Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

"Laiks viņu sagraizījis"
Mārtiņš Laizāns
14.01.2019.

Tekstgrupas "Orbīta" jaunais projekts "Orbītas bibliotēka" pievilina ar tīkamu ieturētību dizainā, tumšu purpura vāku un iespaidīgu piedāvājumu sērijas atklāšanai – Arvja Vigula trešo dzejas krājumu "Grāmata", kurā apkopoti no 2011. līdz 2017. gadam tapuši dzejoļi.

Krājumu ar dzejoļus ietverošā priekšmeta pašapzīmējošo nosaukumu "Grāmata" paratekstuāli no viena gala ieskauj LLVV [ 1] 3. sējuma pilnšķirklis par to, kas tad var būt grāmata (vismaz vārdnīcā), savukārt no otra – (izmantotās) literatūras saraksts. Oficiāls, teju akadēmisks "pašas dzejas" iekļāvums starp šiem galiem, vismaz pēc krājuma piedzīvošanas, vedina īstās jūtas, kaislības un domas meklēt ieslēptas kodolā, nevis mizā vai čaulā. Tas arī ir atgādinājums par definīciju un alfabētisku sarakstu nepilnīgumu, jo no valodas marmorbluķa ar vārdu kaltu rūpīgi jāatšķeļ liekais, lai iznirtu Dāvids – turklāt ar šo cēlakmens drupinātāju jādarbojas kā dzejniekam, tā lasītājam.

Pieskaitot ievaddzejoli piecām krājuma daļām, iespējams, tiek izveidota tādi pati struktūra kā piedāvātajam LLVV šķirklim – kopumā sešas jēdziena "grāmata" skaidrojuma un izpratnes vienības. Turklāt nodaļu vizuālais novietojums zemsvītras piezīmēs, kas šajā krājumā ir piezīmes zem tukšumiem, vedina domāt, ka dzeja ir centieni aizpildīt dzīves, pasaules, dvēseles, debesu, iespējams, arī miesas tukšumus.

"Grāmatas" tēlu kopojumi veido paša krājuma iekārtojuma saspēli ar tekstu – tituldzejolis, arī ar nosaukumu "Grāmata" (9), ir iniciācija krājumā, kurā izrādīts arī dzejas personas pašiniciācijas ceļš. Grāmatu var uztvert kā alternatīvu iesvaidītāju dzīves un pasaules mistērijās, ja mūsdienu pasaulē izjūtams oficiāla iniciācijas rituāla trūkums (ne velti dzejolī daudz rētojošu priekšmetu, lai nošķirtu nelasījušos no lasījušajiem).

"Komentāri" (63–83, 102), kuri apspēlē tekstu veidošanas un izdošanas principus, arī tiek pavadīti ar piezīmēm, virzot lasītāju pie apjausmas, ka ne tikai "nekā jauna nav zem saules" (Māc 1:9), bet arī nekā jauna aiz saules – visdrīzāk, tur sastapsim nevis ko kvalitatīvi jaunu vai labāku, drīzāk gan tikai piezīmes, kas diez ko skaidrāku nepadarīs, un pat ja padarīs, tad tāpat vairs nebūs iespējas ko vērst par labu, tikai sagādās grūtsirdīgas pēcdzīves atklāsmas "kā būtu bijis", "kā būtu varējis būt", "ja es to būtu zinājis agrāk" veltīguma stilā.

Lēzenā ironija, kas sastopama "Frizētavas" (14–16) noslēgumā un dzejolī "Kultūristi svaru zālē" (17–18, arī daudzos citos), lai gan liek lūpām savilkties smaidā, tomēr tikai pašiem kaktu galiņiem, jo atstāj nepārvaramas grūtsirdības iespaidu, ironizējot par laiku, kad Franču revolūcijas skaļsaukļi ir tikai intelektuālas driskas, ar kurām paņirgāties pašam par savu niecīgo būšanu šajā pasaulē. Tādējādi ironija ir nevis pasmīnēšana, bet gan skaudruma atsedzēja, kas iedarbojas spēcīgāk par zemtekstiem vai klaji biedējošiem tēliem.

Krājumu caurstīgo īpaša personifikācija (miesas daļas aizņemas citu būtņu vai parādību īpašības, savukārt tām tiek piešķirta miesas daļu tēlainība; Viguls turpina jau kopš "Istabas" iedēstīto "mutes austeres" (51. lpp.) un "5:00" turpināto "mutes pāršķelto seju" (9. lpp.) poētiku) – viss tiek miesiskots (piemēram, "Ķieģelis" 19), un visas pasaules ķermeņa daļas iespējams noglāstīt, sagriezt, sarētot, visa pasaule ir pārvērsta par vienu lielu miesu.

Ja poppsiholoģija reizēm cenšas iebarot kādu labāku un īstāku pasauli aiz ikdienā sajūtamās un tveramās, tad "Vasaras beigas un citi dzejoļi", it sevišķi 36. lpp. lasāmais, arī ļauj nojaust šādu aizikdienību, tomēr nekādu laisku veldzi nesolot, drīzāk tukšību, kur nevar bezgalīgi pulcēt rētām jaunas klāt, bet tiek gūts galējs mūžīgais sarētojums, ko iespējams nolasīt teju ik dzejoļa radītajā gaisotnē, tādējādi Viguls mūs ieslēdz tukšības vakuumā (lai arī cik paradoksāli tas skanētu).

Ikdienas ainu ietvērumi tēlos, kas teju katru notikumu (piemēram, "Pie zobārsta" 27–28) spēj pārvērst Jāņa Atklāsmes grāmatas cienīgā sižetā, jo augšāmceļas arī visi priekšmeti, kas katrs iemantojuši kādu cilvēcisku, kādu zvērisku īpatnību, kurpretim cilvēki, viņu sejas un vārdi pārvēršas mošķos vai biedinošos kafkismos. Arī "Veļas dienā" (30–31) ir tikai viens solis no pierastā līdz sartriskam pasaules izjutumam, parādot neizbēgamību no ikdienas, bet, ja nu tomēr var, tad tikai apziņā par visa pārejamību, kas nav pāreja kādā gaišā debesu valstībā, bet miesas un dvēseles satrūdējumā (sal. "Mormoņu misionāri" 21), kas nekādus skaistus skatus nesola – katra šāda atklāsme sarēto, bet "vēl ir daudz brīvas vietas" (9), pat tad, ja brūces cītīgi cirstas jau trīs krājumos no vietas.

Arīdzan laika vara (90), kas ievelk savā īpatnā melnā caurumā, bezdibenī, ņirgājoties par mums kā Ahillejs, kurš, aiz ratiem iesietu, apgāna Hektoru, bet vai Ahillejs pie laika ratu grožiem iežēlosies par mums un atdos kaut mūsu līķi Priamam? Diez vai, jo neko episku mēs nepieredzēsim, tikai kārtējo spožo gaismu, kas būs nevis atklāsme vai paradīze, bet gan dievišķā stomatologa vai ķirurga prožektors, kas tikai izgaismos mūsu nepiejaucējamo absurdu.

Lai gan aina drūma, tomēr, ja ir vēlme iepazīt kvalitatīvu dzeju, kas, visticamāk, nebūs to zaudējusi arī pēc desmitgadēm vismaz, tad, tā kā katrs krājums gan prospektīvi, gan atpakaļskatā papildina pārējos ar noturīgo un izkopto Vigula poētikas apzīmogojumu, iepazīt visu Vigula krājumu triptihu ir vērts, lai novērtētu tā kulmināciju "Grāmatā".

 


[1] Latviešu literārās valodas vārdnīca