Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Bailes, bailes, ai, nāves bailes
Līva Kukle
25.03.2019.

Ievas Melgalves "Vēsais prāts" (Zvaigzne ABC, 2018) tiešām ir detektīvromāns tādā nozīmē, ka lasītājs pieļauj un pat sagaida spriedzes, romantikas, šausmu, sabiedrības kritikas, psiholoģijas un, kāpēc ne, arī mistikas un zinātniskās fantastikas elementus. Kurš žanrs ir visizteiktākais un vai nostrādā – tas pat vairāk nekā citkārt atkarīgs no paša lasītāja.

Grāmatas sižets notiek mūsdienu Rīgā un citviet Latvijā, centrā ir neliela draugu, radu un paziņu grupa, kas dažādu iemeslu dēļ bieži risina eksistenciālas sarunas par cilvēces nākotni un nāvi. Kad mirusi tiek atrasta paziņu grupas "dvēsele" – IT speciāliste un zinātniece Helēna –, arvien vairāk atklājas, cik nesaderīgi ir pārējie. Jaunajam detektīvam Ivaram nenākas viegli atrast kopsaucēju lietā, kur iesaistīti zinātnieki, jaunieši un futūristiska amerikāņu korporācija, kā arī kurā aizdomās turamo uzskati par nāvi, iespējams, ir visai netradicionāli.

"Vēsais prāts" ir neliela grāmata gan apjoma, gan iesaistīto personāžu skaita ziņā. No citiem "brīvdienu pēcpusdienas" detektīviem to atšķir autores uzstādījums, ka visas aprakstītās tehnoloģijas šobrīd eksistē un ir izmantojamas, līdz ar to tās lasītājam būtu jāuztver nopietni arī tepat, Latvijā. Galvenokārt droni un krionika jeb mirušā ķermeņa iesaldēšana. Tāpat visiem aizdomās turamajiem, ieskaitot pašu noslepkavoto Helēnu, ir piešķirtas izteikti kolorītas personības, kas parādās iekšējos monologos. Gan aprakstītās tehnoloģijas un ētikas idejas, gan cilvēki ir kaut kādā mērā pretrunīgi. Dominē mūsdienās arvien populārākais uzskats par to, ka nāvi var un vajag uzveikt [1], ko diametrāli pretējie tēli filozofiski apspriež. Lasītājam jāiesaistās morālajā dialogā un jāizvērtē savi priekšstati vispirms jau par norisēm Latvijā un tās sabiedrībā.

Sākumā autores izvēles naratīvā, tēlu veidē un arī atsaucēs var nedaudz atgrūst. Jau pašās pirmajās īsajās nodaļās lasītājam jāpieņem pamatīgs informācijas daudzums, tai skaitā izvērsta popkultūras atsauce uz Star Trek: The Next Generation, kas Latvijā nekad nav rādīts, ģeogrāfiskām vietām un reāliem bāriem Rīgā, kā arī, piemēram, šis literāri filozofiskais kokteilis:

"Transhumānisti – vismaz tiktāl, ciktāl mēs cenšamies atcelt nāves varu pār cilvēkiem, – ir teju vai arhetipiski ļaunie tēli, kurus var atrast gan Dena Brauna "Inferno", gan Lauras Dreižes "Danse Macabre"; galu galā pat Voldemortu var uzskatīt par tranhshumānistu, tiesa, bez "humānisma" elementa. [..] Pat visādi citādi simpātiskais Volands labprāt norāda, ka lai nu ko, bet pats savu nāvi cilvēks nevar ne paredzēt, ne kontrolēt. Annuška saulespuķu eļļu ir izlējusi, – saindētās šautriņas ir izšāvuši." (11.–12. lpp.)

Taču, par spīti sākotnējai neērtuma sajūtai, tas nostrādā. Vēlākajās nodaļās alūziju skaits krietni sarūk un kļūst tikai par retiem iespraudumiem atsevišķu tēlu domās, kas tekstu atdzīvina un padara īstu. Pat interesantāk par pašu grāmatu būtu noskaidrot, cik daudzi cilvēki Latvijā saprastu visas tajā minētās popkultūras atsauces un atpazītu tēlus, jo patiesībā šķiet, to varētu būt labi daudz. Valoda ir interneta jēdzienu un citu anglicismu (un rusicismu) piesātināta, un tēli teju vai margināli – gender fluid jaunietis/jauniete Satu, mūsdienu pagānisma reliģiju vikānismu praktizējošā Vika (vikāne Vika, tiešām?), u. c. specifiskas personas, taču teju viss "Vēsajā prātā" aprakstītais šķiet ļoti pazīstams. Par t. s. tradicionālo "nūģu" subkultūru ar visu "Zvaigžņu ceļu" Latvijā pārāk daudz nerunā, taču, pateicoties internetam, ar to pazīstami ir ļoti daudzi. Arī liberālu un citādi "netradicionāli" domājošu cilvēku ir daudz vairāk, nekā varētu domāt. To tad Ieva Melgalve arī "Vēsajā prātā" veiksmīgi parāda. Arī iepriekš fantāzijas romānos pasaules un tēlu uzbūve ir bijusi autores stiprā puse; varu apstiprināt, ka pilnīgi visus "Vēsā prāta" tēlus dažādās versijās var sastapt Rīgas ielās.

Tomēr grāmatas galvenais motīvs ir krionika, mirušo iesaldēšana, nāves pārspēšana. Ja iepriekš citātā apzināti izlaidu vārdu, ko varētu interpretēt kā "maitekli", tad vēlētos, kaut grāmatas anotācijas sastādītājs būtu izlaidis vārdu "krionika", jo tad, lasot par Latvijas vidi, tas būtu pārsteigums. Pasaules mērogā vismaz man krionika drīzāk saistās ar astoņdesmito gadu bojevikiem vai animācijas seriālu "Futurama". Jā, autore ir veikusi zinātnisko faktu izpēti un raksta par jaunatklājumiem šajā jomā, piemēram, Krievijā, taču ne jau līķu iesaldēšana ir kaut kas neticami neparasts un futūristisks. Tas, kas visus interesē, ir nākamais solis – atdzīvināšana un cilvēka apziņas uzglabāšana. Ar to ļoti veiksmīgi jau sen darbojas, piemēram, Rejs Bredberijs, bet mūsdienās – britu seriāls "Melnais spogulis" (Black Mirror).

"Vēsais prāts" saglabā reālismu, paliekot morālu pārdomu līmenī par nāvi – vai tā ir tik briesmīga? Vai krionika to var uzveikt? Likt lasītājam šaubīties, vai slepkava/-as jāsoda, detektīvromānos nemaz nav tik rets paņēmiens, taču tik īsā grāmatā ar tik nelielu tēlu skaitu filozofija pārmāc tēlu attīstību, un detektīvromāns pazūd. Kā jau minēju, tas būs atkarīgs no katra paša priekšstatiem, bet, ja jau pašiem tēliem nāves fakts īpaši nerūp, kāpēc lai rūpētu man?

"Vēsais prāts" ir īss, asredzīgs ieskats mūsdienu Latvijas sabiedrībā ar labu sarkasma un filozofijas devu. Bailes no nāves ir universāls lielums, šajā grāmatā tām pretī tiek nostādīta zinātne un filozofija, taču nelielais apjoms autorei neļauj iedziļināties tēlos un tie paliek, kādi bijuši. Baidos, ka arī vairākas konkrēti izvēlētās popkultūras atsauces un zinātniskie fakti novecos ātrāk, nekā gribētos. Tomēr grāmata ir sulīgi asprātīga, un, šķiet, daudziem latviešiem ļoti labi saprotama.

 

 

[1] "Why Die" www.youtube.com/watch