Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Vienkārši dzīvot un elpot
Madara Līgotāja
11.01.2019.

Laura Vinogradova (1984) ir jaunās paaudzes rakstniece, kas plašāku atpazīstamību guvusi ar bērnu literatūras darbu "Snīpulītis no Snīpuļciema" ("Zvaigzne ABC", 2018). Pagājušā gada novembrī ar īsprozas krājumu "izelpas" ("Zvaigzne ABC", 2018) autore debitēja pieaugušo prozā. Krājumā apkopoti astoņi stāsti, kuru apjoms sākotnēji var šķist neliels, tomēr, tos rūpīgi izlasot un iepazīstot, pārņem sāta sajūta, ko veido pulsējoša emocionalitāte, melanholija, spriedze un sāpes, kā arī nerimstoša cerība un ticība labajam un cilvēcībai. Darbi, kuri nespēj atstāt vienaldzīgu un ar interesi liek gaidīt autores turpmākos literāros veikumus. Iepriecinoši, ka īsprozas žanrs latviešu oriģinālliteratūrā no jauna piedzīvojis uzplaukumu, un tieši šajā formātā atzītus un apbalvotus debijas darbus publicējušas tādas autores kā Dace Vīgante (1970) un Jana Egle (1963), kurām nu pievienojusies arī Laura Vinogradova.

Vinogradovas īsproza veidota kā dažādu cilvēku ikdienas norišu tvērumi. Stāsti ir lakoniski, atspoguļoti reālistiskā tiešumā, izvairoties no liriskām atkāpēm, fokusējoties uz tēliem, to iekšējām izjūtām, kas būtiskas viņu attīstības un pilnveidošanās ceļā. Lai gan katrā darbā atainoti atšķirīgi notikumi un galvenie varoņi, tomēr visi stāsti veidoti vienskaitļa pirmās personas vēstījumā. Tādā veidā rakstniece simboliski iemiesojas visos savu darbu vēstītājos un viņu sarežģītajos likteņos. Šāds vēstījuma veids uzskatāms arī par veiksmīgu paņēmienu lasītāju emocionālā līdzpārdzīvojuma radīšanā un uzturēšanā, autorei nodibinot spēcīgu saikni starp stāstu varoņiem un lasītāju. Lasot nemanāmi rodas sajūta, ka rakstniece pati ir izdzīvojusi vai vismaz iepazinusi stāstos atainotās emocijas un situācijas. Intervijā Laura Vinogradova atzinusi, ka "man nerakstās viegli, es ļoti dziļi esmu iekšā stāstos notiekošajā, un tas ir sāpīgi". [1]

Par savu stāstu varoņiem autore izvēlējusies cilvēkus, kas ikdienā mīt mums līdzās, tomēr bieži vien dažādu iemeslu dēļ paliek apkārtējo nepamanīti. Tie ir sava veida dzīves pabērni, kas galvenokārt ir zemāko sociālo slāņu pārstāvji. Būtiski, ka autore šos cilvēkus neataino sentimentāli, ar pārspīlētu žēlumu, padarot tos par mocekļiem, bet gan reālistiski, ar visām tiem piemītošajām rakstura iezīmēm, tikumiem, kā arī visai savdabīgajām "kaitēm", kas ne visiem var šķist saprotamas un  pieņemamas. Par vienu no rakstnieces panākumu atslēgām uzskatāma viņas drosme un uzdrīkstēšanās savā īsprozas krājumā atspoguļot cilvēku dzīves drūmo pusi, caur saviem varoņiem runājot par neērtām un diskomfortu izraisošām tēmām, kā, piemēram, bērnu augšana nelabvēlīgos apstākļos, cilvēka ilgstošā cīņa ar nāvējošu slimību, homoseksualitāte, vecāku šķiršanās, bērnu seksuāla izmantošana, apzināta vēlme kaitēt tuvākajam. Šāda cilvēka tumšāko dvēseles stūru atainošana, tos konkrēti un asredzīgi preparējot un pamazām atklājot stāstu notikumu virzībā, Lauras Vinogradovas īsprozu vieno ar rakstnieces Janas Egles literārajiem sacerējumiem, konkrēti, autores pirmo stāstu krājumu "Gaismā" ("Lauku avīze", 2016). Abus īsprozas darbus saista ne tikai to tematiskā ievirze un kopējā noskaņa, bet arī stāstu varoņu atlase. Gan Vinogradovai, gan Eglei vēstītāji ir vienkārši mūsdienu cilvēki, kas bieži vien uzskatāmi par Dieva un likteņa apdalītiem un no pārējiem nodalītiem indivīdiem dažādos vecuma posmos: bērni, cilvēki brieduma gados un pusmūžā, sirmgalvji. Par ironisku sakritību uzskatāms fakts, ka abu rakstnieču debijas īsprozas krājumos iekļauts arī vienāds stāstu skaits.

Grāmatā "izelpas", izņemot stāstu "burkšķu diena", vēstītājas ir sievietes, tādēļ to iespējams uztvert arī kā daudzveidīgas femīnās pieredzes atspoguļojumu. Sievietes dvēseles ceļš, alkstot mīlestības un dzīvības elpas, tomēr nespējot pārkāpt iekšējo pretrunu un vientulības slieksni (stāsti "mazās princeses", "pļauka", "kafija un zemenes", "kaķis"). Emocionāls satricinājums un iepriekšējās dzīves neatgriezeniskā iziršana, atklājot nāvējošu slimību un sadzīvojot ar tās mūžīgo klātbūtni ķermenī un domās (stāsts "pļauka"). Apzināta un nosodāma rīcība, kas var rezultēties letālās sekās, bet tomēr liek sievietes iekšējai pasaulei priekā gavilēt un izjust gandarījumu (stāsts "kafija un zemenes"). Stāstā "mazās princeses" rodamas arī izteikti feministiskas atziņas par vīriešos dominējošo un neapslāpējamo vairošanās instinktu un sievietes tikai kā vagīnas un mātes lomu pretējā dzimuma dzīvē. Tomēr šāda veida spriedumi atainoti tikai vienā no astoņiem stāstiem, turklāt tie izpaužas kā bērnībā gūtas psiholoģiskas traumas rezultāts. Kopumā visā krājumā saskatāms pretnostatījums starp femīno un maskulīno pasauli, kas it kā eksistē paralēli, tomēr nekad nesaplūst pilnīgi vienotā saskaņā, harmonijā un elpā. Tām abām pa vidu tikai īsas ieelpas un izelpas.

Par vienu no izteiktākajām Lauras Vinogradovas literārā rokraksta iezīmēm, kas ietverta visos "izelpu" stāstos, uzskatāma detalizācija. Vēršot lasītāju uzmanību uz šķietami mazsvarīgajām niansēm, tādām kā asfalta neparastā smarža pēc tam, kad uz tā izšķīdušas zemenes; no pīpes izpūsto gaisa burbuļu dejas istabā; sniega kūpēšana, kad tajā dabiskās vajadzības nokārto tēvs un dēls; tikko aplietas kafijas smarža, kas rada laimes sajūtu, autore prasmīgi uzbur daudzveidīgas maņu gleznas, kurās lasītājs var saredzēt, sasmaržot un sajust vissmalkākās detaļas, kas veido cilvēka individuālo dzīves pieredzi. Stāsti, kuros notikumus un tēlu aprakstus papildina detalizēts un visaptverošs vides tēlojums, lasītājam ļauj labāk iejusties un identificēties ar darbības vietu, laiku un to, ko izdzīvo darbu varoņi. Arī pati rakstniece uzsver, ka "dzīve ir pilna ar detaļām, un tās ir svarīgas, jo dzīvē ir krāsas un tekstūras, garšas un izmēri, un to dēļ nelielie notikumi kļūst par lielajiem". [2]

Vairākos krājuma stāstos, piemēram, "kailie koki", "pļauka", "mazās princeses", "zaptsmaize" autorei izdevies kopējā stāstu notikumu plūdumā ieviest noveles cienīgu pagrieziena punktu, kas lasītāju pārsteidz nesagatavotu un liek uz jau izlasīto paraudzīties no cita skatpunkta. Tomēr ne visos darbos rakstniecei veiksmīgi realizējusies jaunas, negaidītas perspektīvas ieviešana. Stāstā "kaķis" notikumu risinājums un noslēgums kļūst paredzams jau darba vidusdaļā, liekot lasītājam pie sevis uzvaroši nodomāt "es jau tā arī domāju", līdz ar to nespējot saglabāt ieinteresētību par stāstā atainoto. Šī stāsta beigas vērtējamas kā visai klišejiskas un ne pārāk veiksmīgi nostrādātas. Ar savādu paredzamības efektu saskāros arī atsevišķu teikumu izveidē stāstā "kārlis", piemēram, lasot teikuma "Kārlis ir viņas spieķis..." pirmo daļu, nojaušams, ka tā turpinājums būs "viņas balsts", kas izrādījās balta patiesība. Lai gan šādu teikumu krājumā ir pavisam nedaudz, tomēr autorei, rakstot turpmākos darbus, vajadzētu izvairīties no šabloniskām un liekām frāzēm.

Krājuma stāstiem netiek piedāvāts tiešs un nepārprotams noslēgums, kas skaidri iezīmētu varoņu turpmākās gaitas. Vinogradovas īsprozas darbi ir kā epizodes, kuras, līdzīgi kā uz grāmatas vāka attēlotā baltā spalva, ir tik vieglas un gaisīgas, ka pieskaras lasītājam vien brīdī, kad tas pievērsies konkrētajam stāstam, lai jau pēc tam pagaistu un iemitinātos kaut kur cilvēka zemapziņā, dodot vietu jau nākošajai krājuma epizodei. Izlasot visus "izelpu" tekstus, jūtama spēcīga un neizskaidrojama emociju pēcgarša, kas rosina par nupat iepazītajiem stāstiem domāt vēl ilgāk un rūpīgāk, izvērtējot un izanalizējot pašam savu dzīvi, kā arī attiecības ar tuvākajiem un cilvēkiem visapkārt. Laura Vinogradova ar savu stāstu krājumu it kā necenšas kardināli pārveidot pasauli, tomēr liek nopietni aizdomāties par to, vai neesam kļuvuši pārāk atsvešināti cits no cita, būdami pārņemti paši ar savu personību. Vienotība, savstarpēja cieņa, sapratne, mīlestība un rūpes ir jēdzieni, kurus autore atgādina un aicina iegaumēt. Literatūrai, tāpat kā citām mākslas formām, ir jāveido dialogs ar cilvēku, to emocionāli uzrunājot, ietekmējot un rosinot domāt par sev un globāli nozīmīgiem jautājumiem. Ja mākslas darbam to izdodas panākt, tad tas nav tapis veltīgi, un Lauras Vinogradovas debijas īsprozas krājums "izelpas" ir veiksmīgi izpildījis šo vitāli nepieciešamo uzdevumu.

 

[1] Dibovska, J. 17.18.2018. "Es klausos cilvēku stāstos." Lauras Vinogradovas dzeja. [tiešsaiste] [skatīts 27.12.2018.]. Pieejams: http://www.la.lv/es-klausos-cilveku-stastos

[2] Turpat.