Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Kārdinājums ieskatīties līdzcilvēka ellē
Antra Kapilinska
30.04.2019.

"Bārā ienāk zirgs" (izdevniecība "Jāņa Rozes apgāds") ir ebreju rakstnieka Dāvida Grosmana jaunākais romāns Māras Poļakovas meistarīgā tulkojumā, un, lai arī Grosmans ir autors virknei dažādu daiļliteratūras darbu, tieši šī grāmata ir izpelnījusies prestižo Bukera starptautisko balvu. Romāns vēsta par komiķi vārdā Dovs Grinšteins, kurš viena vakara robežās atgriežas savā bērnībā, pārvēršot atmiņas groteskā traģikomēdijas šovā, apspēlējot jaunības ievainojamību, ģimenes traģēdiju un savu paša bērnības savādo uztveri.

Lai arī notiekošā vēstītājs ir pensionēts tiesnesis Avišajs Lazars, galvenā varoņa bērnības tuvākais draugs – stāsta "vaininieks",  savas jaunības upuris ir komiķis Dovs Grinšteins, apveltīts ar visai asu humora izjūtu. Viņa monologs skatītājiem ir it kā stendapa komēdija, taču patiesībā pēc tam, kad ir dažādi izkariķējis vai pat tieši un nesaudzīgi apvainojis publiku (piemēram, "Es neticu savām acīm! (..) Tu, sīkā ar lūpukrāsu, tu, jā, tumsā krāsojies, vai? Vai varbūt tavai kosmētiķei ir parkinsons?" (43.lpp)), pievēršas skaudrai savas pagātnes cilāšanai. Turklāt tik atklātai un nesaudzīgai, ka skatītāji  pamatoti ir neizpratnē – viņi ir atnākuši uz komēdiju vai psihoterapijas pakaļdarinājuma seansu?

Stendapa laikā Grinšteins  mētājas ar savādiem jociņiem un  publikai veltītām kritiskām piezīmēm, bet visvairāk viņš pievēršas dažādiem bērnības notikumiem un pārdzīvojumiem – pārsvarā atmiņas ir drūmas un iz sērijas "lietas, ko svešiniekiem publiski nestāsta", teiksim, mātes depresija, vardarbība ģimenē un vienaudžu starpā. Zīmīga kļūst savdabīgā iezīme – spēja staigāt uz rokām, kas bērnībā piemitusi Grinšteinam un kuru viņš gana bieži piemin stendapā; patiesībā jau šī prasme viņam kalpojusi kā aizsargmehānisms. Gandrīz kā zvērs, kurš briesmu brīdī spēj mainīt formu vai paslēpties savā čaulā, neveiklais un nedrošais Dovs, juzdams  bailes vai apdraudējumu, meties skriešus uz rokām. Tā viņš darījis arī brīdī, kad uzzinājis par to, ka kļuvis par bāreni. Iedomājieties – puisēns vasaras nometnē uzzina par mātes nāvi un sāk skraidīt uz rokām: te nu nav jābrīnās, ka tik daudzi līdzās nesapratuši viņa mehānismu, tomēr, liekas, jo lielāku neizpratni Dovs jutis, jo biežāk bijis redzams skraidām ačgārni.

"Nešaubos, ka viņi jau sen būtu piecēlušies un aizgājuši vai pat nodzinuši viņu no skatuves ar svilpieniem un kliegšanu – ja ne šis kārdinājums, kuram tik grūti pretoties: kārdinājums ieskatīties līdzcilvēka ellē" (79. lpp) – lielā mērā raksturo tā vakara Dovales un publikas attiecības. To grūti nosaukt par mijiedarbību, kurai droši vien tādai vajadzētu būt labā, izkoptā stendapā, bet šajā gadījumā tā drīzāk ir Grinšteina  vaļsirdīga atzīšanās, pat grēksūdze, kura vai nu atbaida klausītāju, līdz viņš jūtas spiests pamest telpas, vai arī pievelk tiktāl, ka klausītājs paliek līdz beigām – un tas nav nekas pārsteidzošs, jo "līdzcilvēku elles" visbiežāk ir sāpīgi atpazīstamas. Un liekas, ka Dovs ar savu grēksūdzi un izsaucieniem "ap-lau-si nā-vei!" patiesībā vēlas mazlietiņ līdzjūtības.

"Bārā ienāk zirgs" skarbo pēdējo stendapu līdz beigām – likumsakarīgi – līdz ar lasītāju iztur vien daži klausītāji. Jāpiebilst, ka lasītājam noteikti tas nākas vieglāk nekā vakara klausītājam, jo šādu – nozīmīgāku vai mazāk nozīmīgu – atmiņu, baiļu un atzīšanās dēļ identificēties ar Grinšteinu nav sarežģīti, pat liekas, ka tas notiek gandrīz vai pats no sevis, un varbūt tieši tāpēc romāns lasītājam kļūst pievilcīgs un viegli lasāms.