Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Liene Kāposta. Dzeja

18.01.2019.

"Man patīk iztēloties literatūru kā tādu borhesisku bibliotēku – bezgalīgu telpu, kurā mijiedarbojas visi jau radītie un arī vēl neeksistējošie teksti, kas ik teikumā iekodējuši cilvēka domāšanas vēsturi. Nevaru iedomāties interesantāku nodarbi par skraidīšanu pa šīs bibliotēkas kāpnēm un centieniem aptvert visas iespējamās burtu kombinācijas."

 

YPSILOHEEL

 

Šīs ir zāles, ko lieto nervu sistēmas traucējumu gadījumā,

kas izpaužas ar tādiem simptomiem kā

sirdsklauves,

kamola sajūta kaklā,

miega traucējumi,

kuņģa-zarnu trakta darbības traucējumi.

Zāles var izraisīt miegainību.

Nelietojiet dubultu devu, lai aizvietotu aizmirsto devu.

Ja jums ir kādi jautājumi par šī produkta lietošanu, jautājiet savam ārstam vai

farmaceitam.

 

Šīs ir zāles, ko lieto nervu sistēmas traucējumu gadījumā,

jūs jau pazīstat šo sajūtu, nekāda brīdinājuma,

neredzama dūre triecas vēderā,

uz mirkli aizsitas elpa,

un tad tas sākas,

sairšana,

kas izpaužas ar tādiem simptomiem kā

sirdsklauves,

izmisīgi ogļrača cirtieni aizbērtā šahtā,

kamola sajūta kaklā,

vilnas šķiedras pieblietējušas rīkli, un gaisam arvien grūtāk atrast ceļu uz plaušām,

miega traucējumi,

naktis kā plūstošās smiltis ar maigu, bet noteiktu vilkmi tuvina bezdibenim,

kuņģa-zarnu trakta darbības traucējumi,

skābe izvirst ik stundu un, pa barības vadu virzoties augšup, dedzina visus tiltus.

Zāles var izraisīt miegainību,

jūsu plakstiņi kā asaru pierietuši lietusmākoņi grims arvien zemāk un zemāk, ar

tiem smagāks tapsiet jūs pats.

Nelietojiet dubultu devu, lai aizvietotu aizmirsto devu,

aizmirstiet par aizmirsto devu, tā vietā domājiet par savas piektās dzimšanas dienas

rītu, kad izskrējāt ārā dārzā,

atcerieties, kā smaržoja lapseņu saēstie āboli, atcerieties, šī smarža turpina

atgriezties kā mūžībā iestrēdzis bumerangs, atcerieties, jūs esat mūžībā iestrēdzis

bumerangs.

Ja jums ir kādi jautājumi par šī produkta lietošanu, jautājiet savam ārstam vai

farmaceitam, zvaniet draugiem, klauvējiet pie kaimiņu durvīm, ejiet ārā, ieelpojiet

vēso gaisu, līdz tas atduras pret diafragmu, speriet lielus soļus uz priekšu un skaitiet

līdzi, apejiet kvartālu vienu reizi, divas reizes, palūdziet kādam uguni, brīdi

pieturieties pie viņa rokas, turpiniet spert platus soļus, turpiniet elpot, zvanīt,

klauvēt, jautāt,

galvenais,

palieciet šeit.

 

 

 

Fotorāmji

 

šīs skaidri definētās līnijas

ar ģeometrisku precizitāti

iezīmējušas plūstošo laika upi,

dzīvi, kuru pats vairs neatceries,

bet kuru laikam jau esi dzīvojis

 

iesaiņotus stilīgā papīrā,

kas imitē divdesmitā gadsimta sākuma avīzes,

draugi tev tos uzdāvina Ziemassvētkos,

viņi nezina, ka tev mājās nav nevienas fotogrāfijas,

kas bija pirmais, vista vai ola,

tu pie sevis klusi smejies,

vērdamies

fotorāmju tukšajās ciklopa acīs,

nē, tu nevari to izturēt,

beigās tu saliec atpakaļ

attēlus, kas nāca līdzi iepakojumā,

tie piedāvā mierinošu pludmales idilli ar

okeānu fonā un diviem dzidriem

rasas pilieniem uz zemeņu daikiri

 

bez vainas vainīgie,

tie saņem sodu tikai tāpēc, ka apzīmē nodevēju,

reizēm tos triec pret cietu virsmu,

mīļotā krūtīm vai betona sienu,

dažkārt tie metas brīvajā kritienā no septītā stāva,

lielākam dramatismam, teiksim, sašķīst stikls,

gaiss piekļūst sastingušajiem vaibstiem,

un sākas straujš oksidācijas process

 

izkārtoti uz kumodes cits citam blakus,

tie gadiem nav pakustējušies,

šiem smaidiem, šiem apskāvieniem

iestājies noilgums,

ar katru putekļu kārtiņu šie cilvēki

kļūst arvien svešāki,

papīrs klusītiņām sācis irt,

pagātnes trūdi netiek atpakaļ zemē,

tos ar dzelžainu tvērienu sažņaudzis koks,

un sieviete,

tā pati, kuras seju vienā fotogrāfijā

uzarušas papīra šķiedras,

pieceļas no gultas un

ar kataraktas aizduļķotām acīm

istabas krēslā uzmeklē

rāmju asos stūrus,

savu atmiņu rožukroni

 

 

***

 

ik vakaru viņa iznāk pa šīm durvīm,

liek soli pie soļa pietiekami lēnu,

lai tā neizskatītos pēc bēgšanas.

katra papēža atsišanās pret asfaltu

reģistrē pieļautās kļūdas,

un katra kļūda ir akmens, kas iegulst kabatās.

viņa liek soli pie soļa,

turpina vienmērīgu taisnvirziena kustību,

iztēlojoties sevi kā melnu punktu,

kas pārvietojas plaknē,

ik vakaru viņa atsēžas šajā dīvānā,

akmeņi nogrūst uz grīdas

un uztriecas cits citam virsū

ar skaņu, kas atgādina divu titānisku

šampanieša glāžu saskaršanos.

viņa ielūkojas pulkstenī,

tur ciparnīcas asmeņi griež laiku,

sekundes dilst acu priekšā.

ik vakaru viņa aizver acis

un sapņo par nākamo dienu,

plakstiņu tumsā kā fotonegatīvā

punktu pa punktam

iemirdzas aisbergs,

tūkstošmetrīgs kalns, kuru veido

neskaitāmi, nepanesami

akmeņi.

 

 

 

***

 

kliegdams

uztrūkstos uz ķirurga galda

divas medmāsas žņaudz manas rokas

un krūtis skar ledaini pirksti

nošķind nazis metāla traukā

virs galvas draudīgi izslejas šļirce

adata triecas līdz kaulam

un ādu dedzina spirts

dzirdu viņi saka

tur vidū briest 

augoņa serde

griezt

vajadzēs griezt