Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Mūžības formāts un utt. – Saruna ar profesoru Ojāru Lāmu

22.03.2019.

Pēc sena "Ubi Sunt" lasītāju lūguma, sākam iepazīstināt arī ar literatūras akadēmisko pusi – sarunu sērijā ar literatūrzinātnes profesoriem un citiem pētniekiem. Šoreiz saruna ar salīdzināmās literatūrzinātnes profesoru Latvistikas un baltistikas nodaļā (Latvijas Universitātē) Ojāru Lāmu.

Ubi Sunt: Mēs varētu parunāt par literatūru, par jūsu ceļu līdz literatūrai un turpmākajām gaitām ar to. Iesākt varētu vispārīgi – kāds, jūsuprāt, šobrīd ir stāvoklis latviešu literatūrā, arī latviešu literatūrzinātnē?

 

Ojārs Lāms: (iesmejas) Stāvoklis? Padomju laikos studentiem bija ik pa laikam jāziņo grupu kuratoriem par stāvokli grupās.

 

US: Labi, tad sauksim to par situāciju.

 

OL: Var jau arī runāt par stāvokli. Drīzāk tomēr būtu jārunā par kādu procesu un dinamiku.

 

US: Tad jautāsim tā – vai šobrīd latviešu literatūrā ir tādi darbi, kurus lasīt, kurus izvēlēties lasīt?

 

OL: Es domāju, ka ar lasīšanu ir ļoti traki – jo tālāk iet laiks, jo lasāmā kļūst arvien vairāk. Kādreiz literatūrai, ja salīdzinām to ar ūdenskrātuvi, bija skaidri saredzami krasti, bet šodien tā kļuvusi par okeānu. Ja neizdodas atrast uzrunājošus tekstus aktuālajā piedāvājumā, tad vienmēr var lasīt to, kas sarakstīts pagātnē, vai to, kas sarakstīts citās valodās un ko mūsu čaklie tulkotāji ir iztulkojuši, bet var arī pats pamācīties valodas un lasīt citās valodās. Ir arī mūžīgie teksti, kuri ir tādā kā bezgalības formātā, piemēram, Homērs. Viņu var lasīt uz riņķi. Un tik lasīt un lasīt. Tāds teksts ir arī Bībele, dainas un citi līdzīgi teksti, kuru autorība neiekļaujas AKKA/LAA kritērijos. Lasītkāram prātam noteikti ir, ko izvēlēties arī no tā, kas top šobrīd, drīzāk pat ir izvēles grūtības. Es domāju, ka Baironam un Jurim Alunānam, piemēram, bija daudz vieglāk izvēlēties lasāmvielu, jo viņiem nebija jāizvēlas no Prusta, Vulfas, Eliota, Ikstenas, Binē, Pereka, Paviča, Kivirehka. Un jo tālāk pagātnē, jo izvēle bija skaidrāka, konkrētāka, un tekstu pasaule sakārtotāka.

 

US: Jūs pieminējāt lasītkāros prātus. Vai tādu ir daudz? Vai drīzāk ir vairāk rakstītāju nekā lasītāju? Vai mūsdienu latviešu literātiem ir auditorija?

 

OL: Nu, pilnīgi droši apgalvot nevar, jo mūsdienās jau rakstīšanas produktus ir ļoti viegli padarīt redzamus. Tavs rakstītais kaut kur tīmeklī nonāk, atrod vai neatrod lasītāju. Arī katrs Twitter autors ir kāda veida rakstītājs un lasītājs. Daudzus gadus ar studentiem, kopumā pat vairāk nekā desmit gadus, ar pārtraukumiem esam braukājuši pa Latviju dažādās ekspedīcijās, aptaujājot cilvēkus par lasīšanas paradumiem. Kopā ar kolēģi Māru Gruduli esam šīs ekspedīcijas arī pētnieciski apkopojuši, Web of Science var izlasīt (smejas).

 

.. reiz zaļoja jaunība, cerības plauka ..

 

US: Tas ir labi!

 

OL: Jā! Un cilvēki lasa. Ir arī, protams, tādi, kas nelasa, es nevaru pateikt proporcijas, bet, veicot aptaujas, lielākā daļa cilvēku tomēr kaut ko lasīja, lasīšanas pieredze viņiem bija svarīga. Cits jautājums ir, ko lasa, jo tad tur jau atkal veidojas hierarhija un gradācija. Avīzē palasa ziņas, sludinājumus, palasa kalendāru. Daudz lasa žurnālus, un tie žurnāli piedāvā visādus stāstiņus.

 

US: Bet kā ar daiļliteratūru, piemēram, romāniem?

 

OL: Tos lasa mazāk. Teiksim, tos romānus, kurus galvaspilsētas aprindas pārrunā un kurus vērtē profesionāli, kuriem piešķir balvas, kurus peļ vai slavē, vairāk jau slavē, tie teksti tā mazāk aiziet līdz plašiem iedzīvotāju slāņiem. Lasītākie romāni tomēr ir "vienlatnieki".

 

US: Nesen Ruta Kurpniece recenzijā par "Satori" trešo grāmatžurnālu izteicās, ka, izlasot šo izdevumu, rodas iespaids, ka latviešu literatūra ir drošās rokās. Pēdējā laikā arī par jaunāko latviešu dzeju dzirdēts, ka tā piedzīvo teju vai renesansi, ka ienāk spēcīga paaudze.

 

OL: Vienmēr ir nākuši jauni cilvēki, neatceros, ka kādreiz būtu bijusi kāda stagnācija. Kad cilvēki ir jauni un sprauni, tad viņi tiecas darīt citādi, viņi grib, lai viņus pamana, un viņus pamana arī, viņus uztver kā jaunus un daudzsološus. Tas viss tā labi notiek. Es atceros, bija tāds jēdziens "jaunās niknās meitenes" 90. gados. Vai šobrīd kāds vispār atceras, kas tas tāds bija?

 

US: Ka viņas bija niknas?

 

OL: Drīzāk, kas tas vispār bija par fenomenu. Tomēr, ja tā padomā par šībrīža latviešu literatūras ainu kopumā, tā man liekas ļoti, ļoti plaša. Vienā galā ir Zigmunds Skujiņš, kuram ir vairāk nekā 90 gadu un kurš tikko publicēja jaunu grāmatu "Aplikācija par rakstnieku un laikmetu". No nosaukuma var just, ka viņš ir kontaktā ar mūsdienām. Nupat arī Skujiņa "Kailumu", kurš tapis 70. gados, iztulkoja angļu valodā. Arī Harijam Gulbim tiek veidoti kopoti raksti. Ja jau kāds tos veido un izdod, droši vien kāds tos arī lasa. Latviešu literatūras ainavā tātad ir arī dinozauri, jo tālie Brežņeva laiki mūsdienu jaunatnei ir tikpat tāli kā Juras laikmets.

 

US: Gulbi arī uzved.

 

OL: Labi, šie senie autori, kuri joprojām ir klātesoši, neveido svaigā vēja sajūtu, pavasara vēju sajūtu. Katra paaudze nāk, tiem jaunajiem cilvēkiem tā pasaule tāda jauna, neredzēta, gan rakstītājiem, gan lasītājiem, un tad arī veidojas savstarpēja mijiedarbe, bet ir arī vecāki cilvēki, kuriem liekas, ka literatūrā jau nez vai kaut kas jauns var būt, tomēr, kaut ko jaunu izlasot, viņi padomā: "Ā, bet tiešām, var arī vēl tā!" Reizēm gan diemžēl viņiem nākas konstatēt, ka jaunatnes ambīcijas iet roku rokā ar zināmu aroganci. Bet tā tas varbūt arī vienmēr ir bijis, un tas varbūt saistīts ar mūsu izglītības sistēmas sašļukumu – cilvēkiem nākas daudz ko apgūt pašmācības ceļā, nav tādas kārtīgas klasiskas izglītības, kas tev iedod kārtīgu mantu.

 

US: Homēru?

 

OL: Jā, gan to, gan arī daudz ko citu, ko neiedod kā kārtīgu mantojumu pūrā, un tu esi spiests kā tāds Londona vai Hemingveja varonis pats kulties un kaut ko meklēt, un gluži vienkāršas nezināšanas dēļ jāsāk izgudrot ritenis no jauna, un tad kā nu iet, tā nu iet.

 

Profesors Lāms (un tagadējais LKA profesors) Raimonds Briedis gluži nejauši (neticami, bet tiešām) Foša avēnijā satikuši docenti Anastasiju Stikāni.

 

US: Tikko iznācis arī Contras krājums "Tik grūti ir būt latvietim". Vai arī būt latviešu rakstniekam ir grūti, it sevišķi tagad, kad latviešu literatūra tik intensīvi dodas pasaulē?

 

OL: Grūti – tas nozīmē dzīvot (iesmejas). To jau sen teikusi dzejniece Ārija Elksne. Vispār jau tas jāprasa pašiem rakstniekiem, vai viņiem ir grūti. Dzīves grūtumu jau proponē arī mūsu kultūru caurvijošā kristietības stīga.

 

US: Labi, tad jautājums jums kā literatūras pētniekam – vai ir grūti būt latviešu literatūrzinātniekam?

 

OL: No vienas puses, nav viegli, jo pašā Latvijā literatūrzinātni diez cik augstu nevērtē. Ir taču pats par sevi saprotams, ka arī latviešu literatūrzinātne ir ļoti nozīmīgs nacionālās kultūras, varētu pat teikt, nacionālās esamības, elements. Bet, no otras puses, globalizācijas apstākļos, ar savu latviešu literatūru pūriņā vai nastiņā ejot pa pasaules ceļiem, es vienmēr jūtos bagāts, un mani stāstījumi par latviešu literatūru viegli ir vēruši durvis uz dailes un zinātnes diženām pilīm visā pasaulē. Ir viegli nodarboties ar to, kas pacilā un iedvesmo.

 

US: Vai to sakāt ironiski?

 

OL: Nē, pilnīgi nopietni! Es jūtos bagāts, jo vienmēr varu cilvēkiem pasaulē pastāstīt kaut ko tādu, ko viņi nezina un kas vienmēr viņos izraisa interesi, un viņi bieži vien atskārst, ka arī latviešu literatūra ļoti labi iederas visādos pasaules kontekstos. Kā latviešu literatūrzinātnieki mēs esam latviskuma labas gribas sūtņi pasaulē, un mēs iepazīstinām, ieinteresējam. Ir arī reizes, kad tu sastopi pētniekus, kuri nenodarbojas tieši ar Baltijas un Latvijas jautājumiem, bet kuri ir kādā veidā līdz latviešu lietām nonākuši, arī latviešu autorus zina. Viens konkrēts piemērs: pirms desmit gadiem es piedalījos kādā feministiskas ievirzes konferencē Zīgenes Universitātē, stāstīju par Zentu Mauriņu, publikā bija cilvēki, kas viņu zināja, it īpaši cilvēki no Zviedrijas, tie bija filosofi. Pēc dažiem gadiem bija tā mazliet jocīgi lasīt Jura Kronberga rakstu par Zentas Mauriņas recepciju Zviedrijā – piecdesmitajos gados viņa daudz figurējusi laikrakstos, bet tagad tur par viņu vairs neko neraksta. Viņš konstatēja, ka mūsdienās Mauriņa Zviedrijā ir pilnībā aizmirsta. Tad jautājums, no kāda skatpunkta uz to skatāmies. Ja no preses diskursa, tad vairs nav tādas Mauriņas, bet akadēmiskās aprindās viņu vēl joprojām zina. Pārsvarā jau, protams, latviešu literatūru nezina. Lai latviešu literatūras pētniecības integrācija pasaulē neizklausītos pārāk rožaina, jāatzīst, ka reizēm plašos akadēmiskos forumos uz latviešu literatūrai veltītām sekcijām atnāk vien daži cilvēki. Tā arī gadās.

 

US: Bet kā ar jaunākiem autoriem no mūsdienām?

 

OL: Runājot par jaunākās latviešu literatūras izpausmēm, tā kā to diezgan daudz tulko, tad mēs varam kolēģiem pasaulē pateikt, ka jūs to varat izlasīt arī kādā sev pieejamā valodā un ka latviešu literatūra nav aiz dzelzs priekškara un septiņiem zieģeļiem un atslēgām. Tas īstenībā ir ļoti jauki – tā pēdējo gadu rosme. Savukārt, atgriežoties pie jautājuma, vai latviešu rakstniekiem ir grūti, varētu domāt, ka viņiem varbūt mazliet tomēr ir grūti, jo viņi tik ļoti alkst pēc tās pasaules. Viņi ir izvēlējušies rakstīt latviešu valodā, kaut gan cik lielā mērā to var izvēlēties? Ir gan arī autori, kas gājuši no valodas uz valodu. Valoda ir savdabīgs ierobežojošs faktors. Lielākoties tomēr latviešu valodā tapuši teksti ir pamatā adresēti latviešu valodā un kultūrā tapušam cilvēkam. Bet autori alkst pēc tiem apvāršņiem, viņi alkst kaut kur nokļūt pasaulē, un mēs, literatūrzinātnieki, īstenībā alkstam kopā ar viņiem, jo tas ir tāpat kā sportā, kad Latvijas sportisti uzvar, tās ir mūsu uzvaras (smejas), bet, kad viņi zaudē, tie ir viņu zaudējumi. Tāpat arī kaut kur publicēts latviešu rakstnieka darbs vai viņa iegūtā balva ir arī mūsu balva. Šī pretruna – latviskais un pasaulīgais – īsti līdz galam nav atrisināma.

 

Profesors Lāms skrien pēc vienīgās sporta medaļas savā dzīvē (par līdzdalību).

 

US: Skaidrs. Izklausās, ka šobrīd pētnieks, kurš pēta latviešu literatūru, vienalga, jaunāku vai senāku, cenšoties piesaistīt to reģionāliem un globāliem kontekstiem, drīzāk ir klausītāks, lasītāks, cienītāks ārzemēs nekā Latvijā.

 

OL: Tā vispārināt varbūt nevajag. Es domāju, ka arī šeit uz vietas ir gana daudz cilvēku, kurus interesē pamatīgi un analītiski, izvērtējoši skatījumi par literatūras vēsturi, par aktualitātēm, bet zinātnes administrācija, arī politiskā vide, kas veido valsts apasiņojumu ar naudas plūsmu un uztur valsts asinsriti, šo jomu ne visai novērtē.

 

US: Tajā pašā laikā arī kultūras kanonā ir latviešu literatūras sadaļa. Tas liek domāt, ka literatūra ir nozīmīga kultūras daļa politikas veidošanas aspektā.

 

OL: Nu, es nezinu par tiem kanoniem, tas kanons jau arī bija tāda sabiedriska iniciatīva, es gandrīz teiktu, ka tāds kanons ir vieglākais ceļš. Nu, uztaisa kanonu, tad mēs kaut ko baigi lielu, varenu esam izdarījuši – mums ir kanons. Faktiski tas mazina kritisko, analītisko uztveri un arī ļoti ierobežo skatu, es pret tiem kanoniem esmu diezgan skeptisks. Tas nav tāds brīva, kritiska prāta veicināšanas paņēmiens.

 

US: Skaidrs. Bet kā jūs pats nonācāt līdz literatūras zinātnei? Kā kļuvāt par profesoru salīdzināmajā literatūrzinātnē? Tas bija nejauši vai mērķtiecīgi panākts? Un kāda ir šāda karjera?

 

OL: Šāds jautājuma uzstādījums izklausās gandrīz pēc medicīniskas izmeklēšanas (smejas) – kā ar jums tas gadījās? vai jūs kaut ko tādu ēdāt? vai jūs bijāt vējā? vai staigājat basām kājām pa slapju zāli? (padomā) Vispār mans CV ir ārkārtīgi garlaicīgs un pelēks – kā 1983. gadā es pirmo reizi savā dzīvē iegāju Visvalža ielas ēkā, tā esmu iekļuvis labirintā, no kura es izeju neatrodu. Tam labirintam, protams, ir kaut kādas piesaistītās telpas, kurās pavadu citas diennakts stundas, bet vienmēr atgriežos Visvalža ielā, domās literatūra mani teju nekad nepamet, pat miegā ne. Lai gan toreiz dzīvoju diezgan netālu Bruņinieku ielā, kur pagāja bērnu dienu skreja, tomēr Visvalža ielu nebiju pamanījis, lai gan bieži vien gāju uz staciju pa Birznieka-Upīša ielu. Šobrīd gribētu visu vainu novelt uz providenci, kaut kāda nolemtība katram cilvēkam ir. Toreiz vēl bija padomju laiks, Brežņevs bija nupat nomiris, bet vēl nebija nekādu svaigu vēju gaisā, tas vēl bija, kā Rainis skaisti saka: "Lai ledus cik stipris, cik skaisti mirdz, / Pēc brīva, pēc dzīva ilgojas sirds."

 

US: Tad alkas pēc brīves jūs pievērsa literatūrai?

 

OL: Tā varētu teikt, bet tādā ļoti plašā nozīmē. Grāmatu pasaule likās laba alternatīva ledainajai realitātei, kurā valoda vien jau veido sazarotu taku dārzu, kur vēl arī domas, jūtas, cilvēki, laikmeti. Grāmatu pasaules izvēlē ir kaut kas no Žila Verna poētikas, pusaudža gados viņš mani ļoti aizrāva, pat viņa biogrāfiju lasīju ar lielu aizrautību, varbūt grāmatu pasaules izvēle ir kāda Pītera Pena sindroma izpausme. Jo ilgāk dzīvoju, jo spēcīgāk jūtu sevi šajā klīniskajā ainā. Tolaik, kad izvēlējos studijas, tās sauca par latviešu valodas un literatūras specialitāti. Likās, ka varbūt tur tomēr būs mazliet brīvestības elpas, kaut gan, no otras puses, literatūru kontrolēja visvairāk. Toreiz iespēju izvēlēties bija daudz mazāk – nebija nekādu psiholoģijas, antropoloģijas, socioloģijas, politoloģijas studiju. Varēja domāt par žurnālistikas studijām, bet, tā kā sadarbību ar radio skolas gados biju izmēģinājis, tad žurnālistika man šķita tāda ļoti virspusēja, skrejoša un grābjoši ķeroša. Toreiz es par literatūru nedomāju, bet gan par filoloģijas studijām kopumā. Svešvalodu studiju iespēju toreiz atmetu, varbūt nepietiekamo zināšanu dēļ, nelikās arī, ka dažādus tapinājumus svešvalodās būtu vairāk vērts studēt nekā mūsu pašu valodu un tajā tapušo. Tomēr vēlāk atnāca nojausma, ka Homērs oriģinālā tomēr arī varētu būt no svara. Un tā nu es tajā valodas un literatūras stihijā iekļuvu un peldēju. Īstenībā peldu joprojām, bet ar to peldēšanu man iet tā pašvaki, drīzāk tādā Jaunsudrabiņa manierē – kā māku, tā maunu. Tādu pareizo akadēmisko peldēšanas stilu es neesmu apguvis.

 

US: Akadēmisko tauriņstilu?

 

OL: (smejas) Jā, vienmēr kādam uzgrūžos, iepeldu kādās sāntecēs, kas man ir raksturīgi, par ko esmu saņēmis arī pa cepuri, ka bāžos tur, kur man nav jābāžas. Turpinot par tām sākotnēm, tā bija piecu gadu izglītība bez dalījuma bakalauros un maģistros, tā bija ļoti piesātināta – piecas pilnas dienas, arī sestdien vēl bišķiņ klāt. Bija jāuzraksta kopumā trīs darbi, gan valodniecībā, gan literatūrā, un vēl diplomdarbs – ja to rakstīja par literatūru, tad valsts eksāmens bija jākārto valodniecībā un otrādi.

 

US: Un kā jūs darījāt?

 

OL: Studiju laikā man gadījās mazas haltūras institūtā, toreiz bija vienotais Valodas un literatūras institūts, tolaik Andreja Upīša vārdā nosaukts. Vienā praksē strādāju pie valodniekiem dialektoloģijas sektorā, tur bija Vallija Dambe, Benita Laumane, Alberts Sarkanis. Vēlāk studijās ieviesa specializāciju, ierobežotam studentu skaitam piedāvāja padziļinātu literatūras kritikas un teorijas apguvi. Tā es nonācu praksē literatūras daļā. Broņislavs Tabūns ierosināja man uzrakstīt apcerējumu par Montu Kromu. Viņš teica, ja apcerējumus tā labi neizdosies, tad tas būs kursa darbs, savukārt, ja izdosies labi, tad to publicēs. Toreiz parādījās arī manas darba metodikas īpatnības – vairāk tāda pēdējā brīža drudžainība. Jau pavasara pusē, kad ilgu laiku nebiju ar Tabūnu diez ko sazinājies, iedevu viņam tādu mazu gabaliņu, ko viņš sarkanu saraibināja visu – viss bija tāds sarkans, sarkans, sarkans (smejas). Man jau likās, ka ar mani cauri, tā arī paliks un beigsies. Un tad pavasarī Tabūns man zvana un tādā ļoti biklā un klusā stilā saka: "Ja nu kā varētu, ja kā nu varētu vismaz to kursa darbu!" Varēja saprast, ka lielākie plāni jau ir izsvītroti. Bet tad es patiešām piepūtu vaigus. Pat atceros tos apstākļus. Es ar mazām lapiņām biju Līgatnes stacijā, man bija vairākas stundas laika, un uz tām mazajām lapiņām tā apcere tapa. Nu, ne gluži pilnībā gatava, bet ar domām, kas man raisījās. Beigās tā kļuva par manu pirmo zinātnisko publikāciju. Un tagad es skatos, ka tiek organizēta Kromai veltīta konference, un es varu justies kā Montas Kromas modernās pētniecības aizsācējs.

 

US: Šis veiksmīgais gadījums jūs iesvaidīja literatūrzinātnes pasaulē?

 

OL: Es tur vēl tomēr tā svārstījos, kamēr pienāca piektais kurss, bet toreiz bija tāda ārkārtīgi feina lieta, kas tajā laikā varbūt likās apspiedoša un ierobežojoša. No mūsdienām to var atcerēties ar zināmu nostalģiju, bet ne kā nostalģiju pēc padomju laikiem, ja nu vienīgi pēc aizgājušās jaunības (smejas). Tā lieta bija tā sadale – katrs, kurš beidza augstskolu, dabūja darbu, studijas augstskolā bija sabalansētas ar valsts vajadzībām, uzņēma tik, cik vajag, tik, lai cilvēkiem varētu nodrošināt darbu. Tolaik arī bija savienota pedagoģija ar filoloģiju, kas arī mūsdienās būtu vienīgais jēdzīgais risinājums, bet dažādu iemeslu dēļ tā nav. Es īsti nezināju, ko es gribētu darīt, ko man vajadzētu darīt. Lielāko daļu cilvēku nosūtīja uz skolām, kurās daudzi arī palika. Tur arī bija tāds interesantas dzīves modelis, tāda dzīves stabilitāte, tās mūsu jaunās biedrenes aizbrauc kaut kur uz laukiem, dabū dzīvokļus, diezgan ātri tur apprecas un novij tur ligzdu. Tā arī daudzas manas studiju biedrenes ir izkaistītas pa Latviju un joprojām tur dzīvo.

 

Profesors Lāms starp divām Ievām Kalniņām pieņemšanā pie Vīnes birģermeistara Rātsnama pagalmā.

 

US: Kāpēc tad jūs neesat kaur kur Latvijas laukos?

 

OL: Nu, redz, bija tāds moments, ka tajā laikā, kad bija sadale, nu, pirms Jurģiem, lai uz Jurģiem jau var iejūgt ratus un aizvest savu gultu uz jauno mājvietu, es biju slimnīcā. Droši vien kādu psihosomatisku apsvērumu dēļ (smejas), tfu, tfu, tfu, pirmo un vienīgo reizi slimnīcā, mēnesi tur pavadīju. Tā man sadale pagāja garām, un es pat nezināju, kas tagad būs, kā nu būs. Bet tad vienā pēcpusdienā pēc mācībām, tajā garajā gaitenī, es pa to tukšo gaiteni eju, man pretī nāk toreizējā literatūras katedras vadītāja docente Anastasija Stikāne, un viņa mani uzrunā. Mums arī iepriekš bija mazliet bijusi sadarbība, mēs abi visvairāk pavilkāmies uz tautfrontiešu pulciņu. Es viņai saku: "Labdien!", un viņa man saka Raiņa vārdiem: "Zārks jau nevar palikt tukšā."

 

US: ?

 

OL: Es, protams, pirmajā brīdī apjuku, domāju: "Jopcik mopcik, nu ir vakars uz ezera!" Tomēr izrādījās, ka šādā veidā tika izteikts piedāvājums.

 

US: Aizņemt vietu zārkā?

 

OL: Nu, nē! Tā bija metafora, lai nāktu un strādātu.

 

US: Rekrutēšanas metafora.

 

OL: Jā, rekrutēšanas metafora, tāda īpatnēja. To tālāko sarunu es jau vairs neatceros, bet tā pirmā frāze ļoti spilgti palikusi atmiņā.

 

US: No tāda darba piedāvājuma grūti atteikties.

 

OL: (smejas) Jā, toreiz likās, ka teju vai esmu nonācis Stikla kalna virsotnē. Daļēji tā arī bija, tomēr retinātais gaiss un aukstais vējš arī ir licis sevi just.

 

US: Tās tad būtu tās nejaušās sākotnes, ne visai mērķtiecīgas?

 

OL: Nu, valoda jau man arī vienmēr ir likusies saistoša, kaut ko arī esmu tulkojis, bet tam, manuprāt, man īsti nav bijis jaudas, arī laika, lai pilnā mērā būtu varējis īstenot savas lingvistiskās ambīcijas.

 

US: Un kā ir ar šībrīža ambīcijām, aktualitātēm? Kas šobrīd šķiet aktuāls un interesants pētniecības virziens? Ko latviešu lasītājs būtu pelnījis, lai tas tiktu izpētīts?

 

OL: Es vēl paturpināšu, kā tad es nonācu līdz komparatīvistikai. Nonākot katedras durvju otrā pusē, mana dzīve plūda kā tāda lēna un mierīga upe, varbūt arī dažbrīd, kad vajadzējis palēkties, neesmu palēcies. Kad es biju jau aizstāvējis doktora darbu, tad iestājās zināms apsīkums un nepietiekamība, bet tā vietā, lai mērķtiecīgi pievērstos karjeras jautājumiem, es uzsāku atkārtotas studijas, šoreiz klasiskajā filoloģijā, kuras manas jaunības laikā nemaz nebija. Tad nu vēlreiz izgāju šo jaunības ciklu. Šīs studijas bija saistītas arī ar jaungrieķu valodu, mazliet pastudēju Grieķijā, pētot eposu, par ko rakstīju disertāciju, nedaudz pabiju arī Somijā. Satiekoties baltu un klasiskajai filoloģijai, tapa komparatīvists Lāms (lepni). Tā nu es vienkārši esmu pa straumi peldējis, bet, kā jau teicu, tādā diezgan neprasmīgā peldēšanas manierē, tomēr izšķirīgos spurtos esmu sasniedzis nepieciešamo izrāvienu, lai karjeras kāpnes nestu uz augšu. Šobrīd intereses ir sadalījušās, un ir pagrūti visu vienlīdzīgā mērā īstenot – pētniecība ir kā dārziņš, kurā ir sastādītas dažādas kultūras. Šur tur nedaudz jāpalaista, jāparušina, jāpamēslo, tad arī kāda raža jānovāc, bet reizēm diendusas dēļ vējš ražu aizpūš, kaut kas aiziet atmatā. Tāpat kā ar augiem – ne viss iesētais izdīgst. Man ir arī tāda liga – izvēlēties tematus, kas ir ārkārtīgi darbietilpīgi, piemēram, ja izvēlies kaut ko latīņu valodā, tad tas ir jātulko, ja izvēlies tekstus, kas ir neapgūti, nav neviena, ar ko pakonsultēties, un tad nu es tur peros, un reizēm nekur neizdodas izpērties.

 

US: Bet ja izdodas izpērties?

 

OL: Reizēm arī izdodas. Tad nu gan ir ļoti jauki! Tad ir aplausi, ovācijas. Manas pētniecības pamatlīnijas ir, pirmkārt, latviešu eposs, kuru man ir izdevies plaši un daudzveidīgi ierakstīt globālā paradigmā. Tad – antīkās kultūras recepcija latviešu literatūrā, trešā līnija, kas arī ir cieši saistīta ar otro un no kuras šī ir izaugusi, ir neolatinitāte. Šajā tematā iespējams salīdzināt Latviju un Eiropu, reģionālo un globālo, pētniecības joma, kurā man šobrīd ir arī doktorants. Pēdējā laikā parādījusies arī ceturtā pētnieciskā ievirze, kas saistīta ar kustību un pārvietošanos, cilvēku un ideju plūsmām, tā ir migrācijas literatūra, vairāk tieši mūsdienu teksti, nedaudz arī ar trimdas mantojumu saistīta, piemēram, tas, kā Anšlavs Eglītis no sava tālā Kalifornijas krasta redz padomju Latviju, kuru fiziski viņš nav redzējis – par to man ir viens pētījums. Metodoloģiskā aspektā mani jau daudzus gadus pavada feminisms. Šo pavedienu manā dzīvē kā tāda norna ir ieaudusi kolēģe Ausma Cimdiņa. Savukārt tagad jaunu, interesantu pavedienu ir sākusi vīt kolēģe Ieva Kalniņa, tā ir gastropoētika,  ar ko esmu ļoti aizrāvies, tieši šobrīd pētot Rozīna Lentīlija piezīmes latīņu valodā par Kurzemi 17. gadsimtā un rasola recepti viņa darbā. No tā var mēģināt sākt saprast, kā ir veidojusies latviešu virtuve un kāda ir tās vieta plašākā kontekstā. It kā šķietami šaurs aspekts, taču caur to mēs ieraugām krāšņu kultūras attiecību spektru, kādas ir ēdienu gatavošanas metodes, kā tās ir pārvietojušās, kādi apstrādājamie augi iekļauti ēdienos, kādas ir to apstrādes metodes. Gastropoētika ļoti labi caurauž arī migrācijas literatūru, lielā mērā arī jebkuru citu literatūru. Jau iepriekš minēju savu sadarbību ar kolēģi Māru Gruduli lasīšanas paradumu pētījumos, gandrīz var secināt, ka mana akadēmiskā darbība norit trīs maģisku, lielisku nornu sabiedrībā. Tā nu es kā tāds kukainītis pa to nornu audumu rotaļājos.

 

US: Gastropoētika izklausās ļoti plašs lauks pētījumiem.

 

OL. Jā, no vienas mazas rasola bļodiņas izvēršas milzīga paradigma, kas ir piesātināta gan lingvistiski, gan kultūriski, gan literatūriski.

 

US: Un utt.-iski.

 

OL. Jā, arī utt.-iski. (smejas)