Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

"Tā bija ļoti saistoša pasaule, mani tā interesēja, man tā sāka patikt ar katru gadu vairāk." Saruna ar literatūrzinātnes profesori Ievu Kalniņu

21.06.2019.

Ceturtā intervija sērijā "Sarunas ar pasniedzējiem". Šoreiz piedāvājam sarunu ar literatūrzinātnes profesori Ievu Kalniņu. Ar viņu sarunājās Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas studente Ruta Kurpniece.

Ruta Kurpniece: Sāksim ar jautājumu – kā Jūs nolēmāt studēt filoloģiju, un kāpēc izvēlējāties literatūrzinātnes nozari?

Ieva Kalniņa: Filoloģiju nolēmu studēt vidusskolā. Es mācījos Rīgas 5. vidusskolā, tagadējā Rīgas Valsts vācu ģimnāzijā. Vienmēr biju domājusi studēt vai nu vēsturi, vai filoloģiju. Beigās izlēmu studēt filoloģiju, jo šķita, ka literatūra ir, neteiksim, interesantāka, bet neatkarīgāka par vēsturi. Literatūra man ļoti patika, daudz lasīju. Es augu rakstnieka Jāņa Kalniņa ģimenē. Mūsu mājās bija ļoti daudz grāmatu. Grāmatas bija arī visiem radiem. Tā bija ļoti saistoša pasaule, mani tā interesēja, man tā sāka patikt ar katru gadu vairāk. Vecāki piekrita, un bija iespēja abonēt periodiku, kā "Literatūra un Māksla", "Karogs" u. c. Mums nāca arī literatūras almanahi – "Kritikas gadagrāmata", "Varavīksne". Tā kā tēvs bija rakstnieks un tas bija iespējams, es lūdzu, lai man pasūta izdevumus Литературная газета un Иноcтранная литература [1]. Es to lasīju, un tas mani interesēja. Nu, tad beigās izlēmu tomēr iet studēt filoloģiju. Mamma stāstīja, ka tad tēvs esot teicis – meita ir izvēlējusies profesiju, kurā viņai brīvdienu nebūs.

R.K.: Un vai tā arī ir?

I.K.: Vispār tā arī ir. Lasīšana pavada nepārtraukti. Tad ir jānodarbojas ar kaut kādu fizisku darbu, lai vienkārši pilnīgi aizmirstas, ka ir literatūra. Un otrs veids, kā var labi atpūsties, – braucot uz ārzemēm, nepaņemt līdzi datoru, izdomāt programmu, daudz staigāt, bet parasti jau arī tad ir līdzi kāda grāmata. Tā ka, ja par profesiju izvēlas literatūrzinātni, tad kaut kādā līmenī tas iet līdzi cauri visam.

R.K.: Tad Jūs jau pašā sākumā zinājāt, ka tā būs literatūrzinātne, nevis valodniecība vai folkloristika, vai teātra zinātne.

I.K.: Toreiz atsevišķa teātra moduļa nebija. Tajā laikā bija viena programma – latviešu literatūra un valoda. Folkloristikā bija tikai viens kurss. Teātra zinātne bija Gunāra Bībera organizētā studiju pulciņā, kur studenti apsprieda teātra jautājumus, tajā es piedalījos. Faktiski tas nebija tāds kā lekciju kurss, bet seminārs piecu gadu garumā. Specializācija notika drusku vairāk ar diplomdarbu. Arī semestra darbi bija jāraksta gan valodā, gan literatūrā. Un tad varēja izvēlēties, kurā jomā rakstīt diplomdarbu. Tas arī bija noteicošais. Izvēles kursu tikpat kā nebija. Bija kāds viens divi pa visiem mācību gadiem. Vēl visiem bija arī folkloras, muzeja un valodniecības prakse. Ko es darīju – valodniecības daļā parasti pētīju literāru tekstu. Tas, ka tā būs literatūra, man bija pilnīgi skaidrs.

R.K.: Vai nav tā, ka tajā laikā bijusi daudz plašāka programma un iespēja apskatīt filoloģiju no dažādām pusēm? Jūs minējāt muzeju un valodas praksi, kā tagad, iespējams, pietrūkst.

I.K.: Tajā laikā tas bija ļoti normāli. Jā, tā bija plaša programma. Tur pirmkārt bija gandrīz divreiz vairāk stundu nekā pašlaik. Bet tajās stundās ietilpa arī militārā mācība, medmāsu mācība un visi šie politiskie priekšmeti, bet stundu tik un tā bija vairāk. Bet vai tās bija dažādākas? Mūsu laikā mēs tieši rakstījām vēstules dekānam, ka vajag lielāku specializāciju literatūrā, ka vajag izvēles kursus un ka nevajag visiem mācīties visu.

R.K.: No vienas puses, es Jums piekrītu. Kad studēju bakalaurantūrā, mēs arī runājām, ka varbūt literātiem tik daudz valodas kursu nemaz nevajag, taču šobrīd, par to domājot, es novērtēju, ka ir bijuši valodniecības kursi. Tas patiesībā bija ļoti noderīgi.

I.K.: Latvijas darba tirgus ir tik mazs. Specializēties tikai literatūrā, tikai valodā, tikai folklorā vai tikai teātrī, manuprāt, var atļauties tikai bagātas, lielas valstis ar diezgan plašu darba tirgu. Latvijā darba tirgus ir mazāks, cilvēkam, lai cik ļoti viņu interesē literatūra, ir jāspēj darboties arī, teiksim, tur, kur vairāk vajag valodu. Vai, ja interesē teātris, tad tik un tā var strādāt tur, kur ir vajadzīga literatūra. Vai arī folklorists tik un tā var docēt latviešu valodu, kā pašlaik Līga Miklaševiča māca latviešu valodu Ķīnā. Es domāju, ka dažādu kursu apguve ir reāls risinājums šai problēmai.

R.K.: Labi, tagad pie vēl nopietnākām lietām – kāda ir Jūsu pētnieciskā ievirze?

I.K.: Man liekas, neviens mūsdienās vairs nestrādā tikai vienā virzienā, projekti ir dažādi. Viena no ievirzēm, protams, ir vēsturiskais romāns, kas mani interesē, kur top jauni raksti – arī tas, ko tagad rakstu, un arī nākamais, kas vēl būs. Mani vēsturiskais romāns interesē dažādos aspektos – gan kā teorētiska problēma, gan arī, protams, tas, kas tur ir uzrakstīts. Beidzamajos gados vēsturiskais romāns Latvijā ir atdzimis, tie ir gan romāni par vēsturi, gan vēsturiskie romāni, gan postmoderniskie vēsturiskie romāni. Un tie ir, manuprāt, gan ļoti labi romāni, gan pilnīga izklaides literatūra, gan arī tādi, par kuriem grūti pateikt, vai tas vispār ir mākslinieciski literārs teksts. Tā ir ļoti interesanta joma pašlaik. Vēl es piedalos projektā "Es esmu…" un rakstu par Annu Brigaderi. Un vēl šogad vajadzētu pabeigt Harija Gulbja rakstus. Ja es kādreiz vairāk nodarbojos ar 19. gadsimta 90. gadiem, tad pašlaik to daru mazāk, Blaumanis gan vēl drusku paliek, arī Rainis vēl paliek, bet šobrīd es vairāk orientējos uz 20. gadsimta 20., 30. gadiem un jaunāko latviešu literatūru.

R.K.: Jūs jau minējāt, ka tā ir proza un dramaturģija, ko pētāt, bet kāpēc ne dzeja?

I.K.: Ļoti grūti atbildēt. (Klusums.) Man vienkārši vienmēr ir ļoti patikusi dramaturģija, un man arī ir ļoti paticis to pētīt. Tas ir Blaumanis un Rainis. Protams, arī Brigadere un Gulbis, un citi. Tā ir, manuprāt, ļoti interesanta joma latviešu literatūrā. Dramaturģija, man liekas, ir arī ļoti nežēlīga, jo, ja tā ir jāiestudē teātrī, tad uzreiz jūt, vai darbam ir saikne ar skatītāju un ar visu kultūras situāciju. Tādā ziņā dramaturģiju ir ļoti interesanti pētīt – kā tā konkrētā laikā parādās, kā to būvē, kā autori mēģina lauzt sevi. Kā to dara Rainis, kā to dara Zīverts, kā to dara Blaumanis. Tā, varētu pat teikt, ir tāda kā amatniecība, jo uzbūve drāmai ir ļoti noteikta. Ir interesanti skatīties, kā parādās jaunās tendences. Prozu es vienlaik ļoti maz pētīju – mans tēvs bija prozaiķis, tāpēc es it kā izvairījos no prozas tuvākas pētīšanas. Bet tagad, pēdējos gados, es arī ļoti daudz darbojos ar prozu. Varbūt ar dzeju ne, tāpēc ka man tuvākais profesors bija dramaturģijas pētnieks Gunārs Bībers. Man arī ļoti patika, kā literatūru interpretēja Oto Čakars. Man patika ārzemju, arī krievu literatūra, tieši proza. Dzeja kaut kā vienmēr palika otrajā plānā, varbūt tādēļ, ka mans doktora darbs bija par dramaturģiju. Un tad turpmākie raksti arī loģiski izveidojās no dramaturģijas, un tie paši autori rakstīja arī prozu. Es nekad tā īsti nebiju saistīta ar dzejas pētniekiem.

R.K.: Es esmu dzirdējusi versijas, ka dzeja ir vispersoniskākais literatūras žanrs, kurā autors sevi visvairāk atkailina, tāpēc ir cilvēki, kuri pētniecībā nepievēršas dzejai. Vai Jūs varētu tam piekrist?

I.K.: Nē, es domāju, ka mani šis aspekts no dzejas pētniecības neatturētu. Drīzāk attur tas, ka mani īsti neinteresē ritmika un strofika. Ja tās neinteresē un tās organiski nejūt, tad, man šķiet, ir grūti pētīt dzeju. Es arī neesmu varējusi īsti saprast, kā tas (pantmērs, atskaņas) nonāk līdz kaut kādam satura līmenim. Domāju, vienkārši tā dzīvē izveidojās, ka es vairāk pievērsos dramaturģijai un vēlāk ienāca arī proza.

Augstskolā ilgus gadus es lasīju folkloras kursus. Līdz ar to bija folklora un dramaturģija. Tātad folklorā lasīju lekcijas un dramaturģijā rakstīju rakstus. Kad folkloras kursus pamazām atstāju, tad to vietā nāca proza. Es vēlreiz uzsveru, ka ir cilvēki, kas nepēta dramaturģiju, un ir cilvēki, kas nepēta prozu.

R.K.: Taisnība – nav vienam cilvēkam jāpēta viss! Jūs iepiekš minējāt atpūtu un fizisku darbu – vai blakus pētniecībai un lielajām grāmatu kaudzēm atliek laika kādiem vaļaspriekiem?

I.K.: Viens vaļasprieks man noteikti ir ceļošana, tā man patīk. Ja ir iespēja, tad ceļoju. Es esmu tradicionāla ceļotāja – man patīk muzeji, kultūras celtnes, arī dažādas dabas maiņas, man patīk skatīties, kā dažādās valstīs cilvēki dzīvo. Tas mani interesē. Protams, tas viss arī bieži vien pilnīgi sasaucas ar manām pētnieciskajām interesēm. Kad es iedomājos, piemēram, ko es esmu redzējusi Berlīnē, tad izrādās, ka tā ir pirmā lielā Hitleram veltītā izstāde "Hitlers un vācieši", citreiz – izstāde par Pirmo pasaules karu. Bonnā bija gleznu izstāde no K. Gurlita kolekcijas, nacistu derīgā un nederīgā māksla. Tas, protams, sasaucas ar kursu par literatūru un totalitārismu, ko lasu. Tagad brauksim uz Berlīni atpūsties, zinām jau, ka iesim uz E. Noldes izstādi: viņš ir viens no ekspresionistu gleznotājiem, kas saistīts ar nacionālsociālistiem. Tāpēc jau es teicu, ka ir grūti pateikt, vai ir iespējams tā pilnīgi atpūsties. Atpūtu kādā kūrortā es varu izturēt vienu dienu, bet pēc tam man tas apnīk.

Vēl man patīk teātris. Un nav jau tā, ka es ietu tikai uz latviešu dramaturgu darbiem vai "Vēstures izpētes komisiju". (Smejas.)

Tās laikam ir divas galvenās lietas. Kādā brīdī man patīk arī daba, vasarā man patīk Latvijā.

R.K.: Atgriežoties pie grāmatām – kāda ir jūsu mīļākā bērnības grāmata?

I.K.: Es skaidri zinu, kas man patika kādā 10. klasē – Rožē di Gāra romāns "Tibo dzimta", es pat īsti tagad nesaprotu, kāpēc. Bija jau arī Selindžers un citi. Tas bija jaunībā. Bērnībā Selmas Lāgerlēvas "Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums ar meža zosīm". Nepārprotami mīļākā bērnības grāmata. Mūsu ģimenē vienmēr lasīts arī priekšā. Tādā ziņā mums nekad nav bijušas grūtības uztvert grāmatas. Es pati diezgan drīz iemācījos lasīt, bet, kamēr vēl nepratu, vecāki man lasīja. Un, manuprāt, Nilss Holgersons man ir kādas divas reizes lasīts priekšā, pēc tam arī brālim, un es klausījos. Es pat neatceros, vai esmu pati viņu izlasījusi. (Smejas.) Tā noteikti ir noklausīta.

R.K.: Un kāda ir Jūsu mīļākā grāmata šobrīd?

I.K.: Ir ļoti grūti pateikt, vai šobrīd man ir kāda mīļākā grāmata. Tā būtu grāmata, pie kuras kaut kādā dzīves brīdī tu noteikti atgriezies. Pie kuras tad es bieži atgriežos? Es domāju, ka tādā līmenī kā mīļākā gluži ne, bet es diezgan bieži atgriežos pie Blaumaņa tekstiem un katru reizi ieraugu ko jaunu. Ir atsevišķi Raiņa teksti, kurus es noteikti lasu atkal. Grūti pateikt, vai ir kāds romāna teksts, pie kura es regulāri atgriežos. Es domāju, ka tādu nav. Jā, dīvaini, bet pašlaik es nevaru pateikt, kura ir mana mīļākā grāmata.

R.K.: Varbūt ir grūti domāt tādās kategorijās.

I.K.: Jā, droši vien. Jaunībā kaut kā tas bija ļoti skaidri – tā man ir mīļa grāmata, tā nav. Tagad, man drīzāk liekas, ir kaut kādi teksti, kuri tevi interesē, kurus tu gribi vēl pētīt, kurus tu gribi kaut kādā ziņā skatīt no jauna. Un ir teksti, par kuriem skaidri zini – ne pētniecībā būs kas interesants, ne arī kā citādi. Nu, tādā ziņā pie Raiņa un Blaumaņa kādos aspektos, paralēlēs es ik pa laikam atgriežos. Drīzāk domāju, ka pašlaik ir tā – vai teksts vēl arvien rosina par to domāt, to pētīt. Piemēram, "Tibo dzimtu" un "Nilsu Holgersonu" man neienāca prātā pētīt. (Smejas.)

R.K.: Kā Jūs vērtētu šībrīža latviešu literatūru – tendences, kvalitāti, varbūt jauno paaudzi?

I.K.: Jaunā paaudze nepārprotami ienāk. Tas ir pat nedaudz dīvaini, jo es nevaru teikt, vai ienāk tikai jaunā paaudze. Es domāju, ienāk jauni rakstnieki, kuriem ar gadiem īstenībā ne vienmēr ir tieša saikne. Te var minēt gan Janu Egli, gan Dainu Sirmo, gan Guntu Šnipki. Tātad šeit vairs nav runa tikai par vecumu. Otrs, protams, ir tas, ka ienāk arī tiešā nozīmē jaunā paaudze, tā gan ir dzejnieku paaudze. Manuprāt, ir normāli, ka viņi ienāk, un tas ir arī cerīgi. Arī vairāki mūsu studenti ienāk literatūrā, turklāt nepārtraukti. Dažreiz mēs pat esam pārsteigti par viņiem.

Tendences arī ir normālas. Literatūra pamazām sakārtojas starp tādu kā elitāru literatūru un izklaides literatūru, starp dažādu interešu literatūru, kura varbūt ir tuvāka kādām noteiktām cilvēku grupām. Domāju, ka literatūrā ir tieši tā pati fragmentācija, kas ir dzīvē, – cilvēki meklē sev atbilstošu literatūru un norobežojas no tās, kuru viņi uzskata par sev nederīgu.

Manuprāt, kaut kādā ziņā samazinās lasītāju loks, un tas mani drusku uztrauc. Tradicionāli noteiktas sabiedrības aprindas lasa grāmatas. Tā vienmēr ir bijusi mediķu sabiedrība, zinātnieku sabiedrība, arī biznesa sabiedrība. Tātad izglītotas sabiedrības grupas. Es gribu teikt, ka arī skolotāji. Un pašlaik, manuprāt, šīs grupas samazinās dažādu iemeslu dēļ. Viens iemesls ir tas, ka no Latvijas masveidā aizbrauc cilvēki ar labu izglītību. Tas ir arī potenciālo lasītāju loks. Tā pašlaik ir problēma. Lasītāju loks samazinās arī tāpēc, ka cilvēki lasīšanu neuzskata par nozīmīgu darbību. Ja neskaitām Vairu Vīķi-Freibergu, nevar teikt, ka mūsu valsts vadību īpaši interesētu grāmatas. Pašlaik varbūt visā pasaulē ir šāda tendence, bet es nedomāju, ka visi līderi ir tādi. Man, protams, patika, ka Obama katru gadu, braucot atvaļinājumā, pastāstīja, kādas grāmatas viņš pērk sev un saviem bērniem. Pašlaik sabiedrībā ir dīvains priekšstats, ka grāmatas ir dārgas un tās noteikti nevar nopirkt, bet tajā pašā laikā šīs sarunas risinās, pusdienojot restorānā, kur cenas ēdienam noteikti ir augstākas nekā grāmatai. Es nesaku, ka nevajag iet uz restorānu, bet varbūt vajag padomāt, ka, salīdzinot ar daudzām citām ļoti vērtīgām mūsu dzīves sfērām, grāmatas varbūt nemaz tik dārgas nav.

Par kvalitāti. Man liekas, ļoti interesanti pašlaik ir stāsti – gan Egles, gan Vīgantes, gan Kuzmina, gan citu. Es domāju, tur nozīme ir Literārajai akadēmijai. Tas pat kaut kādā ziņā ir pretrunā ar to, ka cilvēki lasa romānus, jo spēcīgāki pašlaik ir stāsti. Otrs, kas, manuprāt, ir interesanti, ka interese par vēsturi nezūd. Es domāju, tas tikai norāda, ka sabiedrībā ir kaut kādi neatrisināti jautājumi. Tie nav sakārtoti ne cilvēku prātā, ne arī nācijas vai sociālo grupu apziņā. Es arī pieņemu – aizraušanās ar vēsturi norāda, ka notikumi nav sakārtoti lielākā vēstījumā, jo citādi ir grūti saprast, kāpēc nepārtraukti ir vēsture. Un droši vien kaut kādi notikumi Latvijas sabiedrībā nepārtraukti to akcentē. Tepat kaimiņos, atdzimstot Putina režīmam ar tā aktivitātēm, Latvijā atdzimst ideja par Padomju Savienības nozīmīgo pienesumu latviešu tautai. Protams, katrai akcijai, kur tiek akcentēta padomju uzvara, pretī tiek likta izsūtīšanas tēma. Tā ir svarīga, jo ir vesela rinda darbu par izsūtīšanu. Labi, ka ir Svens Kuzmins, kurš drusku jautrāk skatās uz pasauli, bet kopumā latviešu literatūra ir ārkārtīgi nopietna. Kaut gan pēdējā laikā vairs nav tik traki, vienu brīdi mums visi varoņi mira, tagad arī daži paliek dzīvi. Tā jau ir laba zīme. (Smejas.) Bet, ja gribētu uzzināt, kāda pašlaik ir dzīve Latvijā, kas notiek šeit, tagad un šajā pasaulē, tad to gan izlasīt nevar. To var izlasīt caur kaut kādiem citiem tekstiem. Un es īsti nesaprotu, kāpēc tas tā. Bet pašlaik visi lielie projekti, kas top, ir vērsti uz vēsturi. Nepietika tikai ar "Es esmu…", arī citi apgādi raksta par pagātnes lielajām personībām, kā arī citām vēsturiskām tēmām. Vēl ir arī fantāzijas romāni, bet tagadne tiek dažādos veidos apieta.

R.K.: Varbūt tas ir tāpēc, ka izdevniecības veido dažādus projektus un konkursus par vēsturisko tēmu, kas kaut kādā ziņā aizēno mūsdienas un neveicina autoros vēlmi rakstīt par to, kas notiek tagad. Respektīvi, par šī brīža tendenci ir kļuvis vēsturiskais romāns.

I.K.: Man ir grūti atbildēt. Man jau šķiet, ja rakstnieks gribētu rakstīt par tagadni, tad viņš arī rakstītu. Nē, par to es īsti neesmu pārliecināta. Par vēsturi jau arī nebija intereses, kamēr netapa projekts "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Pirms tam jau īstu vēsturisko romānu nemaz nebija. Igauņu literatūrā ir vēsturiskie romāni, lietuviešu literatūrā ir vēsturiskie romāni, bet latviešu literatūrā to bija ļoti minimāls skaits, centrālie autori bija Kļavis ar Lejiņu. Mums vispār ir ļoti maz romānu, kuri vēstītu par laiku ārpus 20. gadsimta, es arī īsti nesaprotu, kāpēc tā. Mums taču tikpat kā nav vēsturisko romānu par senākiem laikiem. Es jau nesaku, ka visiem obligāti ir jāraksta vēsturiskie romāni, bet es nedomāju, ka vēsturiskajiem romāniem būtu jāaizēno tagadne. Ir arī darbi, kas it kā ir par tagadni, bet tie ir ar tādām alūzijām, metaforām un nosacītību aizkrāsoti, ka brīžiem nesaproti, kurā laikā un telpā tas notiek: Latvijā vai tikpat labi kur citur, tas gandrīz ir vienalga.

R.K.: Un ko Jūs domājat par šī gada Latvijas Literatūras gada balvas laureātiem?

I.K.: Te jau atkal ir vēsture. Es nevienu konkursu nekad īpaši nekritizēju. Varbūt man bija citi favorīti, bet katra grupa, kas izvēlas autorus, protams, to dara pēc saviem kritērijiem. Manuprāt, šinī gadā nebija neviena tāda darba, par kuru varētu teikt – tas tiešām ir absolūti labākais darbs. Visi bija kaut kādā ziņā labi, taču katram mākslinieciski tomēr varēja ko pārmest. Un tikpat labi varēja arī visus slavēt. Manuprāt, interesantākā grāmata bija par vidusšķiru [Haralds Matulis "Vidusšķiras problēmas", spilgtākā debija]. Ir skaidri redzams, ka šāda tipa literatūra pašlaik kļūst aktuāla. Man nav īsti skaidrs, cik plašai sociālajai grupai tā ir domāta. Teiksim, vai šādu literatūru daudz lasa ārpus draugu loka. Lai gan šis draugu loks ir diezgan plašs, es domāju, tā noteikti ir tāda sabiedrība, kura dodas uz literāriem pasākumiem. Bet, vai viņu lasa arī plašāka sabiedrība, man ir grūti atbildēt. Katrā ziņā pašlaik ir jūtams, ka īsās, ar tagadni saistītās dažādu veidu skices, tenkas vai minimas kļūst par diezgan populāru veidu literatūrā. Tas, man liekas, gada balvā tika fiksēts. Prozā, manuprāt, šogad viena izteikta līdera nebija.

 

 

[1] Literatūras avīze un Ārzemju literatūra.