Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

"Vārdi paši plaši plūda"
Mārtiņš Laizāns
31.01.2019.

Mēs esam episka tauta. Tā šķiet, pievēršoties pasaules folkloras un literāro eposu klāstam, kas pieejami latviski – "Kalevala", "Īliada", "Odiseja", "Eneīda", "Eddas dziesmas" un citi. Arī topošie dižteiku "Dziesma par manu Sidu" un "Eposs par Gilgamešu" atdzejojumi liek domāt, ka kļūsim vēl episkāki. "Kalevipoegs" (Neputns, 2018) Guntara Godiņa atdzejojumā tam arī ir neapšaubāma liecība.

 

Video

Igauņu folklorista Frīdriha Reinholda Kreicvalda izveidotie 20 stāsti (tos ir nepārvarama vēlme saukt tikai un vienīgi par dziedājumiem), kuros "Kalevdēls, tas stiprais puisis", veic savus varoņdarbus, ir atdzejotāja Guntara Godiņa divkārša dāvana – gan Igaunijas, gan Latvijas valstij to simtgades svinībās, turklāt Latvijas gadījumā tā ir nepārvērtējama dāvana arī latviešu valodai.

Šis igauņu nacionālā eposa slavu ieguvušā teksta atdzejojums ir pirmais pilnas teikas pārcēlums latviski. Līdz šim plašākais ir bijis Elīnas Zālītes veikums, kuru 1929. gadā izdevusi Izglītības ministrija, savukārt iespiedusi Latvijas Zemnieku savienības spiestuve (šāds izdevēju tandēms mūsdienās raisa teju nevaldāmus smieklus).

Grāmatas izmērs ir atbilstoši episks, tomēr pats lasāmartefakts nedaudz jaiedīda, lai lasīšana kļūtu ērta – ja grāmatu, to lasot, ilgi tur rokās, tā saberž plaukstas. Tomēr izdevuma dizaina atturīgais gaumīgums un mazkrāsainība gan ir veiksmīgs pretsvars vārdu plūduma intensitātei – tumšajos attēlos, kuros lēni lido izsviestais pelēkais akmens, ir iespējams nedaudz atslābināties pēc spraigo vārsmu vāliem. Par to jāpateicas Armandam Zelčam.

Jāpiemin, ka, atšķirībā no jaunākā, 1929. gada izdevumā ir vārsmu paginācija, kas atvieglo navigāciju gan tekstā, gan paratekstā, tomēr par jaunā izdevuma trūkumu to nevar uzskatīt, lai gan vietām estētisku troksni rada atsauču cipariņi, kas teksta varenplūsmu ar savu klātbūtni pārrauj un no ārpuslaika iesviež atpakaļ ikdienībā, mazliet skādējot ticamībai, ka nudien atrodamies kādā mītiskā citurienē.

 

Audio

Atdzejotāja uzticība oriģināla trohajam šajā darbā pilnībā attaisno savu pantmēra burtisko nosaukumu sengrieķu valodā – skrējējs. Joņo kā vārsmas, tā varoņi, ka ne izsekot, tik izjust līdzi! Banāli, taču teksts rauj uz priekšu, nav iespējas apstāties, tomēr no triekas, ko izraisītu vārsmu pulsācija, arī negribas pamirt, tāpēc visu lasāmlaiku jāļaujas ierauties tīkamā atvarā.

Lai gan sižetiski kāpinājumi mijas ar atslābumiem, valoda nemitas dunēt viscaur vienmērīgā ritmā, akumulējot un radot pārmērīgu spriegojumu, kas sajūtams pat miesiski. Arī ieskatoties piezīmēs, automātiski turpināju lasīt pantmērā, tāpēc brīžiem komentāri nebija uzreiz saprotami, jo bija jāattop, ka vairs neatrodos dzejā (varbūt piezīmes arī vajadzēja iedabūt pantmērā?). Turklāt skaļlasījumā ritma jauda tikai pieaug, liekot domāt par šī teksta transa potenciālo bīstamību.

Šķiet, ka pašu galveno izvirzīto mērķi – parādīt eposā izmantotās igauņu valodas muzikalitāti arī atdzejojumā – Godiņam ir izdevies panākt pilnībā. Sastatot ar Elīnas Zālītes versiju, uzreiz manāms Zālītes atdzejojuma izteiktais prozaiskums gan izteiksmē, gan vārdu secībā:

Mostiet, pagājības sirmās balsis! / Atdzimstiet jūs, mīklu vārdi, / Runājiet par seniem laikiem, / Tālām, laimīgākām dienām. (Zālīte 1929, 9. lpp.)

Augšā, senās, tālās balsis! / Šurpu, pagājības vēstis, / Par tām labām dienām klāstiet, / Labu labiem laikiem stāstiet! (Godiņš 2018, 17. lpp.)

Lai uztvertu sižetu, pieļauju, ka Zālītes versija būs parocīgāka, tomēr tikai Godiņa izteiksme dzejai, it sevišķi tautiskai, sniedz tās skanīguma pilnīgu izpausmi un patiešām ļauj noticēt (dzejas) vārdu spēkam.

Tas pats sakāms arī par poētikas paņēmienu saglabājumu latviešu tekstā – no iepriekš piedāvātajiem paraugiem redzams, ka Elīna Zālīte ne visai vij un vērpj vārdus asonansēs un aliterācijās, kā to dara Godiņš. Tādējādi skaidri manāms, ka Godiņa versijā tiek atrādīts augstākās raudzes latviešu valodas bagātīgais pilnskanīgums, turklāt rakstnieku, dzejnieku un tulkotāju, atdzejotāju pūliņu dēļ šie lielumi mūsu valodā tik kuplin kuplinās.

Lai gan epā ir atsauces uz senatni, seniem laikiem, tāpat arī saskatāmas norādes uz vēsturiskiem notikumiem un ietekmēm, tomēr valoda ar spējo straumi, šķiet, izrauj ārpus konkrētības un laikapziņas, valoda atrodas ārpuslaikā (vismaz šajā tekstā noteikti), sniedzot kaut sīku "gaismas laismu" arī lasītājam, lai ar visām maņām iejustos pārlaicīgajā. Ikviena lasītāja aizkārklotos valodas līdumus uzplēsīs, ar saknēm izraus brikšņus, ieplūdinās "dzejas medu" (kā Eddas dziesmās), no valodas un vārdiem tiek izburts to pilnspēks.

Īpatnēju muzikalitāti nodrošina arī, šķiet, apzināta izvairīšanās, kur tas iespējams, no č, dž, ž lietojuma, lai nesabrikšņotu vienmērīgo dzejteci. Ekvivalentu rainiskajam "nau" Godiņš iespraucis ar "bes", lai vārsmā neiespruktu skanīgumu maitājošais z – "Vai bes skaita vēju sējas" (131). Lai gan pirms dziedājumiem minēti atslēgnotikumi, man būtu ļoti palīdzējis īss pārstāsts piezīmju sadaļā par notikumu secību katrā dziedājumā, jo šoreiz skaniskums novērš uzmanību no notikumu risinājuma (paradoksālā kārtā tas nav trūkums, tomēr atkal liek pievērsties šī atdzejojuma galvenajam varonim – "vārdiem pašiem").

 

Aux

Nezinu, kāpēc Latvijā ir tik daudz izcilas atdzejas. Varbūt tāpēc, ka esam tik episki?