Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Neaptraipītā ilgu dzīve
Līvija Baumane-Andrejevska
07.01.2019.

Elīnas Līces dzejas krājuma "Redzu" ("NT Klasika", 2018) atslēgvārdi – sievišķi jutekliskais, autentiskais, folkloristiskā slāņa stilizācijas. Viņas lirika ir izteikti femīnā dzeja, kuras analīzē iederīgs varētu būt kāds no feminisma literatūrkritikas skatījumiem. "Atpazīšanas zīmes" – mītiski folkloristiskais slānis, arī neomītisms/postfolklorisms.

Esamību savā dzejā Līce tvērusi izjusti, bet reizē bijīgi, ar klusu pietāti: "Un sirdis kā apsniguši riekstu koki, / (..) ar joni nenotrauciet / balto klājumu nost" (21), ar dievišķā klātbūtnes apziņu: "Mazo pateicību lielā jūra / glaužas gar kājām un zīmogo: "Dieva pacietīgais tuvums"" (93).

Krājuma ievada dzejolī dziesminiece un liriķe Līce pieteikusi domu par dzeju kā "atpestīšanu", kā epifānijas brīdi, īpašu uzplaiksnījumu ikdienas esamībā – "dīvains laiks, kas ienākas dzejā, / nelīdzinās nevienam citam auglim, / (..) var nomest visus jūgus, / ko uzspiež ikdiena, dzimta vai laiks” (3). Līdzīga apjausma pavīd arī dzejolī "Kā garšo dzejnieka lūpas, kas izvirdušas dzeju?" (49).

Vairākos dzejas tekstos iekodēts aizlaicīgs pirmmātes pamatīgums, pirmatnīgums, sievišķā sākotne, sievišķais, mātišķais – arī instinktīvais – spēks. Šī sievišķā sākotne, "pirmmātes ideja" veido īpatnu jutekliskumu, reizēm kaislu, bet arī patiesu un tīru – "Siltums, / smaržojošs pēc maizes / kukuļiem, kurus paceļ / un pie krūtīm glauž / sievietes apaļās rokas" (6). Šo motīvu pat gribētos atzīmēt kā vienu no iedarbīgākajām Līces poētikas kvalitātēm – ietērpt vārdos jutekliskas, arī instinktīvas, taktilas pieredzes pavedienus. Šī tipa teksti arī subjektīvi šķiet vieni no mākslinieciski iedarbīgākajiem.

Vietumis stilizēta folklorai raksturīga izteiksme, veidojot tekstu īpašā pantmērā: "Es gulu, gulu, / kas manim rādās, / (..) nāvīte, māsa, pelēku vaigu, (..) // Man nava vaļas, / mirtes koks zaļo, / vaiņagam neplūkts / pazariņš." (7)

 

"Folkloristiskajai ievirzei" piedēvējams arī teksts, kas šķiet teju kā versija par senajām, kodētajām radību dainām, ar dziļi tvertu simbolisko slāni: "Man iekrita atslēdziņa / ūdenī / man iekrita // (..) Es redzēju jaunu / dvēselīti ejam / es redzēju // Tai vaj'dzēja / vārtu / vērējiņas, vērējiņas." (8) 21. gadsimtā tapušais teksts asociatīvi liek domāt par simboliskajām dainām, kas pauž dzemdētājas izjūtas, guļot pirtī uz lāvas, nezināmā gaidās.

Folkloristiskā slāņa stilizācijas un arī skaniskie efekti ietverti dzejolī, kas lasāms 10. lappusē – tur vienlaikus sadzīvo htoniskās simbolikas un auglības tēlu/elementu slānis, kuru jēga ir vien neskaidri apjaušama – iespējams, skarta radību/auglības tematika, iespējams – seksualitāte, bet vienlaikus arī pazemes pasaule – "Tassssss... čūskas teitums, kur lai viņa tītos? / Nakts līmeņo un viedi plešas sāni – / ar balto pienu dzirdīt bērnusssss, / usss, mums tagad vajag mīties" (10). Šāda veida teksts vairāk attiecināms uz postfolklorisma kategoriju.

Reizumis iezīmēta arī erotiskā motīva klātbūtne – vienlaikus šis motīvs spēj būt gan kaismīgs, gan atturīgs: spēcīgo pēcefektu veido arī noklusējums, jo tiešiem vārdiem pateikts nekas netiek – tā vairāk ir trīsas raisoša apjauta. Liktenīgs, skaistas nolemtības caurausts erotiskā motīvs dzejolī: "Vēlreiz atdoties tai sajūtai, / ka esi nesasniedzami līdzīgs naktij, arhetipam, / piena ceļš zem mēness ir tas pašķīrums uz kakla." (14)

Vienlaikus Līces dzejas telpā iemājo iekāre, jutekliskums, bet arī teksti par "padzisušu kaisles ugunskuru", par, iespējams, dabisku stadiju, kāda var iestāties rimtā, ilglaicīgā partneru līdzāspastāvēšanā, vienmērīgā ikdienā: "Mums pietrūkst dzirksteles / jau kādu laiku, / (..) Par to vispār varētu neiespringt, / ja vien tik saspringta nebūtu / mana pagrieztā mugura" (25), kas var nest arī nesaprašanos, distancētību.

Netipisks cikls krājumā veltīts gaidību posmam – "Laikā pirms". Arī šajā dzejolī jo īpaši jūtama femīnā elementa klātbūtne, skatot lirikā dažāda kalibra izjūtas bērna gaidīšanas laikā, specifiskas sievietei. Tās var būt gan kādas neizbēgamības, skumju ietonētas noskaņas, kā rindās "Cirkus dejotāja ar briestošo vidukli / cenšas kustēties apdomīgi, / lēnāk / (..) trešais, ienākošais nabassaitē, / jau saņem nedozējamas skumjas" (27), vai arī siltas, rimtas tuvības cauraustas: "Parunā ar mani – / piesēd uz gultas malas, / mums nebūs erotikas, / (..) Tikai saudzējošs siltums // (..) un trešā sirds starp mums, / kuru aijājot, / tu reizēm dziedi šūpuļdziesmas." (28) Ieņemšana, grūtniecības iestāšanās – kā sakrāls, noslēgts akts: "Mana miesa, kas ieņēmusi, / aizvērusies, / un visam, kas parasts, / ar mani te nav ko darīt." (29) Lai gan Līces liriskā persona vairāk pazīst mātes siltās, dabiskās tieksmes, tomēr vienlaikus, šķiet, apzinās šīs pieredzes iespējamo ambivalenci. Dzejas liriskajai personai Līce netieši, liegi liek reflektēt par šādiem jautājumiem: "Kā bērna dzimšana ietekmēs manu pašuztveri, sevis kā personības apzināšanos, sava ķermeņa uztveri, apziņu par laika ritējumu, manu neatkarības izjūtu, manu pieredzi kopumā?" Tomēr šie jautājumi dzejas tekstos vien viegli iezīmēti. Literatūrteorētiķe Lilija Gērtona-Vačtere (Lily Gurton-Wachter) raksta: "Daudzi cilvēki, kuri nekad nav karojuši un nekad nekaros, lasa par karu. Kara tēma fascinē, jo tā piedāvā ekstremālas cilvēciskās pieredzes reprezentāciju, kā arī šādas pieredzes recepciju. Tas pats gan nav attiecināms uz literatūru, kas vēsta par grūtniecību, bērna dzemdēšanu vai būšanu vecākiem, lai gan arī tās ir ekstrēmas pieredzes, kas paplašina mūsu uztveri un izgrūž mūs ārpus komforta zonas vai pat ārpus mūsu izpratnes. Tomēr trūkst niansētu literāro vai filozofisko tekstu kanona, kuri būtu veltīti bērna dzemdēšanas pieredzei, lai gan bērna dzimšana arī ir dziļa, satraucoša, (..) transformējoša pieredze (..), pieredze, pēc kuras ikviens top par citādu personību." [1] Līce (līdzās vēl dažām mūsdienu latviešu dzejas autorēm) piedāvā nelielu, lakonisku ieskatu šāda veida pieredzē, un tādējādi šī tēma tiek pieteikta kā reflektēšanas vērta 21. gadsimta dzejā.

Bibliska poētika ietverta mātišķajai sūtībai veltītā dzejolī: "Mani bērni, krūšu ķekarīši, / vīnogzariņi briestošie, / (..) Svētīta starp sievām, / jūsu pirmos smaidus, pirmās raudas nesu / jau kopš ieņemšanas dienas. / Mani bērni, mani debesu vēstneši šajos pakalnos." (41) Arī vairāki citi dzejas teksti veltīti autores alter ego jeb liriskās personas bērniem, jaundzimušajiem – Līcei izdevies vārdos ietērpt daļu no gandrīz neizteicamās sajūtu gammas, kas pārņem mātes, raugoties uz saviem jaundzimušajiem, vērojot viņus miegā, sekojot attīstībai, augšanai utt. – dzejoļi "Jēkabī", "Bērniņ manu", "Jancim". Mātes sūtības sakralitāte iezīmēta arī dzejolī "Manā pilsētvalstī": "Manā sievietes pilsētvalstī / bērniņš klēpī nozvalstās, / (..) Manā sievietes pilsētā / jau esam trīsvienība sakrāla, / ko izved / gaismas apmirdzētībā Dievs" (61). Citviet – bibliski, arī auglību eventuāli simbolizējoši tēli – vīģes koks (22).

Citādi dzejtelpas atmosfēras, tēlu ziņā ir dzejoļi, kuros nav no folkloras pārmantoto elementu, jutekliski sievišķā sākotne nav tik nojaušama – savā ziņā pat grūti lemt, vai atšķirīgie dzejas teksti "lauž" krājuma kopnoskaņu un uzskatāmi par šķietami "neiederīgiem"; vai labāk būtu bijis tos apkopot veselā, nodalītā ciklā – vai arī tomēr tie uzdzirkstī, dažādojot kopējo toni. Piemēram, dzejolī "Atmiņas par Arlu" asociāciju veidā fiksētas kāda pagājuša ceļojuma piezīmes – tekstu raksturo vieglums, rotaļīgums, kosmopolītisks mūsdienīgums, ko rada dubultkafijas tases, Van Gog kafejnīcas (?) tēli. Otrā atšķirīgajā tekstā jaušamas franču galma un rokoko viegluma atblāzmas, kas tēlu ziņā ir gaužām citāds – pārējo Līces dzejoļu kontekstā: "gribas sīksprogas, mežģīņu lapenes, / Tilerī dārzus kā krēmu uz kūkas" (33) – varbūt tas ir liriskās personas eskeipisma mēģinājums, vēlme attālināties no savas ierastās telpas, ierastās pasaules. Neierastāk Līcei raksturīgās liriskās personas kontekstā ieskanas, piemēram, "papīrglāzes ar latti" tēls kādā no tekstiem.

Par krājuma dominējošo noskaņu – to, kura Līci atšķir no citām viņas paaudzes dzejniecēm, – par Līces kā dzejnieces rokrakstam īpaši raksturīgo tomēr gribētos nominēt neomītisko, stilizēto folkloras slāni, īpaši iezīmēto mātišķo, sievišķo niansi. Tāpēc citas tonalitātes teksti subjektīvi šķiet mazāk iederīgi – iespējams, citos laikaposmos radīti –, kas vēsta par vientulību, nerealizējamām jūtām vai disonansēm partnerattiecībās, par "nesaprašanās zīmogu": "Pēkšņi ziema, klusējām ilgi, / telefoni pulsē, no sienām pil vientulība." (38) Jo tie it kā ir pretrunā ar tiem daudzajiem dzejoļiem, kuru liriskais "es" drīzāk ir vieda sieva, apveltīta ar pārlaicīgu, mātišķu mīlestību; kuros iemiesota neparasti silta tuvība. "Citādie" teksti ir mazāk iedarbīgi, mazāk oriģināli. Taču, iespējams, "nav pareizi" krājumu "Redzu" uztvert kā vienotu kopu, kā secīgu "vēstījumu", jo tad arī krājuma noslēdzošā daļa – tekstu ziņā krāšņi daudzveidīga – sāk šķist sadrumstalota, nesakārtota, it kā dzejniece būtu izdošanai iesniegusi manuskripta lappušu ķīpu, bet redaktors grāmatas noslēguma daļā būtu tās savietojis juku jukām: vienkopus ir teksti, kur iekodēts maigs mātišķums un klusa nožēla par to, ka "bērni izaug tik ātri" ("Tikmēr tavs, kamēr zem sirds / un nevarīgs/ pie barojošas mātes sāna, / (..) un, kad beidzas piens / (..) tagad iededz pati sev lampiņas"; "Bērni izaug. Viņu maigums izplēn" (68)), līdzās – skaudra refleksija par politisko situāciju Ukrainā, teroraktu pieminējums, bibliskas alūzijas ("Kritušais Jēkaba nams, / (..) Brūkošais Jēkaba nams – / Raele, Salome, Jonatān" (82)), bērnības atmiņu momenti, "Sioux" [2]cikla teksti. Bet rodas viegla apjausma, ka, iespējams, tik bagātīgi dažāda tematika varētu būt viela pat vairākiem atsevišķiem krājumiem. Spēcīgi dažādos līmeņos sievietē, sievietē mātē, topošajā mātē spēs rezonēt ar gaidībām saistītās dzejas rindas, kurās ieausta arī instinktīvi apjaušama pieredze, tomēr citai daļai lasītāju šīs rindas saglabāsies "slēgtas", līdz galam nepieejamas.

Vietumis gan krājuma struktūra, liekas, varētu būt kārtota citādi, jo, arī tiecoties skatīt krājumu "cikliskā", "nelineārā" laika kategorijās, ko varētu pieļaut Līces poētika un tās "mītiskā laika" kategorijas, neizdodas ieraudzīt īpašu struktūru, bet šāda piebilde vairāk droši vien attiecināma uz redaktora darbu.

 

 

 

[1] Gurton-Wachter L. The Stranger Guest: The Literature of Pregnancy and New Motherhood. Pieejams tiešsaistē: lareviewofbooks.org/article/stranger-guest-literature-pregnancy-new-motherhood.

[2] Grāmatas zemsvītras piezīmē norādīts – "Indiāņu cilšu grupa ASV un Kanādā".