Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Tilžas stāsti. Čiuļs sateik čangali. III daļa
Zane Grudule
24.04.2019.

Tūristi, atbraucot ekskursijā uz kādu pilsētu, vienmēr dodas aplūkot ievērojamākos objektus. Kā jau iepriekšējos rakstos noskaidrojām, Tilžā tādi ir veseli septiņi – trīs veikali un četras baznīcas. Ekskursijā pa Tilžas supermārketiem bijām jau otrajā ekspedīcijas reizē, arī trīs Tilžas baznīcas jau bija aplūkotas, tāpēc decembrī trešo ciemošanos Tilžā sākām ar pārgājienu uz baptistu baznīcu. Pārgājienu tāpēc, ka beidzot ziema bija beigusi tielēties kā jauna meita pie precībām un apsegusi Tilžu ar pamatīgu sniega villaini, padarot pārvietošanos mazliet grūtāku, bet nenoliedzami daudz skaistāku.

"Es gan nezinu, vai tur kāds būs, bet aiziesim līdz baptistu baznīcai!" saka Inese, Tilžas amatierteātra režisore, vezdama mūs uz lūgšanu namu mazliet nomaļus. Baptistu draudze Tilžā izveidojusies jau 20. gadsimta sākumā, un 1929. gadā nodibināta arī skola un bāreņu patversme. Pēc 10 gadiem skolu gan slēdza, taču tā kļuva par pamatu Tilžas internātskolai, kuras darbību tikai nupat izmainīja Saeimas pieņemtie likumi. Baptistu draudzes ēkās, kur padomju laikos bija iekārtota mežniecība un slimnīca, dzīvība atkal atgriezās 1999. gadā, bet pēc dažiem gadiem baptistu kustība Tilžā atkal pieklusa.

"Halllooo, vai te kāds ir?" atsvaidzinām pagājušajā reizē iegūtās kramplaužu iemaņas un droši ejam iekšā lūgšanu namā. No otrā stāva pēkšņi parādās vīrietis. Pēc paskaidrošanas, kas mēs esam un ko gribam, viņš apsola ar mums parunāties. Nesaprašanā esam gan mēs, gan Inese, jo šis vīrietis nemaz neatbilst pensionētā baznīcas uzrauga aprakstam. "Nu labdien! Es esmu Konstantīns, tagad šeit dzīvoju, vadu arī dievkalpojumus un atjaunoju baznīciņu!" saka jaunais vīrietis, un pat Inesei pārsteigumā ieplešas acis. Konstantīns ar sieviņu tikai pirms dažiem mēnešiem pārvācies no Pierīgas uz Tilžu, blakus mājiņā dzīvojot divas agrākās siguldietes. Apnikusi tā nemitīgā steiga, bezjēdzīgā skriešana, un, galu galā, "dzīve nav tāpēc, lai pelnītu naudu". "Ir lietas, kas iekšā cilvēkā ir vērtīgākas. Un ir vērts pamēģināt tādu dzīvi padzīvot," saka Konstantīns, stāstīdams pārvākšanās iemeslus, un nebeidz vien priecāties par to, cik atvērti un sirsnīgi cilvēki ir kā Tilžā, tā vispār laukos. "Man vajadzēja metinātāja palīdzību. Piebraucu pie cilvēka, tur, pie pieturas. Viņš tur pagalmā vienmēr staigā ar metināmo aparātu, kaut ko pie sevis taisa. Viņš man palīdzēja. Es saku: "Cik parādā?" "Da necik! Tāpat metinātu kaut ko! Nu tad tev sametināju!"" smaida Konstantīns. Par Tilžas nākotni viņam neesot nekādu šaubu – viss būs un notiks! Paši plānojot atjaunot šo draudzes īpašumu, vasarā rīkot nometnes, lai skaistajā parkā dzīvotu ne tikai sīļi, stirnas un lūši, bet arī tie, kas vēlētos brīvi elpot – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Pirms došanās uz Baltinavu pie prāvesta Staņislava Prikuļa, ieejam sasildīties kultūras namā. Kamēr mani pārējie ekspedīcijas kompanjoni – Ilga un Mārtiņš, kurš mums pievienojies vien šoreiz, – klabinās datoros, es caur aizkulisēm uzeju uz izgaismotās skatuves. Tumsā grimstošās zāles pašā vidū var saredzēt vienu krēslu. Tas ir Ineses krēsls, nav šaubu. "Vakar bija mēģinājums, tā tas krēsls te palicis," Inese saka un vēl smaidot piemetina, "lai zina, kas te diriģē parādi." Ineses amatierteātris "Spogulis", kas ar savām izrādēm parasti ieved citu autoru radītās Aizspogulijās, beidzot spoguļos paši sevi. Alises brīnumainā Aizspogulija, neparastā Brīnumzeme būs Tilža – tikpat brīnišķīga un neticama, par to es esmu pārliecināta. Un šodien beidzot šķiet, ka arī Tilžas nākotne kļūst arvien gaišāka.

Jau trīs dienas ziņotais sniegputenis beidzot ir klāt. Gluži tāpat kā mēs Baltinavas draudzes mājā – pirms trīs nedēļām ziņoti un līdz ar tumsu beidzot ieradušies draudzes mājas virtuvītē. Ar prāvestu norunājam krietnas divas stundas, noskaidrojot visu par tilženiešu čaklumu un sirsnību, ciematiņa nākotni, četrām Tilžas konfesijām, kas viennozīmīgi ir sabiedrības vienotājas, nevis šķīrējas, un arī par baznīcas dārza liepu, kurai reiz vesti ziedojumi baznīcas celšanai, bet nu no liepas palicis vien celms. "Tys nav muna vaina," nosmej Staņislavs par liepas nogriešanu, kas veikta jau pirms viņa ierašanās Tilžā, un piekrīt, ka liepas celma vietiņa jāatstāj un jāsaudzē. Varbūt ar kādu glītu puķudobi. Vismaz tā pēc gadiem neapdraudēs baznīciņas drošību.

"Jums vēl viens instruments jāuzspēlē, pirms braucat prom!" saka Staņislavs. Ar Ilgu saskatāmies – kas nu būs. Ar Mārtiņa palīdzību no blakus telpas tiek iznests… galda futbols! Pusstundu pavadām, spēlējot augstākās līgas futbolu, kuru pavada gan prieka, gan neveiksmju izsaucieni, gan joki un daudz, daudz smieklu. Šķiet, ka iepriekšējās divas stundas esam runājuši ar pavisam citu cilvēku.

Izejam ārā no draudzes mājas, un mūs ieskauj necaurredzams putenis. Lielās sniega pārslas apdullinošā dejā vērpj virpuļus, taču nespēj neko padarīt izgaismotajai baznīcai, kas nekustīgi stāv puteņa vidū. Latgales akmens. Stūrakmens. Ieejam iekšā tumšajā baznīcā, un tikai caur logiem iekšā spīd sniegpārslu lauztā prožektoru gaisma. Vientuļo soļu klaboņu pret baznīcas grīdu pārtrauc prāvesta uzsāktais dziedājums latīniski, kas apvijas apkārt tumsā grimstošajām kolonnām, pieskaras altārim un aizlido līdz pat ērģeļu stabulēm. Nespēju izvilkt ārā no kabatas diktofonu, un kļūst bail pat elpot, jo šķiet, ja pakustēšos, šis viss pazudīs. Šovakar satikti trīs dažādi cilvēki. Vai tomēr viens? Ieslēdzot gaismas, dodamies ekskursijā pa baznīcu, ielūkojoties arī sakristejā un uzkāpjot kancelē. Viss tiek darīts prāvesta vadībā, tāpēc esam drošas, ka pēc mūsu viesošanās baznīcu nevajadzēs pārsvētīt. Par pareizticīgo baznīcu mani vēl joprojām māc šaubas (skat. II daļu).

Viesu namā Krišjāņos ierodamies mazliet pirms desmitiem vakarā. Dāma un kungs, kas mūs sagaida, ir gatava nosalušiem Rīgas studentiņiem gandrīz pusnaktī pagatavot trīs ēdienu maltīti ar karbonādēm, kotletēm un desertiem, ja vien mēs to vēlētos. Latgaliešu viesmīlība, protams.

No rīta redzam, ka vakardienas putenis ir pārvērties par lietu un uzsnigusī sniega sega, nespēdama pretoties siltajai gaisa temperatūrai, ir pārvērtusi ceļu gludā spogulī. Braucu un jūtu, ka mašīnas aizmugurējie riteņi dzīvo paši savu dzīvi un nepakļaujas manām autovadītājas spējām. Saprotu, ka man ir tikai divi varianti – vai nu es tūlīt sākšu raudāt, vai arī skaitīt pātarus. Raudāt nevar tāpēc, ka slapjais priekšējais stikls tā jau mazliet izmaina skatu, bet asarainās acis ceļu padarīs pavisam nesaredzamu. Klusiņām murminu tēvreizi un samazinu ātrumu līdz 30 km/h stundā. Paredzēto 15 minūšu vietā Tilžā esam pēc pusstundas.

Tilžas stāstu vākšanas noslēdzošajā dienā sarunātas vēl divas pēdējās intervijas. Vispirms dodamies pie Pētera, bijušā kolhoza inženiera un garāžu vadītāja. Viņš padomju laikos krietni palīdzējis Tilžas katoļu draudzei – priekšniekiem nezinot, aizņēmies kolhoza mašīnu, lai no Rīgas atvestu baznīcas jaunos altārus, arī draudzes dziedātājus un ērģelnieku vedis uz svētkiem blakus baznīcās. "Dīviņš ir paleidziejs, natyku nikaiduos napatykšanuos," saka Pēteris. Viņš arī organizējis braukšanu uz barikādēm – bijis tik daudz braukt gribētāju, ka autobusa ejā cilvēki stāvējuši kājās. Kādam 70 gadus vecam kungam līdz pat bijusi sava taburete, lai ceļš līdz Rīgai, līdz Latvijas sargāšanai būtu vieglāks. "Nezinu, kā tagad būtu, vai brauktu vai nebrauktu," nosaka Pēteris. Atsaucot atmiņā iepriekšējās reizes sarunas ar Tilžas jauniešiem, esmu diezgan pārliecināta, ka braucēju būtu pietiekami.

Noslēgumā vēl dodamies tepat pāri upītei pie bijušas skolotājas Olgas. Viņas bērnība pagājusi Ulmaņlaikos – ar veikaliem, ceptuvēm, maiznīcām un pienotavām bagātajā Tilžā, kur ebreju veikaliņos varēts nopirkt kā smalkus saldumus, tā arī naglas, skrūves un āmurus, bet pie kāda nabadzīgāka ebreja – vien sausus kliņģerus. Jāpiebilst gan, ka naglas, skrūves un pat ledusskapi Tilžā var nopirkt vēl joprojām. Olga apbur ar savu inteliģenci. Brīdī, kad no 94 gadus vecās stāstnieces mutes izdzirdu vārdus "bet tad jau sākās tāda briesmīga ofensīva pret baznīcā iešanu", man mute paliek vaļā nevis no stāstījuma par padomju varas izdarībām, bet gan Olgas izmantotās leksikas.

"Ir trīs lietas, kas cilvēkam ir vajadzīgas. Pirmkārt, sirds ir vajadzīga, šeit, lai būtu. Vajadzīga galva. Un rokas. Tā kārtība ir jādomā. Sirds laikam ir pati pirmā. Un galva arī. Ja nav galvas, nekas nepalīdzēs. Tādēļ daži cilvēki, ja viņiem viena no šiem trūkst, laukos var mocīties. Var strādāt ar sirdi, bet nesaprast līdz galam, ko dara. Ja saprot un grib, bet nedara, tad arī nekur netiek. Un ja zina un dara, bet nav labs cilvēks, tad arī nav labi. Tā ir tāda lieta, kur tu nevari samelot, nevari noslēpties."  Pēc sešām Tilžā pavadītām dienām un desmitiem satiktu cilvēku prāvesta Staņislava sacīto ir grūti apšaubīt – šo trīs lietu hipotēzi ir pierādījuši mūsu stāstnieki, citi tilženieši un vēl neskaitāmu lauku ciematu un māju iemītnieki. Jāņa Logina zelta rokas, ar kurām uzbērts ceļš un uzbūvēta māja, Pētera sirdsapziņa un prāts, palīdzot Tilžas draudzei bīstamajos padomju laikos, Ineses uzņēmība parādīt tilženiešiem, cik viņi ir bagāti.  Un sirds – pāri visam. Ikvienam un visiem kopā.

 

 

Iepriekšējos rakstus skatīt šeit:

I daļa: https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48137/

II daļa: https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48541/