Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Foto: Lolita Kalniņa
Foto: Lolita Kalniņa
Aizgājušā laika atradnes
Mārtiņš Laizāns
27.12.2018.

Tumšas miglas ieskautā Ķīpsalā, pašā salas viducī 8. decembra pievakarē Žaņa Lipkes memoriālā norisinājās "Prozas lasījumu" etaps ar kārtējo prustiski nodrillēto nosaukumu "Aizgājušā laika meklējumos".

Pašu pasākumu drīzāk vadīja Raimonda Brieža iz rēnajiem vāliem izskanošā balss (apsveicam ar varenā veikuma "Cilvēki un notikumi latviešu zemēs" izdošanu!), kura ik pa brīdim pieteica autorus un gaidāmos priekšnesumus. Lai gan šāds vadīšanas stils starmešus pilnībā atstāja autoru rīcībā, savā ziņā šis bija izsmalcināts pieredzējuša šovzagļa izgājiens, kas tomēr radīja patīkamu pārmaiņu iespaidu salīdzinājumā ar citiem lasījumiem.

Klausītāju ausis pirmās nodarbināja divas "Kurzemes prozas lasījumu" laureātes – Alise Redviņa un Laura Mierkalne. Pieļauju, ka ne tikai man, bet lielai daļai apmeklētāju šī bija jauka pirmā iepazīšanās. Jāsaka gan, ka maz ko uztvēru, laikam pie vēl neiepazītiem autoriem nedaudz jāpierod, tomēr tie, ar ko parunāju pēc lasījuma, atzina par labiem esam jauno laureāšu veikumus.

Turpinājumā paviesojāmies titulā pieteiktajā aizgājušajā laikā – par padomju laiku autoru prozas darbiem savas interpretācijas un variācijas piedāvāja dzejnieki un rakstnieki no paaudzes, kas pašus padomju laikus piedzīvojuši maz vai arī redzējuši tikai to radītās sekas. Šajā lasījumu daļā sākās arī Žaņa Lipkes memoriāla direktores Lolitas Tomsones vairākkārtējie skrējieni uz aizskatuvi pēc ūdens lasītājiem, pēc nēzdodziņa rudens/ziemas skartajiem autoriem, kas piešķīra papildatraktivitāti tumsas pieblīvētajās memoriāla telpās notiekošajam.

Pēdējā laikā popularitāti guvušais poētikas paņēmiens pārlādēšana (piemēram, "Rainis. Reloaded" lasījumi "Dzejas dienās") izpaudās kā Raimonda Ķirķa apspēle par Annas Sakses romāna "Pret kalnu" ainām, Andrejs Vīksna nomainīja aptveri Zigmunda Skujiņa novelei "Atmiņas", Alise Redviņa savā otrajā vakara uznācienā iekrita Regīnas Ezeras "Akā", savukārt Aivars Madris iejutās pēddziņa lomā Andra Kolberga romānā "Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili". Jābilst, ka šie bija lasījumi, kas paģērēja no klausītāja, it sevišķi jaunākas paaudzes, zināmu erudīciju un kontekstzināšanas, jo ne visi piedāvātie teksti bija uztverami, ja kāds no šiem prozas darbiem nav pazīstams vai arī tas ne tik svaigi iegūlis atmiņā, drīzāk arī nonācis aizgājušo laiku reģistros.

Ņemot vērā šo situāciju, īpaši jāuzteic Jutas Ances Rombergas variācija par Evas Rubenes stāstu "Pilsētas bērns lauku sētā", kas spēj funkcionēt arī pilnībā autonomi, bez avota – vismaz publikas reakcija, šķiet, šādu iespaidu apstiprināja. Asprātīgu līkloču virzīts stāsts, kuru noslēdza mīlnieku nejauša sastapšanās Bastejkalnā, kur abi baudīja "aizliegto augli" – cīsiņu mīklā (turklāt viens no viņiem bija vegāns). Cerams, ka šis teksts kādreiz tiks publicēts, lai to varētu iepazīt arī par 30 cilvēkiem kuplāks pulks, bet varbūt šādas nostalģiskas ilūzijas arī paliks ezoterisks 8. decembra lasījuma apmeklētāju mazais mī(k)las grēciņš.