Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Kristina Sabaļauskaite. Spožā zvaigzne Lietuvas debesīs
Elīna Malāne
25.02.2019.

Lietuviešu mākslas vēstures doktores un rakstnieces Kristinas Sabaļauskaites romānu cikls "Silva rerum" ieguvis milzīgu atzinību, visdažādākos apbalvojumus, lasītāju cieņu un mīlestību ne tikai Lietuvā, bet arī pasaulē. Ar patiesu interesi un aizrautību meistarīgi veidotajam Lietuvas vēstures atspoguļojumam un bajāru Norvaišu dzimtas neparastajām gaitām seko līdzi arī Latvijas lasītāji. 2018. gada nogalē "Apgāds Zvaigzne ABC" laidis klajā ceturto un noslēdzošo cikla romānu – "Silva rerum IV". Šo romānu, tāpat kā trīs iepriekšējos, no lietuviešu valodas virtuozi tulkojusi Dace Meiere, lasītajiem sagādājot patiesu valodas baudījumu.

Silva rerum jeb ‘lietu mežs’ (latīņu val.) ir dzimtas pierakstu grāmata, kurā tiek fiksēti ne tikai dzimtai svarīgākie notikumi – tādi kā  kāzas, dzimšanas, kristību un miršanas datumi –, bet arī pavisam sadzīviski procesi. Šī dzimtas grāmata kā neparasti daudzu un dažādu cilvēku, likteņu un notikumu mežs arī ir viens no būtiskākajiem romānu vienojošajiem elementiem. Norvaišu dzimta no Milkantiem – Lietuvas dižkunigaitijas bajāri, kuru dzīslās rit brīvu, izglītotu un  kaislīgu cilvēku asinis. Ja iepriekšējos trīs romānos Sabaļauskaite daudz attēlo Norvaišu dzimtas kaislības, impulsīvus raksturus, nevaldāmas emocijas, negaidītus, paradoksālus likteņa pavērsienus un samezglotas savstarpējās attiecības, tad romāns "Silva rerum IV" ir daudz pieklusinātāks, uz cilvēka racionalitāti un intelektu vērsts. Rakstniece no kaislībām, miesiskajām maņām un izteiktas seksualitātes atveides pāriet uz zinātnes un saprāta pasaules atspoguļojumu.

"Silva rerum IV" galvenais varonis, jezuīts Prancišks Ksavers Norvaiša no Milkantiem, ir kā šīs jaunās pasaules, zinātnes un prāta apgaismības simbols. Viņš ir "jauna tipa garīdznieks: teologs, matemātiķis, fiziķis, dzejnieks, profesors, filosofijas doktors, kurš māk daudzas valodas – latīņu, grieķu, franču un vācu, ar litvinu studentiem var sarunāties lietuviski, ar žemaišiem – žemaitiski, ar livoniešiem – livoniski, ar rutēņiem – rutēniski un savus audzēkņus vērtē nevis pēc izcelsmes vai dzimtās valodas, bet tikai pēc viņu meritum; studentu acīs viņš neapšaubāmi bija jaunā, austošā Apgaismības laikmeta, viņu nākotnes cilvēks, viens no viņiem, tikai pārāks, vairāk pieredzējis [..]" (196).Un pavisam noteikti Prancišks Ksavers Norvaiša ir redzējis daudz. Ja iepriekšējos romānos darbība notiek gandrīz tikai Viļņā un Lietuvas teritorijā, tad  Prancišks Ksavers Norvaiša ir pasaules ceļotājs, kuram paveras jauni zemju un zināšanu apvāršņi. Viņš iepazīst Eiropas lielākās un ievērojamākās pilsētas: Londonu, Vīni, Parīzi, Nansī, Amsterdamu, Varšavu un Krakovu, katrā vietā iepazīstot paražas, arhitektūru, kultūru, politisko un sociālo dzīvi. Viņš gan vairākās vietās izmēģina miesiskās baudas, mīlas priekus un dažādu veidu apreibināšanos, taču tas viņu neaizrauj. Viņa prāts paliek skaidrs, kaislību nesavažots pat tad, kad viņš ilgus gadus sevī slepeni lolo jūtas un ilgas pret savu pasniedzēju Rosinjolu, tādējādi neizprotot savu seksualitāti, un arī tad, kad pirmo reizi dzīvē izveido romantiskas attiecības ar sievieti. Visa mūža garumā viņu patiesi interesē izglītība, filosofija, aizraujoši disputi, māksla, jaunākie zinātnes sasniegumi. Matemātiķi vada tikai prāta kaislības, vēlme iepazīt jaunas zināšanas un pierādīt sevi kā zinātnieku. Viņa mūža vienīgā un patiesā mīlestība ir augstākā matemātika, humānisms un mīļā pilsēta Viļņa.

Kā jau mākslas vēsturniece, Kristina Sabaļauskaite sīki izpētījusi un vissmalkākajās detaļās lieliski pārzina romānos aprakstīto laikmetu. "Silva rerum IV" darbība norisinās XVIII gadsimta otrajā pusē. Gluži tāpat kā iepriekšējos romānos, arī šajā rakstniece vissīkākajās detaļās aprakstījusi tā laika apģērbu, manieres, ēdienus, paražas, reliģisko dzīvi, politisko situāciju un neskaitāmas citas norises. Romāns ir dažādu precīzu vēsturisko faktu pārbagāts, tajā atrodami slavenu literātu, zinātnieku, filosofu, valdnieku, teologu un citu ievērojamu cilvēku citāti un paustās idejas. Liela loma atvēlēta Jezuītu ordeņa aprakstam, jezuītu tēvu raksturojumam un tam, kā tiek audzināti un kalpošanai sagatavoti jaunie jezuīti. Rakstot par apgaismības laikmetu, Sabaļauskaite vairākkārt pievēršas Ruso un Voltēra idejām, romānā ievijot to, kā šīs jaunās idejas tiek uzņemtas tā laika sabiedrībā. Protams, romānā liela loma ir arī jaunā apgaismības laikmeta konfliktam ar aizejošo baroka laikmetu. Notiek uzskatu sadursmes, cīņa par pieturēšanos pie vecajām vērtībām un vēlme sekot jaunā laika garam. Rakstniece to parāda divējādi – kā tas notiek valstiskā mērogā, kur galmos notiek dažādi disputi par jaunajām idejām, un kā tas notiek Norvaišu dzimtā, kad, piemēram, tiek lauzti šķēpi par to, vai Tadeušs Norvaiša drīkst apprecēties ar zemnieku meiteni Marcianu. No vienas puses tiek piesaukta turēšanās pie dzimtas tradīcijām un Bībeles vēstījums, ka eļļa ar ūdeni nesajaucas, no otras puses tiek piesaukts saprāts un racionāls izskaidrojums, ka, stiprinot dzimtas genofondu un atmetot vecus aizspriedumus, ir pienācis laiks pieļaut dažādu kārtu sajaukšanos. Tāpat viedokļi dažādos sabiedrības slāņos atšķiras dzimtbūšanas atcelšanas jautājumā. Saduras uzskati, ka zemnieki var būt tikai dzimtcilvēki un ka arī zemnieki ir pelnījuši brīvību, humānu attieksmi un iespēju izglītoties.

Tie lasītāji, kuri lasījuši  "Silva rerum" iepriekšējās grāmatas, saņems daudzas atbildes. Piemēram, vai Uršulei Norvaišai izdevies plāns stiprināt dzimtu, kā galu galā savu dzīvi noslēdzis Kazimiers Norvaiša vai kāds liktenis bijis Jonam Ankantam vai Teofilei Norvaišai. Tomēr jāatzīst, ka Norvaišu dzimtā ir tik daudz cilvēku, ka vārdi un dažādās likteņa līnijas var pilnībā sajukt. Šķiet, pati to apzinādamās, Kristina Sabaļauskaite "Silva rerum IV" beigās ir ievietojusi Norvaišu dzimtas ģenealoģisko koku. Tas krietni palīdz atsaukt atmiņā iepriekš lasīto un atšķirt daudzās sižeta līnijas. Šis romāns gan aizraus arī tos, kuri līdz šim nav lasījuši nevienu no trim "Silva rerum" grāmatām, jo laikmeta atspoguļojums un Pranciška Ksavera Norvaišas liktenis ir gana autonomas vienības.

"Silva rerum IV" izmantota gredzenveida kompozīcija, kur  Prancišks Ksavers Norvaiša atvieglojas pie koka (spilgts piemērs autores ironijai un spējai spēlēties gan ar valodu, gan sižetu) un lūkojas zvaigznēs. Zvaigznes kā skaistuma, mūžības un bezgalības simbols. Dzīve kā nebeidzams aplis, kur atkal un atkal mūžības lokos krustojas dzīvība ar nāvi, labais ar ļauno, skaistais ar neglīto. Aizverot "Silva rerum IV" vāku, paliek žēl, ka laiks ir pagājis un šis brīnišķīgais ceļojums pa Lietuvas vēsturi ir beidzies. Tomēr saprotams, ka šis ir romānu cikls, kuru var pārlasīt atkal un atkal. Aplis nebeidzas. Radot kaut ko tik apbrīnojami meistarīgu, Kristina Sabaļauskaite literatūras bezgalīgajās debesīs ir iemirdzējusies kā liela, spoža un skaista zvaigzne.