naivums ir jāpiebremzē. Šāda tipa dzejas grāmatas saturiski nez vai spēs piesaistīt potenciālus nejaušos pircējus, lai kādos toņos un krāsu gammās arī būtu ietērptas.

Jaunākās mūsdienu latviešu dzejas antoloģijas nepavisam nav ikdienišķa un parasta parādība latviešu grāmatniecībā, tāpēc cieņu un slavinošus vārdus pelnījis "Kā pārvarēt niezi galvaskausā" idejas autors un grāmatas redaktors Artis Ostups.

Antoloģijas nosaukumam izvēlēta intelektuāli konotēta rinda no Raimonda Ķirķa dzejoļa "Nakts fatālisms". Nosaukumā pozicionētais jautājums raisa asociācijas ar jauno domātāju paaudzi, kas apstiprinās arī publicētajā dzejā – viņi domā, domā daudz un padziļināti, varētu teikt, ka antoloģijā pārstāvēto dzejnieku darbos priekšplānā nav klajš emocionālo pārdzīvojumu prizmu attēlojums, bet gan analītiski ievirzīta, leksiski eksperimentāla un izziņas procesā balstīta refleksija par tām. Mēģinot izdalīt galvenos publicētās dzejas kopīgos saturiskos un formālos segmentus, kopainu veido uzticīgs individuālisms, plašs tēlainās izteiksmes līdzekļu arsenāls, asociatīvums, vizualitāte, mūsdienīgums, cieši sadevies rokās ar pagātni, salīdzinoši sekundāra intertekstualitāte. Septiņnieka sastāvu vieno šūpuļa svētki deviņdesmitajos (izņemot K. V. Ēci), aktīva darbība mākslas un kultūras projektos, spilgtas un novatoriskas dzejas performances. Šie uzvārdi nav sveši nevienam, kas interesējas par jaunāko dzeju, apmeklē kultūras pasākumus un lasa kvalitatīvus literāros izdevumus.

Tā kā 21. gadsimtā modīgs ir zvaigžņotais vērtējums, atļaušos šo paņēmienu izmantot kā vienu no aprakstoši vērtējošajiem elementiem krājuma dzejas kopu raksturošanai, par maksimālo nosakot 5*.

Belkovskas dzejoļos pozicionējas gan Dieva koncepts, gan bērnības retrospekcijas, kā arī pilsētas un lauku vides pretnostatījums. Lai gan mūsdienu paaudzes pārsvarā vizinās BMW, Audi u. c. jaunmodīgajos transportlīdzekļos, vairākos Belkovskas dzejoļos vēl jūtama neaizmirstamā žiguļu un moskviču smarža, kas ir būtiski deviņdesmito un agrāku gadu elpas vilcieni un definē daļu no atmiņu koda. "Dzirdot par Marijas debesbraukšanas svētkiem, ticēju, ka viņa arī brauks debesīs. Ja kāds / brauks, tad noteikti viņa sava jocīgā brāļa žigulī" (10); "kad pienāktu laiks atvadīties, tu smaidot visiem spiestu rokas, līdz jūs iekāptu savā moskvičā / un brauktu mājās pie četrām meitām, no kurām viena šajā realitātē ir mana mamma." (10) Savdabīgi pievilcīgs ir dzejolis, kurā krievu valoda apspēlēta tiešā salīdzinošā pārnesumā ar latviešu valodu: "Sabiedrība man liek justies vientulīgi kā Katrīnai Pustajovičai. / Eju pa tukšu ceļu laukos netālu no kapsētas kā Aņa Smertonova." (11) Belkovskas sievišķīgi nopietnie un ikdienišķi pievilcīgas melanholijas pildītie dzejoļi iegūst 4* un 5. zvaigzni ar ½ no staru skaita.

K. V. Ēča dzejā vērojamas fonētikas un formas spēles, apzināti deformēta pareizrakstība, vārddarināšana. "Sveiki te jums raxta ansis. Mans drauks kirils teica ka varu jums uzrakstit ja rods kautkadi jautaajumi." (21) Kārlis Vērdiņš recenzijā par šo antoloģiju ļoti precīzi raksturojis jauno dzejnieku un konkrēti K. V. Ēča spēcīgāko/pievilcīgāko punktu – pozitīvu "trakumu", vaļsirdīgumu, neslēptas emocijas [1]. Ēča formas un leksikas spožums pelnījis 4,5*.

Formas eksperimenti vērojami arī E. F. Kuka dzejoļos. Eksperimentēšana, dažādu valodas slāņu un valodas variāciju izmantošana liecina par viņa, kā arī citu jaunās paaudzes pārstāvju vēlmi atšķirties, būt novatoriskiem, atsvaidzināt un paplašināt izteiksmes līdzekļus. Viņiem ir svarīgi ne tikai tas, kas ar dzejoli tiek pateikts (dzejoļa vēstījums), bet arī – kā un ar kādiem līdzekļiem tas tiek izdarīts. Dažādība nopelna 3,5*.

Dzejprozas, apziņas plūsmas elementi, vecvārdi, sava veida verbālās meditācijas, arī fizioloģisku norišu komplicēts tēlojums caurvij Ķirķa tekstus. "ielijušais duļķu malks aizaudzē muti ciet un siekalas ar sauli brīvi jaucas / pakrūtē neesošs un durstošs līp kuņģis pie skalpa kā tu jūties mana lielā gludā piere" (28). Ķirķa dzejoļi no lasītāja pieprasa nopietnu iedziļināšanos, "ieiešanu" tekstā un lasītājā var pat izraisīt galvaskausa iekšējo niezi. Ķirķa dzejas pasaule šķiet kā dārzs ar sazarotām takām, kas dažkārt ieved pārlaicīgās un metafiziskās noskaņās. Tēlu un poētiskā arsenāla blīvums gan var novest ne tikai līdz niezei, bet arī sāpēm: "es dzirdu pasauli dzirdam kā / upe asimetriski sīc kā asimetriski riņķi plīst / kā galva plīst bezgalības zīme savā / asimetriski bezgalīgā simetrijā / mana auss ir abstrahēta bet otra ir no Viņa" (32). Antoloģijā iekļautajos dzejoļos galvenās vadlīnijas ir detalizētas emociju, stāvokļu konstatācijas. Ķirķa transcendentālā, samezglotā un galvaskausā niezi raisošā poētika iegūst 3,5*. Jo tajā mazliet visa par daudz, lai mana galva patiesi sāktu niezēt.

Varētu apgalvot, ka M. L. Meļķes poētiskā telpa ir krietni piemīlīgāka, krass pretstats Ķirķa daudzšķautņainajam pasaules tvērumam. Viņas dzejoļos izgaismoti atmiņu, pagātnes motīvi, savijoties ar ainaviskiem tēlojumiem: "Ēnas un gaismas ir piedegušas izmisušā saulē, / Vējš ir aizmirsts pustonis pieskolas kapos. // Laika ēnā karājas eļļaina bilde / Ar noputējušiem smaidiem kā toreiz" (39). Meļķe piemīlīgā bērnišķīgumā skar gan laiktelpas materiālo, sociālo ikdienišķumu (smēķējoši sētnieki, iepazīšanās, atvadas), gan mūžību caur gadalaiku, dabas norisēm (pumpuri, sniegs, plaukšana, laika spraugas).  Viņas melanholiskie tonētie teksti sasniedz 4*.

Veipa liriskā "es" laiktelpu līdzīgi kā citiem antoloģijas autoriem veido pagātnes epizodes, arī ģimenes prizma. Viņa dzeja lasītājā atstāj domīga, nesteidzīga apcerīguma iespaidu. Pieslēgties Veipa individuālajai vēstījuma stīgai nav vienkārši, jo tā virsslānī neatkailina tipiskos motīvu kodus: "šodien nemazgājos, / darbā slinkoju. // vairs nevaru atgriezties mājās, / jo esmu pārvērties milzīgā bezē cepumā. // tu kaut ko noslauki no mutes kaktiņa." (41) Par neordinārajiem tēliem un sadzīvisku epizožu pacelšanu visnotaļ augstā poētiskajā līmenī 4*.

Vītiņas dzejā jūtama viņas izglītības un profesionālās darbošanās ietekme – šos dzejoļus varētu dēvēt par verbālām gleznām, Lote glezno ar vārdiem: "savelkas ciešāk / betona cīpslas / kolektīvs klusums / pustukšs angārs katedrāle / pustumsā sveces kā / degoši dzelteni stiebri / gaišmatains mežs" (46). Viņas dzejoļiem piestāvētu mākslinieciskas ilustrācijas, kas kopējo gleznu veidotu tuvāku pilnībai. Vītiņas rāmie, bet koši dzīvīgie panti tuvinās 3,5*, jo tomēr kaut kā it kā pietrūkst.

Var piekrist A. Ostupam, kurš krājuma priekšvārdā norāda: "Šīs antoloģijas autorus vairāk nodarbina personīgā, katram unikālā vēsture." (6) Tomēr jebkurā unikālajā vēsturē ir atrodami krustpunkti, kas vieno konkrētajā vidē un laikmetā dzīvojošos. Iepazīšanās ar antoloģiju sniedz visnotaļ krāsainu, kontrastu bagātu ieskatu latviešu jaunākajā dzejas ainavā, kuras pārstāvji ir neapšaubāmi talantīgi un jaudīgi. Varētu apgalvot, ka latviešu dzeja neapklusīs, bet taps arvien skaļāka un redzamāka. Rezumējot – antoloģijā apkopotie dzejnieki niezi galvaskausā, visticamāk, nekad nepārvarēs. Un ļoti labi, ka tā: ne viss ir jāpārvar.

 

 [1] Vērdiņš, K. (2018). Tad mēs būsim apskāvušies. Par jauno dzejnieku antoloģiju "Kā pārvarēt niezi galvaskausā?" [tiešsaiste]. Pieejams: http://www.punctummagazine.lv/2018/10/02/tad-mes-busim-apskavusies/