Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Neeksistējošie vīrieši un viņu ikdienišķās spēles ar sāpēm (piedaloties Kafkam un "Bītliem")
Agnese Arabere
15.04.2019.

Septiņi dažādi vīrieši bez sievietēm jeb septiņi dažādi stāsti par dažādu iemeslu izraisītu sievietes, partneres zaudējumu, neiegūšanu, zaudējumu pirms iegūšanas vai iegūšanu ar paredzamu zaudējumu iepazīstami Haruki Murakami stāstu krājumā "Vīrieši bez sievietēm" ("Zvaigzne ABC", 2018). Stāsti ir savstarpēji nesaistīti, taču to vienojošie elementi noteikti ir mīlestība un vientulība, kas, iespējams, nemanot tos tomēr savij kopā, it īpaši, ja ir vēlme šo vienotību atrast. Haruki Murakami ir jau pasaulē atzīts autors, viņa darbi ir tulkoti vairāk nekā 50 valodās, un viņš ieguvis vairākas literārās godalgas. Lasītāji tiek aizrauti ar viņa īpašo izteiksmes stilu, kas vadā pa mistēriju pilnu ceļu caur reālām izjūtām, pievienojot arī vajadzīgo asprātības un ironijas devu. Arī šis darbs nav izņēmums, lai gan pēc lasītāju atsauksmēm – nedaudz atšķiras no Murakami ierastā rokraksta.

Murakami nenodarbojas ar plašu un izjustu iekšējā pārdzīvojuma atklāsmi – tā vietā viņš rada pārdomātus vīriešu tēlus, kuri vienlaicīgi gan pārstāv kādu tipu, gan arī ir unikāli ar savām konkrētajām personības un pašreizējās dzīves situācijas detaļām. Krājumā neatradīsiet tādus stereotipus, kādi varētu nākt prātā vispirms, izlasot nosaukumu "Vīrieši bez sievietēm". Tie nav vīrieši, kas nespēj iegūt sievieti un izsaka savas sūdzības par to, tie nav vīrieši, kuri balsta savu pašvērtību uz sievietes esamību, ne arī vīrieši, kuri ir aktīvos un neveiksmīgos meklējumos, ne arī vīrieši, kuri pazaudējuši sievieti kādas konkrētas vainas dēļ. Šajos stāstos iepazīsieties ar atraitņiem, ar mīlestību, kas uzplaiksnījusi nelaikā, ar tuvuma un atsvešinātības paradoksu, ar emocionālajiem vientuļniekiem pēc pašu izvēles, ar vīriešiem, kuros sieviete izraisījusi neatbildamus jautājumus, neizpaužamas sāpes un nespēju iemīlēties vēlreiz. Sievietes patiesībā ir ļoti tuvas un dažādi klātesošas katrā stāstā, taču tas nenozīmē, ka šie vīrieši ir ar sievietēm. Tie nav virspusēji stāsti par nāvi, šķiršanos, neuzticību, neveiksmi un bailēm, lai gan viss minētais ir tieši iesaistīts. Tie nav skaidri noformulējami vientulības iemesli, bet gan dziļas cilvēka emociju un sajūtu spēles, kuras ir atstājušas pašam iespēju tikai zaudēt.

Murakami rāda attiecību modeļus, kādi nereti sabiedrībā rada neizpratni un vēlmi tiesāt, dzirdot to formulējumu – vīrietis, kurš piecieš sievas neuzticību, tēlojot, ka nav informēts, vīrietis, kurš vēlas, lai viņa sieviete satiekas ar paša labāko draugu, vīrietis, kurš ģimenes dzīves vietā izvēlas nenopietnas attiecības ar precētām sievietēm u. c. Lasītājam ir atļauts paturēt savu attieksmi pret izlasīto, taču, iepazīstot varoņus, nez vai tas vairs būs impulsīvs vērtējums – drīzāk radīsies vēlme izprast šo vīriešu dzīvesveidu, izvēles un kļūdas.

Stāstu krājums "Vīrieši bez sievietēm" būtībā varētu šķist reālistisks un noteikti pat naturālistisks, taču Murakami neiztiek arī bez simboliem, grūti ticamiem atstāstījumiem un Kafkas klātbūtnes, kas krājuma gaitā pievienojas aizvien biežāk, radot vīriešu bez sievietēm izpratnes ceļu aizvien sarežģītāku, nenoteiktāku un mistiskāku. Tomēr tajā pašā laikā tieši caur šo pārnesto realitāti varoņu sajūtas un pašu izveidotās patiesības ir iespējams izdzīvot tiešāk. Īpaši tas izpaužas stāstā "Kino", kurš iesākas ar pavisam reālistisku situāciju, kad vīrietis sievas neuzticības dēļ pamet viņu un savu darbu, lai veidotu jaunu dzīvi ārpus savas ierastās vides. Viņš atver mazu krodziņu, dēvētu paša vārdā, taču tā nedaudzie apmeklētāji, viņu ierašanās laiks un īpašības kļūst arvien aizdomīgākas, un līdz stāsta beigās saprotam, ka Kamita (raksta "Dieva lauks", bet izrunā "Kamita", nevis "Kanda"), sieviete ar cigarešu rētām, pat jaukais kaķis un uzmācīgās čūskas, kas liek Kino bēgt no "Kino", kalpo, tikai lai attēlotu šī vīrieša sajūtas par tik triviāli iezīmēto sākuma notikumu. Līdzīga neticamība un simboliska dzīvo radību klātbūtne iezīmējas arī stāstā "Šeherezāde", kurā Habara guļ ar savu kopēju un klausās viņas stāstos par kādreiz slepeni mīlēto klasesbiedru un sevis salīdzinājumu ar nēģiem. Stāstā "Neatkarīgais orgāns" iepazīstamies ar vīrieti, kuram ir viss – izskats, karjera, harisma, draugi, sievietes –, taču, pašam to apzinoties tikai iemīlēšanās brīdī, trūkst pašam sevis. Šis vīrietis zaudē visu, taču stāstā "Iemīlējies Zamza" vīrietim nav nekā, izņemot vārdu un apziņu, ka ir cilvēks. Interesanti, ka Murakami par šī stāsta galveno varoni izvēlējies Kafkas radīto Zamzu, kuram nekādā ziņā nebija iespējams pārliecinoši apgalvot, ka ir cilvēks.

Svarīgs elements šajā stāstu krājumā ir arī mūzika – divi pirmie stāsti nosaukti pēc grupas "The Beatles" dziesmu nosaukumiem – "Drive My Car" un "Yesterday". Krājumā skan arī vecās amerikāņu rokgrupas, ar slavinošiem komentāriem pieminēti vairāki džeza mūzikas izpildītāji, tomēr tas noslēdzas ar bezpersonisko lifta mūziku, kurai ironiskā kārtā piešķirta vislielākā nozīme. Krājuma pēdējais, titulstāsts "Vīrieši bez sievietēm" apvieno visu vientuļo vīriešu dažādos sāpju iemeslus un izpausmes – zaudējums, atraidījums, neuzticība, šķiršanās, nāve, bailes, nelaimīga sakritība: "Lai kā arī būtu, tā jūs kļūstat par vīriešiem bez sievietēm. [..] Un, kad reiz esat kļuvuši par vīriešiem bez sievietēm, tad šī vientulība iesūksies dziļi jūsos. Kā pleķis, kur uz palsa paklāja izlijis sarkanvīns. [..] Un jums būs jānodzīvo kopā ar šo pamazām izbalojošo traipu, jādzīvo kopā ar tā daudznozīmīgo aprisi." (237. lpp.) Krājums iesākas ar braucienu mašīnā, pie stūres esot sievietei vārdā Misaki, kura ir Kafuku (vai gan tamlīdzīgi netiek izrunāts Kafka japāniski?) zaudētās meitas vecumā, bet noslēdzas ar braucienu mašīnā, esot vienam, bez savas zaudētās mīļotās M. "Varbūt es rakstu nevis par īstenību, bet par patiesību" (231. lpp.) – šādi noslēgumā ir izskaidrotas krājumā atrodamās mistērijas un motīvi, kas daļēji savieno katru stāstu, tāpat kā daļēji vienoti spēj kļūt vīrieši, kas piedzīvojuši līdzīgu zaudējumu. Šī savstarpējā atbalsta ideja tiek izteikta, pievēršot uzmanību tam, ka par šādiem, pēkšņi pamatu zaudējušiem, vientuļiem un jūtīgiem vīriešiem tiek runāts ļoti maz: "Mums vajadzētu viņu (vienradzi) padarīt par vīriešu bez sievietēm pārstāvi, kas simbolizētu mūsu vientulības nastu. Mums vajadzētu izgatavot piespraudes ar vienradža attēlu, pielikt tās pie krūtīm, pie cepurēm, iziet pasaules ielās un klusi maršēt." (236. lpp.) Kā jau vienradži, vīrieši ar šādām emocijām un pārdzīvojumiem nereti tiek tādā mērā neievēroti, ka to eksistence vispār netiek atzīta. Jau iepriekš minēts, ka šajā krājumā varoņu emocijas nav atklātas tieši – tās slēpjas situācijās, personības iezīmēs, detaļās, priekšmetos, skaņās, tēlos, simbolos un dažkārt atsevišķos teikumos un secinājumos. Viss stāstu krājums darbojas kā metafora vīriešu (daudzskaitlī, jo vienskaitlis būtu pārāk personīgs) "neeksistējošo" sāpju apslēpšanai, kuras tomēr izlaužas starp rindiņām un klaudzina pie kādām durvīm, lai tiktu izlaistas vai ielaistas.

""Es domāju par to, ko nevajadzētu domāt. Atcerējos to, ko nevajadzētu atcerēties. Taču es esmu aktieris. Galu galā – tas ir mans darbs. "Kļūt par citu cilvēku," Misaki sacīja. "Tieši tā." "Un pēc tam atgriezties sākotnējā cilvēkā?" "Tieši tā," Kafuku turpināja. "Pat, ja negribas to darīt. Tomēr atgriežoties tā vieta ir mazliet mainījusies."" (33. lpp.) Katrā stāstā atrodama kāda metode, lai vīrietis varētu izbēgt vai paslēpties no sevis, savas pagātnes, savām sāpēm vai pašas sievietes. Visbiežāk tiek izveidots tēls, taču nereti tā ir vienkārša ignorance vai savas līdzšinējās dzīves pēkšņa pamešana: ""Jums patika kļūt par kaut ko ārpus sevis paša?" "Jā, zinot, ka varēšu atgriezties." "Vai nekad negribējās neatgriezties?"" (29. lpp.) Šīs metodes nepavisam nav izceltas, tās ir pavisam ikdienišķas un atklājas, tikai rūpīgi ieklausoties šajos vīriešos parasti virs 30 gadu vecuma un iztēlojoties viņu situāciju. Un kādēļ gan nebēgt un neveidot no sevis kaut ko citu, ja jau viņu eksistence netiek atzīta? Stāstos notiek spēles ar personību – tās konstruēšana, dekonstrukcija un transformēšana: ""(..) vai tikai spēlējāt lomu?" Kafuku padomāja par to. "Abējādi. Beigu beigās pat man pašam bija grūti novilkt robežu. Īstā teātrī arī tā ir."" (35. lpp.)

Haruki Murakami stāstu krājums "Vīrieši bez sievietēm" noteikti nav domāts tikai vienam vai otram dzimumam. Tas ir interesants ieskats konkrētu tipu, taču dažādu raksturu vīriešu dzīvē, kuri tur sevī klusas, bet nozīmīgas sāpes. Par spīti stāstos ietvertajai simbolikai un dažkārt pat sirreālismam un absurdam, tie lasās diezgan viegli, pat ja nav iespējas identificēties ar to varoņiem. Iesākot lasīt šos stāstus, man nebija nojausmas, kādu svarīgu ziņojumu tie sevī ietver, kā arī tas, kādēļ uz grāmatas vāka zem šāda nosaukuma ir attēlots vienradzis, taču, izbraucot tiem cauri un "iebraucot" to būtībā, nākas atzīt, ka Haruki Murakami nereti tiek saukts par ģēniju pavisam pamatoti, un šis stāstu krājums noteikti ir pasaulei nepieciešams.