Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

"Bērnu grāmata pieaugušajiem" – vai tiešām?
Paula Vucena
26.04.2019.

Uzreiz atbildēšu uz virsraksta jautājumu – jā. Pētera Hēga grāmatā "Ziloņkopēju bērni" ("Zvaizgne ABC", 2018) aprakstītie notikumi izcili iederētos ne tikai bērnu vai pieaugušo, vai bērnu un pieaugušo grāmatā, bet arī Holivudas cienīgā filmā. Vienai pārsteidzošai situācijai, kurā tiek ierauti galvenie varoņi – trīs jaunieši –, seko nākamā un tad vēl nākamā ķibele, no kurām katra šķiet neatrisināmāka par iepriekšējo.

Pašā sākumā vajadzētu tikt galā ar Hēga grāmatas nosaukumu "Ziloņkopēju bērni". Lai gan tam, kurš grāmatu būs izlasījis, sīkāki paskaidrojumi noteikti nebūs vajadzīgi, tie noteikti būs nepieciešami tam, kurš to vēl nav sācis lasīt. Ko nozīmē ziloņkopēji? Šo metaforu ir izdomājuši galvenie varoņi, lai raksturotu savus vecākus. Zilonis šajā grāmatā ir viss, ko cilvēks nezina, toties vēlas zināt, un arī tas, ko jau zina, taču tur noslēpumā no visiem citiem. Manā skatījumā tas varētu būt ļoti līdzīgi teicienam "tarakāni galvā". Un respektīvi, ziloņkopēji būs tie, kas sadzīvo ar visu lielo noslēpumu, domu, spriedumu, jautājumu lērumu savā galvā.

Bez gara ievada, kas ieslīgtu detaļās par līdzšinējo varoņu dzīvi, galvenie varoņi 14 gadus vecais Pēters, 16 gadus vecā Tilte un daļēji arī viņu vecākais brālis Hanss tiek ierauti negaidītā notikumu virpulī, kam pats sākums šķiet nejaušs, taču vēlāk izrādās, ka par visu bijuši parūpējušies viņu vecāki. Pēters un Tilte, apciemojot Hansu Kopenhāgenā,  no bāriņtiesas pārstāves uzzina, ka viņu vecāki ir bez vēsts pazuduši, tāpēc viņiem nekavējoties jāatgriežas uz Feino salu, kur viņi līdz šim dzīvojuši (uzreiz jāpiebilst, ka grāmatā ļoti detalizēti aprakstītā Feino sala diemžēl ir tikai Pētera Hēga fantāzijas auglis). Kad Tilte un Pēters saprot, ka valsts instances galīgi negrasās viņiem palīdzēt meklēt vecākus, viņi nolemj darboties uz savu roku un, pārliecinoši izmantojot iespaidīgus melus, nokļūst savās mājās. Māsa un brālis saprot, ka vecāki nav pazuduši, bet gan aizbēguši un aiz sevis ir noslēpuši visas pēdas, taču bērniem izdodas atrast neticami smalkus pavedienus, kas beigās ļauj ne tikai atrast savus vecākus, bet arī apstādināt ļaundarus, pievērst tos godīgai dzīvei, saglābt jaunu mīlnieku attiecības un paveikt vēl pāris neticamu varoņdarbu.

"Ziloņkopēju bērnu" sižets tiešām varētu būt atbilstošs ja ne bērnu, tad noteikti pusaudžu grāmatai kaut vai viena iemesla dēļ – liela daļa notikumu šķiet nedaudz nereāli, tādi, kas labāk iederētos bērnu literatūrā. Tas, kas pārvērš šo bērnu grāmatu par pieaugušo literatūru, ir jautājumi, kas tiek iepīti starp spraigajiem notikumiem. Piemēram, visvairāk tiek apspēlēts jautājums par durvīm uz iekšēju brīvību, ko es pati personīgi vairāk sapratu kā iekšējo mieru. Jā, taisnība, var likties neveikli apskatīt eksistenciālus jautājumus no bērna skatu punkta, taču autors to izdarījis izcili. Lasot neradās ideja apšaubīt Pētera un Tiltes spriedumus, piemēram, par to, kā ir nomirt. Ar nāvi saistītajiem jautājumiem īpaši aizrāvās Tilte, ko arī ne reizi vien pieminēja viņas brālis. Šajā saistībā Tilte daudziem draugiem un paziņām piedāvāja pamēģināt pēcnāves dzīvi jeb atrakciju "kā ir būt mirušam". No vienas puses, šī aktivitāte neietvēra sevī neko īpašu, jo vajadzēja vienkārši uz kādu laiku atlaisties aizvērtā zārkā, taču tajā pašā laikā šī pieredze atstāja uz daudziem Tiltes draugiem pamatīgu iespaidu.

Jau uz vāka rakstītais "bērnu grāmata pieaugušajiem" liek padomāt par to, vai būs vērts ķerties klāt "bērnu" grāmatai, kurai turklāt ir ne tas mazākais apjoms (gandrīz 400 lappušu). Taču grāmatas lasīšanas process ļoti ievelk ne tikai notikumiem pārbagātā sižeta dēļ, bet arī tādēļ, ka autors ļoti prasmīgi ir spējis apskatīt svarīgus sevis izzināšanas jautājumus no jauniešu viedokļa. Jāpiebilst arī, ka notiek sava veida saziņa ar autoru/tekstu, jo grāmata ir rakstīta no galvenā varoņa Pētera skatupunkta un viņš nepavisam nekautrējās lasītājam ik pa laikam uzdot jautājumus.