Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Redakcijas sleja. Kliedējam tumsu
Evelīna Zilgalve
01.12.2017

Kaut ko par depresīvo latvieti gada tumšākajās dienās? Varbūt mazliet činkstinga par draņķa laiku? To laika un lapas aizpildīšanai varētu vienmēr. Joki, joki – taču nenoliedzami mēs melnās rīta, pelēcīgās dienas un pavisam melnās, lampiņu šķeltās vakara gaismas ietekmē jūtamies citādi nekā gada pretējā pusē, lai cik nepareizi karsta/auksta vai slapja/sausa tā kārtējo reizi būtu.

Novembrī mūs pavada patriotisma un kapu sveču gaisma, savukārt decembrī un janvārī – baznīcas svētku sveču liesmas. Šajā laikā tās dedzina arī reliģiju vienaldzīgie. Ko tās sveces mums dod? Neba reliģiskajos rituālos vien tās ir būtisks elements ar simbolisku nozīmi. Ezoterikā un meditācijā piešķir nozīmi arī sveces krāsai: baltā – attīra, sarkanā – dod seksuālu spēku, sudraba svece savukārt palīdz atmodināt dabisko intuīciju utt.

Nezinu, kādi ir mani sveču patēriņa iemesli, taču man šķiet, ka ar elektrību vien nepietiek, lai tumsa nekāptu istabā. Laikam pie vainas kādas alkas pēc omulības, dvēseles siltuma un miera.

Kāpēc tik svečaini? Pirmkārt, tuvojas Ziemassvētku laiks, kad vaktējam, vai no eglītes neatskanēs sīkā sprakstoņa, brīdinot, ka liesmiņa tikusi līdz skujām. Turklāt sveciskums ieskauj arīdzan daudzas šim laikam veltītās dziesmas (Laura Reinika "Zvani un sveces"), ticējumus (Ziemassvētku vakarā jālej bļodā ūdens, jāiepilina divi pilieni sveču tauku un jāsamaisa. Ja pilieni saiet kopā, tad pāris apprecēsies, ja ne, tad izšķirsies.) un, protams, literatūru.

Kādreiz par svētku rituālu bija kļuvis pārlasīt Dikensa "Ziemassvētku dziesmu", kuru mamma man bija uzdāvinājusi Ziemassvētkos deviņdesmito gadu beigās. Šis ir burvīgs "Zvaigznes ABC" izdevums – ap tekstu izkārtoti desmitiem attēlu un papildinformācija par Dikensa laika Londonas iedzīvotāju ģērbšanās stilu, plaisu starp nabagajiem un bagātajiem, ēšanas tradīcijām utt. Stāsts radīja svētku noskaņu un mazliet apstādināja laiku. Dikenss ir viens no lielajiem meistariem, taču noteikti ne vienīgais, kuru labprāt pārlasām, lai uz mirkli sajustos mazliet maģiski.

Decembrī gan līdz Ziemassvētkiem ir daudz darāmā: jālasa un jāklausās proza, jāapmeklē konference par viduslaiku Livoniju un šis tas jāmeklē un jāatrod tulkojumos. Gads ar decembri noslēdzas, un mēs  priecājamies, ka divtūkstoš septiņpadsmitajā ir notikusi mūsu, Ubi Sunt, atgriešanās. Paldies, lasītāji un rakstītāji – ar jums šo gadu beidzam ar pozitīvu bilanci un jau metam aci uz nākamo. Lai gaiši!