Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Jāsajūt dzīvā straume. Saruna ar rakstnieci Ingu Ābeli
Inguna Pole
27.11.2017

Ar Ingu satiekamies viņas pilsētā – Siguldā. Nevaru iedomāties vēl piemērotāku vietu rakstniekam rudenī. Viņa nāk man pretī uz vilciena staciju, skatiens vērīgs, caururbjošs, gluži kā rakstniekam. Sameklējam mājīgu konditoreju Ausekļa ielā un iekārtojamies uz āra soliņa oranžajiem spilventiņiem. Inga ir sirsnīga un pretimnākoša. Iejūtīga pret manām zaļajām intervēšanas prasmēm. Ik pa laikam paiet garām kāds Ingas kaimiņš un pasveicina viņu, netālu knosās zvirbulīši, dažubrīd aiz kokiem nodun Rīgas vilciens.

Kāpēc "Duna"?

Duna iet kopā ar Dunavu. Bet duna... tās ir cilvēka izraisītas biedējošas skaņas. Ilgi nenāca nosaukums. Šķita, ka "Duna" pat citās valodās nav jātulko.

Tajā laikā pamazām to tīklu sēja ciet. Kāds kaut ko pastāstīja, vēl cits... šķita, ka esi izsprucis, uzelpo, bet salst ciet tas āliņģis, un vienā brīdī tu nevari vairs neko. Gribējās to sajūtu, ka it kā aizsalst. Un tad es domāju tādu nosaukumu – "Daugava aizsala otrreiz". Gundegai Repšei patika, viņa teica: "O! Šis labāks! Duna, kas tā par Duņu?", bet izdevēja Dace Sparāne iebilda, ka "Duna" ir lielāka par to "Daugava aizsala otrreiz", ka "Duna" aptver vairāk, arī hipodromu, leģionu, un šajā ziņā viņai bija jāpiekrīt... Bet topavasar Daugava aizsala otrreiz. Savādi, abās izsūtīšanās uznāca aukstums: 1941. gada 14. jūnijā un arī 1949. gada marta beigās. Tāpēc "Daugava aizsala otrreiz".

Vai zirgs uz vāka ir domāts kā Ješka?

Nē, tā ir drīzāk kā karte... es viņu ieraudzīju un sapratu, ka viņam tā sejas izteiksme kaut kādā ziņā ir līdzīga Brāļu kapu zirgiem, uz leju vērsts skatiens un tā dzīsla... Likās, ka caur to aci ir gars un caur dzīslu ir miesa, reizē arī sēras. Tīri tehniski iznāca tā, ka visu bildi nevarēja ielikt – vai nu griež nost, vai arī sanāk puse.

Proporciju dēļ?

Mhm. Un sākumā man pašai likās tā baisīgi, bet pēc tam es domāju – varbūt tā ir karte. Varbūt acs paugurs ir Gaiziņš, asinsvads ir upe.

Vēl es gribētu saņemt dūšu un pamēģināt kaut ko tieši dokumentālā žanrā. Kur nav prototipu, bet tieši par cilvēku. Kad rakstīju "Dunu", es ne reizi vien dzirdēju par Edgaru Kauliņu, no kura kolhoza neizsūtīja nevienu cilvēku, un pastāv uzskats, ka viņš to personīgi nodrošinājis. Vēsturnieki Edgaru Kauliņu īsti nav pētījuši, es nezinu, kāpēc, jo it kā jau būtu visas iespējas. Par viņu ir viena grāmata, un viņam pašam ir vēl viena. Kauliņš bija kolhoza "Lāčplēsis" ilggadējs priekšsēdētājs. Un tur arī ir mīkla, vai viņš ir bijis sarkans vai ticīgs, vai arī vienkārši tāds cilvēks, kurš saprata, ko tajos laikos var un ko nevar. Jo, piemēram, kā tur ar to Antoniju beigās sanāk... Tur jau arī viss beidzas. Tiesības neizmantot varu, palikt mīlestībā, tā ir baigā māksla, jo, kad tu pats esi dusmīgs, nedarbojas vairs nekādi iekšējie... Tur tikai uz priekšu.

Man radās tāda doma – zirgs hipodromā. Tā nav zirga dabīgā vide, tas savā ziņā ir ieslodzījums. Un cilvēki ir pakļauti padomju varas režīmam. Vai tas veidots apzināti?

Pēc būtības jau hipodroms ir tāda vieta, kas tieši ir radījusi to rikšotāju, jo rikšotājs dabā nepastāv. Rikšotājs ir radīts lai skrietu, būtībā, ja viņš neskrien, tad viņa nav. Tad viņš pārvēršas par krūmu zirgu. Tā ir selekcija, arī suns, piemēram, ir cilvēka rokdarbs, tamborējums.

Moments, kad Radvilis nebrīva zirga mugurā jūtās brīvs – vai tam arī nav kāda dziļāka nozīme?

Tas ir skrējiens, kas atbrīvo. Es lasīju par antīko pasauli, tur pēc karagājieniem zirgus hipodromā šķīstīja no ļaunuma.

Vai tas tika uzrakstīts spontāni?

Kad raksta romānu, tad savāda ir tā sajūta, ka apmēram pa vidu gali sāk sieties ar galiem kopā. It kā tu to nebiji tā domājis, bet tad vienā brīdī: klau, bet tas taču tāpēc, ka tāpēc! Viss izrādās savstarpējās sakarībās.

Vai tu gadījumā nesāc rakstīt no beigām?

Lugas. Šis vairāk bija gobelēns, kuru aizpilda pa gabaliem... Es laikam vairāk nepiekristu sērijas darbam. It kā jau tu vari būt brīvs, un pasūtītājs tevi patiešām neierobežo. Tikai laiks dzen. Ir ļoti neomulīgi, kad tu zini, ka, piemēram, vēl nevari pabeigt savu darbu, bet jau iznāk sešdesmitie gadi – Norai iznāca "Mātes piens", jau Laimai Kotai "Istaba" par perestroiku. Man tomēr gribējās kaut cik iekļauties tajā viducī, savā laikā, nevis iznāk "Sarkanais dzīvsudrabs" un tad vēl beigās būs "Duna"... Tā iekšējā sajūta, ka vajag pabeigt, ir ļoti smaga. Un vēl rakstot ir jābūt brīvam, jo tomēr tā piesaiste, tas 1949. gads, grozies, kā gribi, kaut kā tev šis laiks jāpaņem, bet beigās tu pats tiec paņemts. Tad vairs nesanāk tas, ko tu domāji, bet tas, ko domāja tas četrdesmit devītais. Lai nu kā – šī romānu sērija savā iecerē ir varens atvēziens, man tā patīk tādā ziņā, ka ir interesanti skatīties, kā atšķirīgi rakstnieki laiku tvēruši un kas viņiem ir iznācis.

Tad tagad no rakstīšanas ir miers?

(Domā.) Vēl ne. Tāpēc, ka ir sen aizrunāti projekti un tagad jāuzraksta luga par gleznotāju Aleksandru Beļcovu, kura bija divkārt precējusies ar gleznotāju Romanu Sutu, kam, starp citu, arī piederēja daži hipodroma zirgi. Lasīju viņu meitas Tatjanas vēstules tēvam, kur viņa raksta apmēram tā: "Tētīt, tev vajadzētu mest pie malas tos zirgus. Tur ir tik daudz nervu un līdzekļu vajadzīgs, šausmas." Tagad lasu Aleksandras Beļcovas dienasgrāmatu. Šovasar izlasīju arī ļoti skaistu un satricinošu Aleksandras Beļcovas laikabiedres filozofes un mākslas vēsturnieces Mildas Palēvičas dienasgrāmatu, tulkotu no franču valodas. Viņas mazmeita Maija man to uzticēja. Es Maijas kundzei lūdzu, lai aiznes Laimai Slavai uz "Neputnu", varbūt tur var izdot ar komentāriem šo dienasgrāmatu. Dienasgrāmata ir dārgakmens, pēc tā vari sarakstīt desmit romānus, bet galvenais, lai būtu izdots un visiem pieejams svarīgākais izejmateriāls... būtībā tur katrs lasītājs var atrast sevi.

Interpretējams.

Interpretējams darbs, jā. Tas man ļoti patīk. Un tur nav tā, ka būtu klaja traģika vai kaut kas viens. "Dunā", man šķiet, mazliet par daudz ir tā smaguma.

Bet kā var nebūt smaguma ar tādu tematu?

Nu jā, neviens nebija pasargāts, pat tie, kas dziedāja slavas dziesmiņas, neviens. Man tāpēc "Dunā" bija vajadzīgs Augusts, kurš it kā tiek cauri visiem laikiem, bet beigās arī viņš netiek. Nu, nebija nevienam izejas no tā žurku midzeņa. Jo Augusts mazliet ir no Edgara Kauliņa operas – cilvēks domājošs, skatās, nojauš, kas būs... nu labi, tad veidosim to lauksaimniecības arteli un pasargāsim savus cilvēkus tādā veidā.

Kā tev šķiet, ko "Duna" stāsta par tevi?

Es tikai zinu to, ja es nebūtu visu laiku notraucēta ar dzīvi... Bet es nekad neatteiktos no "Dunas" pieredzes, lai cik grūti bija. Jo tur jau tu nevari neko izdomāt. Vai nu tiec tajā materiālā iekšā, vai netiec. Un, kad es, piemēram, rakstīju par leģionāriem, tas bija, ārprāts, cik smagi, jo es sajutu, ka viņi grib, lai par viņiem uzraksta. Un reizē tur bija tik smaga tā ieiešana, ka gandrīz vai tiešām fiziski man sāpēja. Tur ieiet iekšā, un tad nāc atkal atpakaļ šeit, šajā realitātē, un zini, ka tev atkal būs pie viņiem jāiet. Un tur viss ir tāds... nenormāli vibrē, liekas, skaidrā prātā tu tam nemaz nevari pieslēgties klāt. Bet viņi grib, lai par viņiem pasaka, un es nesaku nē. Lai jau ir. Bet dari, ko gribi, ir šausmīgi bail, ka tev vakarā būs jāraksta.

Vai tā nav tāda kā misijas apziņa?

Nē, tā nav misija, tas ir vienkārši dotais, jo, es saku, izdomāt neko nevar, absolūti, vai nu tiec iekšā tēmā, vai netiec. Kaut kas intuitīvi liek piekrist, jo tu zini, ka sameklēsi, un tad, kad  pieslēdzies tam laukam (jo viss jau ir kaut kur te, ārā, gaisā), tu vienkārši gūsti informāciju. Protams, tu to veido pēc savas pieredzes. Tava domāšana, pieredze ir filtrs. Bet vienalga ir jāpieslēdzas, nevar tā, ka tagad sēdēšu pie galda un pa gabalu kaut ko izgudrošu, nu nav tā. Tu ej iedvesmā, kaut kādā veidā tu to pierunā. Kad tev ir sakars nodibināts, tad tu ņem no turienes. Un to var just, piemēram, kad viņi grib, lai par viņiem pastāsta. Un, protams, to sajūtu nevar tā pilnīgi noformulēt, bet tā tas ir.

Daudz garīgā. Daudz jāstrādā ar sevi.

Es atceros, ko Dzintars Sodums rakstīja: "Man nav jābūt gudram, man jārada." It sevišķi tā ir ar stāstiem, tie nāk ar izjūtu, un tu to pārvērt vārdiskajā veidā, tādā veidā cenšoties saprast.

Vai bija alternatīvie nobeigumi?

Nē, bija doma ņemt ārā vidu – leģionārus –, jo šķita, ka būs par daudz lappušu, bet, izņemot ārā, zustu vertikāle. Notikumi pastāv laikā, nekas jau nepastāv atsevišķi kā fenomens. Laikā pastāv cēloņi un sekas, laikā ir notikumu iedīgļi. Piemēram, mēs brīnāmies, kāda nežēlība pamodās sakarā ar ebreju holokaustu, vai ne, kad ienāca vācieši. Bet kā 19. gadā rīkojās Stučkas valdība, kā šāva cilvēkus. Iedīglis jau ir tajā, kurš ir redzējis, ka tā var izdarīt. Ja nezina kopsakarības, tad liekas – no kurienes kaut kas tāds? Bet, protams, iziet ārpus cēloņsakarībām un parādīt kaut ko kā atsevišķu punktu izplatījumā, ir liela meistarība. Parādīt kā fenomenu, saspiest laiku tik ļoti, lai nebūtu vajadzīga šī cēlonība... Jo tu vairāk dabū to enerģiju tajā aplī, lodē, jo šī enerģija vērtīgāka. Kā dzejniekam – dzejolis jau ir ļoti koncentrēts, tur nav lineārisma. Arī romānu var tādu dabūt.

Par Latgali – Antonijai un Radvilim viss sākās Latgalē...

Daugava ir robežšķirtne. Krustpils aiz Aiviekstes ir tāda pārejas josla, kur nav ne Latgale, ne Vidzeme. Krastos ir daugavieši. Dunavas puse bija svarīga, tajā ir dzimis Rainis. Jaunais Rainis kā vērotājs un Latgale Daugavas otrā pusē kā Spīdola. Kaut kas neformulējams, iracionāls, krāšņs, krāsains – kā Antonija pašā sākumā uz aizsaluša ledus, kad Andrievs pirmo reizi viņu satiek. Mans vecaistēvs jaunībā bija plostnieks, viņi tur, tajā sazarojumā, dzīvoja ap Pļaviņām, Jēkabpili, Krustpili, un man vajadzēja Daugavu romānā ielikt. Vecajās vācu kartēs, piemēram, Daugava ir Duna, tikai ar umlautu, bet, redz, ja es liktu uz u to umlautiņu, tad tas atkal būtu kaut kas no senāka laika, bet tas neder. Struktūru gribējās tieši tādu – kā iešanu pa karti. Kartē nav tukšas vietas. Tā nav tūrisma karte, tā ir dzimtas karte.

Un grāmatas beidzamā rinda par Daugavu. Kas aiz tās slēpjas?

Tā taču saka – Daugaviņa melni tek, pilna dārgu dvēselīšu. Vispār ir jāiet uz dainām. Tur ir viss. Dvēseles jau neizzūd, bet samaļas gan kopā tajā ūdenī. Tomēr, man šķiet, saglabā to savu. Daugavā taču ir arī Aiviekste, Ogre un Dubna, tur ir visas upes, kas ietek Daugavā, visi strauti. Kā neatšķetināmi, vai ne? Un tomēr savi. Agnesei Krivadei bija tāds smalks raksts [1] par dzejnieka Paula Cēlana tikšanos ar Martīnu Heidegeru lielajā kalnu ainavā. Es atceros to noskaņu, ko viņa radīja, – Melnā meža, Nāves kalna noskaņu. Par to, ka ainava čukst ausī domas, kā Heidegers pats teicis, "tas domā manī, es nevaru pretoties". Vai tikai zeme, šī ainava nerada mūs, jo mēs taču nākam kopā ar tik dažādām asinīm, no tik dažādiem tālumiem. Teiksim, siguldieši, vai ne, Sigulda ar savu Siguldas izjūtu rada mūs. Tu nevari paņemt Siguldu un pagriezt citā virzienā. Tā sevi ieliks tevī, bet ne tu. Valdiņa Jakoviča, kas man stāstīja Dunu, teica, ka daudzi, kas bēga prom no kara, palika Kurzemē un tā arī ir īstā Latvija. Es zinu to Kurzemes cietokšņa izjūtu. No Pļaviņām, piemēram, aizgāja vesela ģimene, gribēja tikt uz Ventspili, uz kuģīti, palika Talsos, rati saplīsa vienkārši. Latgalieši palika, sēļi. Kurzemes kausējamais katls. Ej nu zini, kas mēs katrs esam, bet zeme iedod savu garu, vai ne? Te man ir miers, te man ir mājas. Ja es būtu kaut kāds, nezinu, sists un vajāts cilvēks, ja mani piekautu un izmestu naktī, dubļos, bet kaut kur Baltijā, es noteikti kaut kur aizrāpotu zem kāda krūma un būtu laimīga.

Kā tu domā, vai zeme ir dzīva?

Jā! Kā Haijāma lieliskajās rubajās [2] – ir doti neauglīgi akmeņi un smiltis, bet visi tie trūdi, no kā te dzīvība aug, tie taču ir mūsu senču pīšļi.

Ja Dunu uztveram kā vienu no taviem gara bērniem, kāds ir šis bērns, un ko viņš tev nozīmē?

Man šķiet, ka viņš ir vidējais ar savu likteni. Nezin no kurienes nāk tā nolemtība. Es atceros to milzīgo prieku, kad sapratu, ka "Dunu" izdosies pabeigt.

Vai tas gabals tev kaut ko iemācīja – ko vajadzētu, ko ne?

Hmm... ka vajadzētu brīvu laiku, lai varētu romānu kādam priekšā nolasīt pirms publicēšanas. Priekšā lasīšana uzreiz liek paķert zīmuli un labot teikumus. Tīri tā, lai tie ieguļas pareizi, lai neviens vārds tur nav lieks. Es atceros, kad uzrakstīju lugu "Labās asinis", Gruzdovs mani iesauca Dailes teātrī mazā kambarī: "Nu, tagad tu man nolasi to savu lugu." Pirmais cēliens esot labs, otrajā neliekas, ka tas būs labi. Domāju, kā tad es tagad tā lasīšu, bet lasi, lasi un aizmirsties, sāc smieties, viss okei. Labi, tagad pauzīte, nu, lasi tagad otro cēlienu – nav iespējams! Kā lasu teikumu, man sarkani vaigi, es nokaunos, domāju – kur tādas muļķības varēju uzrakstīt. Viņš teica: "Nu, redzi." Lasi un jūti, ka sāc meloties. "Jāpiestrādā vēl." Tad mēs beidzām to lietu. Jo es nespēju nolasīt savu darbu. Kamēr guļ uz papīra un es to lasu ar acīm, man šķiet: kaut kā jau ies cauri. Lasīšana palīdz saprast, cik teksts blīvs, saistīts, irdens, – kvalitāti.

Otrs varētu būt arī laiks.

Jā, laika distance... No visiem varbūt ir kādi četri stāsti, kuros man pašai tagad nav nekādu iebildumu ne pret vienu vārdu.

Vai rakstīt ir grūti?

Nu jā, jo doma jāpārvērš citā enerģijā. Un tas ir vārds. Mūziķa domu, piemēram, saprot uz katra pasaules stūra, ko viņš gribējis teikt, viņš pat var novilkt cepuri un sapelnīt naudu. Rakstniekam vajag tulkotāju.

Kā tu nosauktu šo pārvēršanu? Kas tas ir?

Tas nav saprotams ar cilvēka prātu, jo tikai Dievam ir visi gali rokā. Tāpat kā jautājums, kas cilvēkam svarīgāks – papēdis, deguns vai ausis. Tā ir kaut kāda visu apstākļu kopsumma. Es domāju, nav lieta, tā ir telpa, plus laiks, plus domāšana. Spēja pastāstīt stāstu un Dieva dotā brīvība darīt, ko vēlas, atšķir cilvēku no dzīvniekiem. Cilvēks ir Dieva saprātīgais dzīvnieks, kā teica Lidija Lasmane.

Par dzīvniekiem runājot – kāda ir zirga loma tavā dzīvē?

Kad es vēl dzīvoju Pārdaugavā un klaiņoju ar suni pa Uzvaras parku, kāds vīrietis bija izvedis savu sunīti pastaigā, un mēs runājām par to, kas kurš ir, viņš man jautāja: "Labi, suns ir cilvēka draugs, bet kas ir zirgs?" Es tā arī neesmu atradusi atbildi. Kopā strādājot un dzīvojot, cilvēks un zirgs abi viens otru pilnveido – zirgs dod savu spēku, cilvēks – prasmes. Rodas kāda trešā būtne – kentaurs.

Un kāpēc izvēlējies stāstam tieši zirgu, hipodromu?

Apstākļu sakritība. Man teica – parunā ar cilvēkiem, kas pieredzēja hipodromu, tā paaudze drīz aizies mūžībā. Tā tas notiek. Gluži kā pati hipodroma teritorija, kas ir apbūvēta ar namiem, zudusī Atlantīda.  

Es kaut kur lasīju, ka tev ir zirgs.

Ir, jā, un es pārdzīvoju, ka nevaru pie viņa tikt. Viņš stallī stāv Allažos. Mums pašiem nav uzbūvēts stallis, ziema nāk. Kādreiz aizskrienu pie viņa. Bija jau labi vasarā kaut kur doties. Lakstīgalu dzirdēju, tikai pateicoties zirgam. Jo, kad ar domām un darbiem esi apsēsts, citreiz pat no istabas nesanāk iziet.

Vai zirgs romānā nav ielikts kā mītiskais varonis?

Zirgs jau dainās ir bijis karavīra draugs. Labs zirgs ģimenei bija dzīvības jautājums.

Kas tev patika "Dunas" procesā?

Patika rakstīt. Rakstīšanas procesā ir brīvība. Visu nogrūdu pie malas, lai tikai varētu strādāt. Atsitiens nāca, kad pabeidzu darbu un attapos, ka dzīve ir aizgājusi un to nevar dabūt atpakaļ... Tik ļoti viss pakārtots rakstīšanai, ka pat tad, ja notiek kaut kas priecīgs vai traģisks, tu to atliec, nevari atļauties jūtināties, jo tad nevarēsi rakstīt. Tikai nodomā – es jutīšu pēc tam. Varbūt varēju vēl vienu gadu paņemt, bet tas nebija iespējams. Arī iekšēji man bija tā, ka vajadzēja pabeigt. Un negribējās nodot savus biedrus, jo tomēr visi steidza rakstīt, kas es tāda par princesi. Izdevējam solīju. Tā jau neviens neko – nekāda spiediena, raksti tik ilgi, cik gribi, bet tieši tas iekšējais uzdevums. Ja esi solījis, tad...

Tagad neatcerēšos, kurā romāna lappusē ir dzejolis.

Mhm, zinu. Par to leģionāru, ja?

Jā. Šis dzejolis liekas tāds... vai to sacerēji tu?

(Apstiprinoši māj ar galvu.) To sacerēju es, kad rakstīju romānu. Tas man neaizmirsās, un es domāju, ai, nu lai tak paliek tajā vietā. Darbība ir izpētīta Mores kauju muzejā, vairāk vai mazāk noskatīti likteņi, bet katrs prototips tomēr ir jāpadara par romāna tēlu. Jāpadara dzīvs.

Vai neuznāca iedvesma dzejot vairāk?

Nē, bet tas tieši ir jautājums par attīrīšanos. Man dzīvē divreiz ir nākusi dzeja, tā, ka tiešām jāķer papīrs un jāpieraksta. Tieši, kad sajūt to procesu, kā dzejolis nāk. Tāda ļoti laba sajūta. Sajūta, ka esi dzīvs, ka esi kontaktā – ar pasauli un visumu. Labākas sajūtas vispār nav! Tas ir kā ar mīlestību – ja mīli, tad nevajag daudz dzert vai ēst, ar mīlestību vien var dzīvot. Jo, piemēram, es vispār sapņus neredzu, bet, kad kādreiz redzu un tas kaut ko vēsta, tad tāda priecīga sajūta, ka par tevi kāds tur rūpi. Neviens nezina, no kurienes sapnis nāk, bet kaut kas ir noticis, ka esi sasaistē ar nākamību. Tāpat arī ar dzejoli – tu ej tik caurspīdīgs ar tādu trauslu ādiņu, un tad iekrīt tevī dzejolis. Cita lieta, ka tā nevar atļauties dzīvot, ja visa dzīve ir saplānota pa stundām. Kad proza jāraksta, kad pirmdien jāsāk un otrdien jābeidz. Tad ir bieza āda un dzeja nenāk. Man viena draudzene zaudēja darbu un jau pēc mēneša man rakstīja izmisušu īsziņu: "Kā tu vari mājās dzīvot?! Kā tu nesajūc prātā?" Mājās ir divreiz lielāka disciplīna jāuzliek, jo netur tas ārējais skelets, kas ir darbs. Ka tev no rīta ir jāiet cilvēkos, jāsapucējas, jāstrādā noteiktas stundas. Mājās pašam sev jāsaņemas, kas ir ļoti grūti. Citreiz jau nesanāk.

Vai nav tā, ka dzeja atnāk tiešākā veidā? Nav filtra.

Jā, jā, jā. Bet tāpat jau arī atnāk stāsts, un arī romāns tā atnāk labiem romānistiem, viņi vienkārši prot savīt tā, lai nenoplaktu. Tā, lai turpinās konstrukcija, bet reizē arī ir emocionālais piepildījums, lai pareizās vietās ir kulminācija, katarse, lai viss ir kārtīgi sabūvēts. Un tā ir liela māksla – dabūt to konstrukciju un reizē to piepildīt, lai varētu izlasīt vienā elpas vilcienā. Tas mazais dzejas gabaliņš ir grūtāks tādā ziņā, ka ir tiešāks. No mazā dzejolīša var iztaisīt romānu, tas tikai jāprot plest laikā un telpā.

Vai literatūra ir apziņā vai zemapziņā?

Varbūt nav tāda šķīruma – apziņa un zemapziņa. Varbūt nav tāda šķīruma – gars un miesa. Mums tā ir ērtāk domāt, bet varbūt tā nav. Pēc būtības jau visa dzīve sastāv no sajušanas. Kas sajūt – miesa vai gars? Mums mājās ir melnā pirts, un draugi, pirmo reizi atnākot, prasa: "Cik ilgi man karsēties, un cik reižu? Un kad jāperas?" Tad es saku: "Tev ir jāsajūt." Kas tas ir, kā to izdarīt? Un tikai tad, kad tu tiec tajā pirtī un jūti, ka izsilst cauri visi ādas slāņi un muskuļi, kad pirts pasaka priekšā, kad laiks apstājas, kad vairs nav svarīgi, cik pulkstenis tur ārā, tad tiešām sajūti, kad tev gribas dīķī lēkt, kad tev gribas pērties. Man tā liekas atgriešanās pie dzīves. Jo ārēji strukturizēt visu – kā bankomātā, kad ievadi paroli un tev izdod summu, – tas man liekas baigais maldu ceļš. Arī rakstīšanā – tu vari visu zināt, nospiest visas pogas, tev ir karte – bet ārā tu nedabūsi neko. Tas ir tā brīža pieslēgums. Jo ar visu skolu un talantu – ja tev nebūs tā brīža pieslēguma, tu neko nevarēsi izdarīt. Jāsanāk visam kopā ir. Jāsajūt dzīva straume un padoms, kā tad to darīt. Un tas arī nodibinās, ja ļoti vajag. Vai tā zemapziņa vai apziņa...

Tātad, ja tu raksti, tad tev jāzina, kā tam pieslēgties.

Tieši tā. To vieglāk sajust, kad esi viens. Kad tu vairs nevari – ej staigāt. Varbūt daba to iedos. Jo soļu ritms man vienmēr ir palīdzējis. Vai arī ar rokām kaut ko darot. Nāk domas.

Tie tādi palīglīdzekļi.

Jāļaujas dzīvei. Nesen atbrauca draudzene, viņa Somijā studē, nokāpām Gaujas gravā, sāka līt lietus, cepures nebija, mati slapji, auksts, dubļi. Tad pēkšņi it kā kāds notīrīja debesis, viņa teica – noslaucīja stiklu. Ēdām gurķeņu ziedus un pelašķus. Kas tas bija – nezinu, vienkārši nolēmām staigāt, gājām visam cauri. Ko tas deva? Nezinu. Kā Jaunā Rīgas teātra izrādē par Ziedoni. Ziedonis skatās – re, kur man dzejolīts iet, ai, neķeršu. Tad, kad ir jaunāks, visu laiku ir papīrs līdzi un vajag kādu domu noķert. Tagad tikai to domu pieraksta, kas neaizmirstas.

Par tēmām tā smagā tēma arī "Klūgu mūkā".

Mūkā bija citādi. Galvenā varoņa prototips Francis Trasuns bija brīnišķīgs sarunu biedrs. Viņš domā tik dzīvi un mūsdienīgi. Rotaļīgi un reizē dziļi. Cauri laikam sarunu biedrs. Viņa darbi man šķita vērtīgi gan stila, gan satura ziņā. Un tad es atļāvos viņa darbus atstāt tur iekšā, citēt. Tieši tāpēc, lai lasītāji zinātu. Lasītu romānu un izlasītu arī viņu pie reizes. Nepelnīti aizmirstībai nodoto.

Vai šī tēma turpināsies?

Gleznotājas Aleksandras Beļcovas muzeja skapī ir viņas kleitas, mēteļi, kurpes. Viņa bija maza auguma sieviete, mazs kājas izmērs, izsmalcināta garderobe. Skatos uz drānām un pūlos nojaust, ko tās man saka. No kurienes viņa nāk? No Ukrainas pierobežas, no maza ciemata, astoņbērnu ģimenes, kas agri zaudēja tēvu un māti, vecākie bērni audzināja jaunākos. Tad tuberkuloze, māksla un revolūcija. Nekad nevar zināt, vai izdosies stāstu iznest, bet jāmēģina.

Tad kaut kas tev liek par tieši tāda veida tēmām runāt.

Tā nav bēgšana, bet glābšanās. Apkārt ir tik daudz, ja mēs uz kaut ko vienu koncentrējamies, tā nav patiesība. Droši vien mūžīgā dzīve ir patiesība. Kāpēc koncentrēties uz kaut ko vienu? Kā saka – sēdi dubļos un raudi, tev kāds pasniedz roku, bet tu teiksi, ai, nē, nē, es te labāk pasēdēšu...

"Dunas" sākumā ir Āgenskalns. Kāpēc Āgenskalns?

Tāpēc, ka es tur netālu dzīvoju...

Vai tas ir tavs dzimtais rajons?

Nē, nē. Tētis nopirka tur mājiņu. Mans dzimtais rajons ir Juglā, Brīvības ielas galā. Bet ar to Vasaras ielu bija tā, ka es tur biju staigājusi. Tur bija plāksne par Fridrihu Zommeru, pulkvežleitnantu, kurš 1919. gadā bija organizējis Rīgas atbrīvošanu no bermontiešiem. Pēc Otrā pasaules kara viņš tur dzīvoja nevienam nezināms kādus 30 gadus, naktīs izgāja pastaigāties pa Vasaras ielu... Tā gadiem ilgā slēpšanās arī ir kā simbols "Dunā". Jo Andrievs jau arī sākumā slēpjas, kamēr vienā dienā par viņu jau ir zināms pārāk daudz. Tas ir laiks, kad naktī pie tevis atnāk mežabrālis un tu viņam iedod maizi. Tā tu esi nokļuvis vienā vai otrā pusē. Pēc tam atnāk un tevi nošauj... Āgenskalnā tie pazīstamie stūri. Citi raksta no mūzikas, citi no ainavas. Es esmu tas, kurš raksta no ainavas. Detaļās slēpjas ticamība, ja izdodas.

Vai tu seko zīmēm?

Cenšos. Tā bija ar Mūku, kad man pietrūka vienas līnijas. Manas omammas draudzenes meita atnesa senas piezīmes uz papīra, viņa saka: "Varbūt tu kaut kur vari izmantot." Es lasu, un domās viss pēkšņi sasienas. Vai tikai tā nav slēptā pasaules jēga, ka viss stāsta par visu. Ja jau vienā pilienā ir visa jūra, tad jebkurā šīs pasaules detaļā ir visa pasaule. Kad tu kaut ko dari, tad saproti, cik ļoti viss ir saistīts. Tā vien liekas, it kā pelašķis un cilvēks, katrs savā ceļa pusē, bet, kad saslimst ar klepu, tad pēkšņi palīdz.

Ja tev ir vaicājuši, kāpēc interesēties par pagātni, ko tu atbildi?

Man ir jautājuši, un es saku, kāpēc tad jūs braucat mašīnā ar atpakaļskata spogulīti? Var taču neskatīties atpakaļ, tikai taisni uz priekšu. Ja tu redzi, kas notiek aizmugurē, ir vieglāk turpināt, bet man šķiet, ka vispār jau literatūrā nav laiku. Ja stāsts ir dzīvs, tad tas ir tagad. Vienalga, vai tu raksti par nākotni vai pagātni. Dzīvas attiecības. Tajā brīdī, kad tu par to lasi, tās atdzīvojas, ja neatdzīvojas, tad švaki.

Tāpat kā "Dunā" – nākotnē Radvilis ir vienā Daugavas krastā, pagātnē – otrā krastā, un viņi – pagātnes un nākotnes Radvilis –  it kā satiekas cauri laikam. Arī tur parādās šīs tavas domas par laiku.

Nu jā... Un beigās, kad Radvilis nolemj ielēkt upē, – viņš brauc, un ir kāds, kas viņu aizved (smejas), smieklīga situācija tomēr.

Bet kāpēc?

Nu, man pašai tas diezgan labi saprotams, ka vienā brīdī apnīk un varētu jau beigt.

Un, ja viņa viņam būtu paspējusi pateikt, ka ir Antonijas meita, varbūt būtu citādi?

Viņi jau beigās uz tā tilta satiekas, es tā ceru.

Tu atstāj tādas kā atvērtas beigas.

Mēs kaut kur sākam stāstu un kaut kur beidzam, bet stāsts jau turpinās.

 

 

 

 

[1] Krivade, A. Ģēnijs un vieta. Rīgas Laiks, septembris, 2011. Pieejams: https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/tas-kas-notika-naves-kalna-616.

[2] Rubajas austrumtautu lirikā izplatīta četrrindu strofa ar atskaņu sistēmu aaxa, reizēm atskaņas vietā atkārtots vārds  redifs