Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Dvēseles valsis
Velta Voicioneka
07.03.2019.

Rakstnieces Ingas Žoludes vārds ar saviem tiešuma pilnajiem literārajiem darbiem latviešu literatūrā savas saknes iedzinis jau sen. Rakstniece ir arī pirmā Latvijā, kas ar darbu "Mierinājums Ādama kokam" ieguva prestižo Eiropas Savienības Literatūras balvu. 2018. gadā pie lasītājiem nonāca izdevniecības "Dienas grāmata" izdotais Ingas Žoludes garstāsts "1904. Melanholiskais valsis", kurš vēsta par latviešu komponista un mūzikas kritiķa Emīla Dārziņa ceļu pie skaņdarba "Melanholiskais valsis" un par Dārziņa iekšējo, kā arī ārējo pasaules telpu. Darbs sākotnēji tapis kā sadarbības projekts ar mūziķi Oskaru Herliņu. Rezultāts ir kultūras elements – grāmata ar ļoti baudāmu vizuālo noformējumu un tikpat baudāmu saturu. Grāmatas noformēšanai izmantots E. Dārziņa laikabiedra, mākslinieka, "nesaprastā ģēnija" Ādolfa Zārdiņa darbs "Moderna sabiedrība". Vāka dizains iekrāso arī stāsta fonu, lielos vilcienos atklājot tā laika – 20. gadsimta sākuma – sabiedrību.

Grāmatu  veido ne tikai stāsts par E. Dārziņu. "1904. Melanholiskais valsis" ir sadalīta trīs nodaļās. Pirmajā daļā  ir I. Žoludes stāsts, pēc kura seko otrā nodaļa ar nosaukumu "Dvēsele joprojām caur pasauli iet", kuru izveidojis mūzikas žurnālists Orests Silabriedis. Šajā nodaļā ir fakti un neliels ieskats par E. Dārziņa dzīvi un pāragro nāvi. Tiem, kas par komponistu neko nezina vai zina gaužām maz, es ieteiktu šo nodaļu izlasīt pirmo, jo tā palīdz daudz labāk saprast un izprast garstāsta jēgu. Savukārt trešo grāmatas nodaļu veido mākslas zinātniece Daina Auziņa un viņas apraksts par Ā. Zārdiņa gleznu "Moderna sabiedrība". Šīs nodaļas, kas savstarpēji papildina grāmatu, kopā veido it kā pabeigtu apli, kura vidū ir E. Dārziņa tēls.

Pats garstāsts šķiet gaisīgs un viegls, tomēr īsti tāds nav. Lasīt šo darbu ir kā klausīties pašu skaņdarbu "Melanholiskais valsis" – skaisti un tomēr nedaudz smeldzīgi. Līdzību ar skaņdarbu pastiprina arī I. Žoludes veidotais teksts, kuru lasot rodas sajūta, ka stāsts skan. "Rīta gaismai var likt skanēt trešajā oktāvā. [..] Krēsls čīkst tikpat mezzo forte kā gulta... [..] Čab mirtes lapiņu mirga (otrajā oktāvā), vējš (pirmajā oktāvā).." (9., 12., 23.) Savukārt smeldzīgumu rada empātija, kuru lasītājs izjūt pret garstāsta galveno varoni. Nav grūti just līdzi jaunā komponista dvēseles sāpēm un ikdienas likstām, jo Žolude ir uzbūrusi ļoti dzīvas ainas un tēlus. Lai arī darbs ir par skaņdarba tapšanu, tajā var uzzināt arī par komponista dzīvi, sapņiem un sapņu pretstatīto realitāti un ikdienu. Šis literārais darbs palīdz saprast, kā arī izdzīvot skumjāko no valšiem. "Tu varētu uzrakstīt visskumjāko valsi visā pasaulē, un es to klausītos, es to klausītos un raudātu līdzi." (29.) Un tā patiesi ir! Pēc garstāsta izlasīšanas "Melanholiskajā valsī" ir iespējams saklausīt Dārziņa ilgas pēc viņa īstās Marijas, Marijas Stalbovas, kura kļuvusi par Mariju Eglīti, Viktora Eglīša sievu. Var šķist nedaudz klišejiski, ka arī šajā darbā par komponista dvēseles mokām radošā darba tapšanas procesā mijas nepiepildīta mīlestība un alkas pēc cilvēka, bet reizēm viss, kas vajadzīgs dvēselei, ir otra saprotoša un mīļa dvēsele. I. Žolude caur Emīla Dārziņa dzīves Marijām, kuras tam bijušas vairākas – māte Marija, sieva Marija un arī mīļotā sieviete Marija –, velk paralēles ar kristīgo māti Mariju, tādējādi uzsverot Bībeles un kristīgās ētikas nozīmi Dārziņa dzīvē. Marijas, Dieva mātes, tēls, kuru Emīls šķietami redz Poruka mājās "Lāčos", ir tas, kurš uzjundī jaunajā komponistā tik spēcīgus dvēseles pārdzīvojumus, ka turpat uz vietas top "Melanholiskais valsis". Šī reliģiskās pasaules iezīmēšana darbam piešķir nedaudz pārpasaulīgu noskaņu, kā arī parāda, kādas kristīgās ētikas normas ir vadījušas komponistu cauri dzīvei.         

Arī laiks un vide garstāstā īpaši apspēlēti un parādīti. Stāsts sākas ar pavisam nelielu tēlojumu par laiku, kurā stāsta autore parāda, kā dzīvoja cilvēks, kad pār laiku valdīja divi kalendāri – Georga un Jūlija. Par laiku, kur pēc viena kalendāra gads jau sācies, pēc otra ne. Un par laiku starpā. Un to, kā šis starplaiks reizēm pat ir būtiskāks par pārējo. Garstāsta autore ir izvēlējusies laiku nedatēt ar pulksteņa vai kalendāra mērvienībām, taču tas tiek atklāts caur gadalaikiem, mēnešiem un dabu, kas ir apkārt Dārziņam. Telpa un vide gan tiek rādīta noteiktāk, tiek nosaukta gan Emīla un viņa sievas Marijas māju adrese – Lielās Ņevas iela (tagadējā Blaumaņa iela), Emīla darba vieta – Natālijas Draudziņas ģimnāzija, Marijas Dārziņas darba vieta – Maldoņa skola, ir minētas arī Jāņa Poruka lauku mājas, daži Rīgas lokāli u. c. Vai tas liek domāt, ka reizēm vieta ir svarīgāka par laiku? Iespējams, jo tieši laukos, dārzā, Emīlam izdevās uzkomponēt to, pēc kā tik ilgi ilgojās. "Caur ziediem daba dzied." (15.) Un iespējams, ka Dārziņš sava akluma dēļ spēja saklausīt pasaules, dabas mūziku, ko spēj tikai tie, kam kaut kas atņemts.

Šo grāmatu ir labi izlasīt ne tikai tādēļ, ka tā ir literāri ļoti baudāma, bet arī tāpēc, ka caur to ir iespējams iepazīties ar vienu no Latvijas lielajiem dižgariem – Emīlu Dārziņu un viņa dzīvi, mūziku un dvēseli.