Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Simpātiska literatūra
Liene Kāposta
30.11.2017

Kad pirms kāda laika paņēmu lasīšanai Daces Vīgantes grāmatu "Ledus apelsīns" ("Zvaigzne ABC", 2016), man bija visai miglains priekšstats gan par pašu autori, gan viņas rakstības stilu. Precīzāk sakot, zināju tikai to, ka literatūrā Vīgante ienākusi salīdzinoši nesen un šī ir viņas pirmā grāmata. Jāatzīst, uz ceturtā vāka atrodamais teikums "kopš bērnības gribējusi kļūt par rakstnieci, bet karjeru veidojusi jurisprudencē un personālvadībā" manī neviļus raisīja skeptisku attieksmi pret lasāmo darbu (varbūt tādēļ, ka bieži vien sanācis uzdurties ne pārāk kvalitatīviem tekstiem, kurus pašizdevuši visbiežāk kādas ar literatūru nesaistītas jomas speciālisti, kam dzīves uzkrāto pieredzi gribējies beidzot realizēt savā magnum opus). Tādēļ grāmatu vēru vaļā ar mērenu aizrautību, it kā jau sagatavojusies lasīt kaut ko nebaudāmu.

Bet notika gluži pretējais: ātri iegrimu stāstos tēlotajā pasaulē, un ar katru lappusi arvien vairāk izplēnēja arī mana skepse. Pavisam īsi izsakoties, man patika. Krājumu veido 11 stāsti, un tajos cilvēku personiskās drāmas norit uz padomju laiktelpas fona. Stāsti apbur ar vienkāršību, iedarbīgām detaļām, autores spēju precīzi ieskicēt vēsturisko realitāti, kurai vienlaikus cauri ņirb pārlaicīgums, kas ar aprakstītajiem varoņiem ļauj identificēties teju ikvienam: vienalga, padomju laikus piedzīvojušajam vai pēc deviņdesmitajiem dzimušajam. Grāmatas fokuss nav vērsts uz vēsturiskajām peripetijām, tās drīzāk ir kā fons varoņu dzīves līkločiem (fons, kas neapšaubāmi ietekmē indivīdu). Neviļus prātā nāk Māras Zālītes "Pieci pirksti" un Māra Bērziņa "Svina garša" – abos romānos arī sastopama līdzīga vēstījuma maniere: nedaudz naiva, subjektīva pasaules skatīšana, kur caur varoņa personisko drāmu politiskā realitāte ieskicējas pastarpināti, pa fragmentam. Tā, piemēram, krājuma "mugurkaulā" – pirmajā un apjomīgākajā stāstā "Ledus okeāns" – aprakstīti triju vienas ģimenes sieviešu likteņi: Irma tikusi izsūtīta uz Sibīriju un Latvijā atstājusi savu meitu Māru, kas māti iepazīst tikai vēstulēs un pašas fantāzijās. Arī politiskā realitāte tiek iezīmēta caur izmisušas sievietes un bērna prizmu. Kad Irma beidzot atgriežas mājās, attiecības ar meitu neveidojas gludas, abas kļūst teju par klusējošām ienaidniecēm. Tajā visā noskatās Māras meita Rasa, kuras dzīves uztveri neapzināti ietekmē tuvinieču attiecības. Vīgante skrupulozi parādījusi, kā politisko notikumu vētras aizlauzušas vienas ģimenes dzīvi. Kā jau minēju, rakstnieces trumpis ir spēja ar kādu sīkumu, niansi lasītājam likt izjust aprakstīto laiku gluži fiziski, ar maņām. Piemēram, vienuviet lasām: "Virtuvē smaržo pēc sīpoliem, dūmojošas malkas un saziedējušas maizes, kas, sagriezta kubiciņos un izkārtota uz “Cīņas” lapām, kaltējas uz krāsns." (91. lpp.) Vai arī: "Māra atslīgst blakus sievietei, kurai no plastmasas auklu tīkliņa kā saliektas dakšas rēgojas zvīņainas vistas kājas. Putna miesas un asinsdesas smārds virtuozi sajaucas ar salijušo plašķu izgarojumiem un vēso seju klusajām atraugām. Var izšķirt fabrikas ēdnīcu un mazo ieskrietuvju piedāvājuma ēterisko atblāzmu: sīpoli, ķiploki, cīsiņi ar sinepēm, kartupeļu pjurē ar šniceli, šņabja sāji siltā izelpa un ķilavu sāļais eļļainums." (14. lpp.) Valodas plūdums ir viena no krājuma labākajām iezīmēm: iedarbīgas detaļas caurauž visu tekstu, tomēr nerodas pārsātinājuma vai mākslīguma sajūta, gluži otrādi, tekstam izdevies palikt vienkāršam, ik sīkums šķiet nevis mākslinieciski uzkonstruēts, bet gan dabiski paņemts no pašas dzīves.

Līdztekus padomju laikam kā zīmīgu krājuma aspektu gribētos minēt arī... sievišķīgumu. Lielākajā daļā stāstu galvenās varones ir sievietes, un autore psiholoģiski niansēti apraksta sievieti dažādās attiecību dimensijās – sieviete un māte, sieviete un bērns, sieviete un vīrietis, sieviete, kas pamazām sāk apjaust savu identitāti, utt. Psiholoģiski jaudīgs stāsts ir "Cita", kurā caur mazas meitenes prizmu iezīmēta tēva jaunā dzīvesbiedre, kuras dēļ viņš pametis ģimeni, – autore niansēti ieskicē meitenes teju fizisko naidu, ko tā izjūt pret svešinieci: "Vienā no perlamutra trauciņiem bija iespraustas dažāda lieluma otiņas, acu zīmuļi un arī šķēres. Es nedomājot tās paņēmu [..]. Atrāvu skapi. Uzreiz to ieraudzīju. Satvēru sarkano piedurkni un griezu. [..] Es šķērēju un plosīju audumu visur, kur trāpīju, it kā no tā būtu atkarīga mana dzīvība." (111. lpp.) Stāstā "Nekādu ķep-ļep" šuvējas Marinas sarunā ar klienti skaudri iezīmēts sievietes dzīvesstāsts. Vīgantei te izdevies radīt iedarbīgu kontrastu: sievietes nepiespiestajā, žargoniem piesātinātajā čalošanā iezīmējas slēptas sāpes un samierināšanās ar likteni: "Toreiz, kad vīru sabrauca uz ielas, staigāju apkārt kā saburzīts palags. [..] Tikai darbs mani glāba. [..] A ko darīt? Nauda kādam jāpelna. Labi, ka batjuška palīdzēja, lūdzās par mani, un nekas, redz, ar dievpalīgu dzīva, vesela, šuju." (126. lpp.) Tomēr teikt, ka "sieviete" ir grāmatas galvenā tēma, būtu nevajadzīgs sašaurinājums. Tāpat kā teikt, ka šī grāmata ir par padomju laikiem. "Ledus apelsīns" stāsta par cilvēku – kurš dzīvo, mīl, cieš un vienmēr turpina meklēt savas jēgas pamatojumu.

Rezumējot "Ledus apelsīna" lasīšanas iespaidus, prātā nāk Ilzes Jansones recenzija par šo krājumu, kurā viņa minējusi vārdu savienojumu "simpātiska literatūra" [1], t. i., tāda literatūra, kas sevī ietver lasītājam subjektīvi būtiskas labas literatūras iezīmes. Lūk, varētu teikt, ka Vīgantes krājums man šķiet simpātiska literatūra. Jo tas spēja panākt, manuprāt, kaut ko ļoti svarīgu: man, lasītājai, radīt sajūtu, ka arī es atrodos tur, uz grāmatas vāka atainotās zaigojošās saules/apelsīna/zemeslodes, starp šiem cilvēkiem – melniem, apjukušiem stāviem, izkliedētiem kur nu kurais.

 

 

[1] Jansone, I. Atsvešinātības vijumi. Punctum, 10.10.2016. Pieejams: www.punctummagazine.lv/2016/10/10/atsvesinatibas-vijumi/.