Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Viņi dzīvi. Par spīti visam
Elīna Malāne
05.12.2018.

Par vienu no Latvijas vēstures traģiskākajām lappusēm – Latvijas iedzīvotāju izvešanu uz Sibīriju – latviešu literatūrā jau rakstīts daudz. Šai tēmai pastiprinātu uzmanību veltījusi arī Andra Manfelde. 2011. gadā tika izdots atmiņu tēlojums "Zemnīcas bērni", kurā rakstniece poētiski attēloja savai dzimtai piederīgo dzīvi Sibīrijā. No 2011. līdz 2018. gadam Manfelde, tiekoties ar lasītājiem, uzklausa un pieraksta arī citu izsūtīto atmiņu stāstus. Tā top stāstu krājums "Mājās pārnāca basa" ("Latvijas mediji", 2018), kurā savus smago atmiņu kamolus tin 17 cilvēki, kopā ar rakstnieci radot 18 stāstus.

Šie cilvēki, kuri rakstniecei uzticējuši Sibīrijā piedzīvoto, nu jau ir cienījamā vecumā. Izvešanas laikā viņi bijuši mazāki vai lielāki bērni, daži dzimuši Sibīrijā. Daļai cilvēku par traģisko izvešanu un smago braucienu ir savas spilgtas atmiņas, citiem par to visu stāstījuši vecāki vai citi tuvinieki. Saliekot kopā dažādās atmiņas, Andra Manfelde izveidojusi viengabalainus, mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem bagātus stāstus. Katram stāstam (izņemot stāstu "Kauns") ir norādīts tā stāstītāja vārds, kā arī rakstniece katram no darbiem devusi poētisku nosaukumu. Taču kopumā visu stāstu intonācija ir ļoti līdzīga – daudz grūtību, izmisuma, cilvēka necienīgi dzīves apstākļi, bet pāri visam cilvēcība, cerība un spēcīga dzīvotgriba.

Viena no centrālajām stāstu krājuma tēmām ir izsūtīto izdzīvošana fiziskā līmenī. Gandrīz katrs stāsta varonis atceras nemitīgo cīņu ar aukstumu un badu. Izsūtīto ikdienas pārtika ir neapskaužama: pelavu plāceņi, vājpiena balandu zupa, maize, kas cepta no prosas vai nelobītām auzām. Lai tiktu pie 50–100 gramiem maizes, ir ilgi un smagi jāstrādā, turklāt ne vienmēr tik smagi pelnītā alga tiek saņemta. Veidi, kā cīnīties ar izsalkumu, ir dažādi, arī pieredzes stāsti ir dažādi, taču visskaudrākās atmiņas par badu lasāmas stāstā "Kauns", kur tēvs, pats ciezdams badu un nespēku, neviļus apēd maizi, kuru nesis ģimenei. Pēc tam visu mūžu viņu moka kauns. Valdas bērnības stāsts atklāj to, ko bērnībā ēda Sibīrijas bērni: "Bērneļi augu dienu lodā pa klonu, nokasa visu, ko var izkasīt. Kaļķus izšņāpj no sienām, ogles nograužas melnām mutēm, ka skrumšķ – Sibīrijas bonbongas ar tumsas smaku, bet tas trakākais, ka mēsliem svaidīto klonu izkašā un izēd pa lēkšķītei vien." (136) Bērnībā piedzīvotais bads atstāj spēcīgu zīmogu uz visu atlikušo dzīvi. Bērnu vecāki, apkārtesošie pieaugušie atceras, kādus ēdienus gatavojuši un baudījuši dzimtenē. Daudziem izsalkumu palīdz remdēt atmiņas, taču bērniem šādu atmiņu nav. Vairāki no viņiem tikai pēc stāstiem spēj iedomāties, kādas ēdamās dabas veltes ir Latvijā. Viņiem tā ir jauna un neticama pasaule.

Stāstu krājumā ļoti liela nozīme tiek piešķirta ogām un augļiem, jo īpaši āboliem. Ābols kā skaists pārpilnības auglis tiek minēts Ilzes, Pētera, Irmas, Valdas un Irēnas stāstos. Šajos stāstos ābolam ir piešķirta sakrāla nozīme: tas ir kā dzimtenes, skaistuma, salduma, sulīguma, veseluma un pilnīguma simbols. Ābols ir arī kā asociācija ar Latviju, dzimto zemi un tās bagātībām. Tāpat Latvija tiek asociēta ar dzelteno jeb saules un siltuma krāsu. Latvijā ir dzeltena zeme, govīm dzeltens piens, dzelteni suņi, medus ir dzeltens, arī Latvijas puķes un āboli ir dzelteni. Sibīrijas latviešiem Latvija ir ilgu, siltuma un pārpilnības zeme. Tas ir pilnīgs pretstats Sibīrijas badam, taigai, stepei un skarbajiem laika apstākļiem.

 Lielākajai daļai stāstu Manfelde izmanto apļveida kompozīciju – stāsta sākumā tiek īsi ieskicēta dzīve Latvijā pirms izvešanas, tad seko izvešanas brīdis, garā brauciena apraksts, iedzīvošanās smagajos apstākļos, ikdienas dzīve Sibīrijā, līdz tiek saņemta atļauja atgriezties dzimtenē. Lai cik paradoksāli tas būtu, vairākos stāstos atklājas, ka ne vienmēr ilgi gaidītā atgriešanās bijusi viegla. Valdas stāstā izskan šaubas un neziņa: "Vai maz viņiem jābrauc? Te taču turība, rocība, iekrāta nauda, uzcelta istaba, bet ko tur? Vai viņus kā dzimtenes nodevējus zem jumta maz kāds laidīs? Viņiem sibīriešu smaka vilksies kā degums līdzi." (137) Un tiešām, ne vienmēr pēc atgriešanās dzīve dzimtajā zemē attaisnojusi gadiem krātās ilgas un cerības. Stāstā par Irmu atklājas viņas tēva dziļā vilšanās: "Paps nodeg tumšs no kolhoza vasarām. Viņš strādājis, lai sakņotos citā zemē, strādājis, lai savu vietu no jauna plēstu paša taisītā sētā, strādā, lai bērni iztikuši būtu, lai saglābtu vismaz to, kas atlicis. Jāstrādā. Vairs neko. Un labāk te nebūs, vieglāk neiznāks." (125) Taču vēl sāpīgāka ir atziņa, ka Sibīrijā cilvēcība un tuvākā mīlestība bijusi daudz ciešāka nekā dzimtajā zemē. To atklāj Ilzes stāsts: "Es visus satiktos sveicināju, bet vissāpīgākais bija tas, ka drīz vien sapratu – cilvēki viens otram te sveši. Mums pie okeāna svešo nebija. Otrs biji tu pats, tikpat svarīgs. Palīdzot otram, tu palīdzēji pats sev, jo, ja otrs pakrīt sniegā, tu ej un palīdzi, jo rīt vari pakrist tu." (69) Tas tikai apliecina, ka vislielākā un dziļākā cilvēcība, rūpes citam par citu bieži vien parādās tieši īpaši smagos un skarbos apstākļos, un Sibīrijā šādu apstākļu netrūka.

Pavisam noteikti stāstu krājums "Mājās pārnāca basa" atspoguļo cilvēku dziļo mīlestību citam pret citu, upurēšanos otra labā, spēju būt stiprajam plecam un balstam grūtajā dzīves posmā. Šī grāmata ir dziļas cieņas apliecinājums tēviem, kuri, neskatoties uz visu, steidzās uz mājām, lai kopā ar ģimeni dotos tālajā un grūtajā ceļā, bērniem, kuri nepameta vecākus, mātēm, kuras vienas, ciešot badu, pilnīgu trūkumu un aukstumu, izaudzināja, izārstēja savus bērnus. Šis darbs ir cieņas apliecinājums visiem tiem, kuri neizturēja garo ceļu un nomira jau vagonos, un tiem, kuru mūža mājas ir Sibīrijas skarbā zeme. Šī grāmata ir par nepadošanos un spītu izdzīvot jebkuros apstākļos. "Dzīvotgriba, sals un izmisums savelk cilvēku krampjainā āķī, kas pieķeras pie katras sūnas, katra sīpola, ogas un iztur." (130) Šī grāmata ir apliecinājums, ka latvieši ir garā stipri, spējīgi izdzīvot jebkādos apstākļos un turpināties. Par spīti visam.