Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

No kā jāglābj cilvēks?
Jūlija Dibovska
05.12.2017

Māris Rungulis, būdams viens no ražīgākajiem bērnu un jauniešu literatūras autoriem, pēdējā laikā priecē ar īpaši spilgtām un iekārojamām grāmatām. Nav pat obligāti jāvērš skats uz "Pastaigu mirušo pilsētā" ("Liels un mazs", 2016), kas veidota kopā ar Kristianu Brekti un ieguvusi "Zelta ābeles" balvu par labāko bērnu grāmatu. Šoreiz runa ir par Elīnas Brasliņas ilustrēto un maketēto, nu jau sērijas pazīmēm apveltīto pāri – apgādā "Pētergailis" izdotajām "Sāļajām pankūkām" (2015) un "Sikspārni" (2017).

Viena spilgti oranža, otra – piesātināti zaļa/sarkana, abas gandrīz vai detektīvnoskaņā veidotas: šīs grāmatas attēlo piedzīvojumus, kas varētu gadīties pusaudzībā iegājušajiem jauniešiem 11–13 gadu vecumā. Grāmatas vieno pamanāms veidols un labi pārdomāts, reklāmai pateicīgs nosaukums, lai gan abu darbu saturs un pat kvalitāte atšķiras.

Diemžēl šo grāmatu sakarā var bezgalīgi runāt par divkrāsu drukas stilīgumu, taču nedaudz garlaicīgāk ir šķetināt autora tekstuālos paņēmienus. Nenosodiet, ja tas izklausās nelietīgi, taču šāds ir kopējais iespaids. Ja vispār drīkst skatīt autora grāmatas sava veida "komplektā" pa divi – Runguļa gadījumā visu iepriekš sarakstīto izlasīt neatradu sevī spēkus –, tad jāsaka, "Sāļajās pankūkās" labi domāts sižets ticis mākslīgi izstiepts. Fabula varētu šķist pat interesantāka nekā tās iedzīvinājums sižeta līkločos: puika vārdā Mārtiņš nolemj doties izbraucienā ar kaimiņa laivu, līdzi paaicinot kādu draudzīgu meiteni. Protams, Mārtiņa nodomu sarežģī tas, ka brauciens ieilgst, laiva nav tehniski droša, tās vadīšanas primitīvais mehānisms pajūk, ezers ir bezgala plašs, krastos nez kāpēc ir mežonīga vide un pat spokainas tantiņas, kas piedāvā uzcept pankūkas netīšām maldu ceļos iekļuvušajiem laivas pasažieriem. Jā, sāļās pankūkas, kuru vārdā nosaukta grāmata, ezera piedzīvojumos uz brīdi parādās tikai grāmatas otrajā pusē un it kā nejauši – mākslīgi pievienotā spoku stāstā par to, ka vecās tantītes pankūkas ir sāļas viņas asaru dēļ, kamēr rēgu nama bēniņos plosās sievietes traģiski mirušais vīrs un dēls...

Likās, ka "Sikspārnim" būs tā pati virspusējā liga – skanīgs, ļoti "garšīgs" nosaukums, kas labi der mārketingam, bet ir vāji pamatots sižetā. Un tā daļēji arī ir. Proti, jaunākajā Runguļa grāmatā par sikspārņa ausīm atgādina kāda huligāna ietērpa apveids: kā tāds vampīrs tas nakts stundās pēkšņi nolēmis pārdurt mājas īpašnieku automašīnām riepas – tieši zem viņu logiem –, kas padara šo huligānu par īpaši mitoloģizējamu, netveramu, nekaunīgu. Tas arī viss, nosaukums balstās uz ļoti īpatnējas tēlainības principu. Par pašu dzīvnieku sikspārni ekoloģiski ārkārtīgi pamācošajā Runguļa "Sikspārnī" nav nekādas plašākas informācijas, lasītājs var tikai pats atcerēties, ka šī radība ietilpst aizsargājamo klāstā. Protams, var arī domāt, ka grāmatā ar nosaukumu "Sikspārnis" būtu banāli rakstīt par... sikspārni.

Pēc diezgan blāvajām "Sāļajām pankūkām" daudz kas "Sikspārnī" ir atzīmējams kā veiksme – galvenokārt tā ir grāmatas didaktiskā puse, kuru lielākoties pilda īpašs autora paņēmiens, šoreiz nenomaskēts tādos neveiklos sižeta pavērsienos kā negaidītas tantiņas ezera krastā. Līdzās diezgan nesaspringtajam, it kā neobligātajam stāstam par to, kā pusaudzes – jaunās kaimiņienes un topošās draudzenes Marta un Vita – prāto un pat savu iespēju robežās (ne bez policijas obligātās palīdzības) izmeklē "sikspārņa riepu dūrēja" gaitas, ir Martas prātīgie – pat pārāk prātīgie – dienasgrāmatas pieraksti par sava "ekorūpīgā" brāļa Silvestra piedzīvojumiem laukos pērnajā vasarā. Vienpadsmitgadīgais puisis nez kāpēc tiek attēlots kā absolūti apsēsts ar visa dzīvā saglābšanu, pat ja tas sāk izskatīties pēc psihiskas dīvainības. Ģimene "Sikspārnī" tiek attēlota kā modelis, kurā katram var un drīkst būt savs raksturs, "novirzes" un ceļi. Tā, kamēr neprātīgais Silvestrs lien uz jumta, lai "glābtu" tikko izšķīlušos putnēnu, kam tikai jāļauj veikt pirmo lidojumu, vai traucē tēvam pļaut zāli, kamēr nav novākti visi brīnišķīgie gliemeži, viņa vienaudze un māsa Marta to visu fiksē dienasgrāmatā vai sauļojas. Ģimenes lomas ir gana stingri noteiktas, tomēr nav obligātas – visi pavada laiku kopā, tomēr katram ir savas intereses un dīvainības, kas tiek miermīlīgā veidā respektētas. Sapratnes grūtības tiek iezīmētas tikai paaudžu ekoloģisko prioritāšu izvēlē: kamēr tētis ļoti priecājas par iespēju novietot zem loga auto – ērti sasniedzamu un ātri iedarbināmu –, viņa atvases uz iespēju elpot autosmakas skatās kritiski... Un šī ekoloģiskā robeža Martas dienasgrāmatas fragmentu plašajā un pietiekami asprātīgajā klāstā uztur galveno spriedzi – ko tad Silvestrs izdomās glābt šoreiz un cik smieklīgi bezspēcīga (vai labsirdīgi fleksibla) būs vecākā paaudze. Tomēr tieši vecāku nelokāmā vēlme dzīvot ērti – nevis ekoloģiski un veselīgi – ar elegantu sižeta līniju noved pie motīva un atrisinājuma pārdurto riepu noziegumam.

Trīs pazīmes tam, ka "Sikspārnis" ir kontrastu grāmata.

1. Pirmās aizdomas par grāmatas neviennozīmīgo raksturu rodas, aptaustot tās lapaspuses. Atšķirībā no "Sāļajām pankūkām" apgāds un, protams, arī māksliniece krāsu pilnvērtībai šoreiz ir izvēlējušies krītotu papīru. Daļēji to, kā varētu izskatīties Elīnas Brasliņas aizraujošās ilustrācijas uz nekrītota papīra, var novērtēt "Sikspārņa" priekšlapās un pēclapās – tās būtu daudz bālākas, tāpēc poligrāfiskā izvēle droši vien ir pamatota. Ir tikai viena nianse, kas var būt strīdīga un papīrrūpnieku/drukātāju vidū parasti ir nepopulāra, – potenciāli krītotais papīrs ir mazāk ekoloģisks nekā nekrītotais, jo tā pārstrādes procesā (grūti gan iedomāties, ka "Sikspārni" kāds varētu utilizēt) ir nedaudz vairāk atkritumu. Bet "Sikspārņa" motīvs taču ir ekoloģiska domāšana.

2. Runguļa grāmatām IR labas idejas, taču ne visas detaļas ir pārdomātas. "Viņš ir iecerējis kaut ko uzsākt!" saka grafiti mākslinieks Awokado, redzot, ka "sikspārnis" iezīmēs autoriepas. Un šajā teikumā Rungulis ieliek neticamu valodas smagumu, kas nedara tēlu ticamāku. Tālāk grafiti mākslinieks nosaka "Nodreifojis!", un grāmatas beidzamajā daļā lasītājam tiek pastāstīts, ka arī grafiti mākslinieki ir savdabīga pilsētas suga, kas, gluži kā sikspārnis, būtu drīzāk žēlojama nekā nosodāma. Tik mirklīgs ir šīs sugas liecību mūžs.

3. Viens no autora iemīļotākajiem paņēmieniem lasītāja izglītošanā ir nelietīgās zemsvītras piezīmes. Protams, skaidrs, ka grāmatas pēdējās lapaspusēs ir bezjēdzīgi skaidrot, kas ir "vakars uz ezera" vai kāds ir smieklu gāzes sastāvs un efekts. Tomēr šīs detaļas drīzāk norāda uz literāru bezspēcību – autors nav bijis pietiekami gudrs vai izveicīgs, lai iepītu jēdzienu izskaidrojumu tekstā (tātad – tās tekstam nav svarīgas, varbūt pat ir liekas). Arī kopumā smieklu gāze ir tāds nieks, salīdzinot ar to, ko būtībā sasniedz pamatteksts. Tās ir it kā vispārzināmas, tomēr vērtīgas pamācības, kuras bija svarīgi atsvaidzināt arī ārpus pusaudžu vecuma: vidi ietekmē absolūti jebkura cilvēka darbība; visvairāk cilvēks  jāglābj no cilvēka.

Māris Rungulis, iespējams, ir kā Pauls Bankovskis, tikai bērnu un jauniešu literatūrā: labas idejas, erudīcija un vēlme ar to dalīties, šo rakstnieku darbus skauj cienījami izdevēji un talantīgi mākslinieki (Bankovska gadījumā mākslinieks ir viņš pats). Tomēr it kā steiga, it kā saražoto ideju pārdaudzums neļauj tuvoties tam, lai prātā paliek arī teksts, nevis tikai ilustrācijas.