Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Pēcjēzus vecuma latvieša stāsti ironijas mērcītē ar tuč tuč filosofijas, aforismu un nāves piedevām
Madara Līgotāja
25.07.2019.

Laikā, kad latviešu oriģinālliteratūrā īsproza piedzīvo jau sen pelnīto uzvaras gājienu, esam aplaimoti ar vēl vienu tīrradni ˗ Oskara Vizbuļa (1973) debijas stāstu krājumu "Pēcjēzus vecuma sviests" (Mansards, 2019). Pie tam vēl apgāds paguvis informēt un iekārdināt ar ziņu, ka nākamajā gadā tiks izdots autora topošais romāns.

Apzinoties, ka būs jārecenzē "Pēcjēzus vecuma sviests", jutos vienlīdz gaidpilni ieinteresēta un nobijusies. Pēdējie maskulīnās prozas darbi, kurus esmu lasījusi, ir Arvja Kolmaņa (1959) "Balāde par latviešu zemnieku, Grēns un citas versijas" (Dienas Grāmata, 2018) un Viļa Lācīša (1975) "Sekss un vardarbība" (Mansards, 2018). Tie palikuši atmiņā kā veiksmīgi un kvalitatīvi stāstu krājumi. Kļuvu bažīga, ka, lasot Oskara Vizbuļa grāmatu, to salīdzināšu ar iepriekšminēto autoru literārajiem veikumiem. Uz to fona debijas darbs šķitīs ne tik prasmīgi veidots. Tomēr arī šajā gadījumā nākas atsaukt atmiņā sentēvu gudrību par vīra neskatīšanu pēc cepures vai, precīzāk izsakoties, grāmatas nenovērtēšanu par zemu tikai tāpēc, ka tā ir debija. Vizbulim piemīt laba rakstnieka dotības, un "Pēcjēzus vecuma sviests" ir tikpat oriģināls un intriģējošs darbs kā Kolmaņa, Lācīša un citu aktuālo prozaiķu veikumi.

Grāmatā ietverti divpadsmit stāsti, no kuriem pieci veido ciklu "Friča Maluma dzīves brīži". Visus darbus savstarpēji vieno smalki tematiski un tekstuāli pavedieni, kas pamazām atklājas, stāstus lasot citu pēc cita. Domājot par pazīmēm un tēmām, kas visprecīzāk raksturo prozas krājumu, fiksējami seši atslēgvārdi. Tie nosauc galvenos elementus, kuri veido literārā darba kopainu.

Vīrietis un autobiogrāfiskums. Nenoliedzami, Oskara Vizbuļa prozas krājumā naratora balss pieder vīrietim. Visi stāsti, izņemot darbu "Devītais vilnis", kas rakstīts no sievietes skatpunkta, ir izteikti vīrišķīgi. To apliecina ne tikai maskulīnais stāstītājs, bet arī atklātais tiešums, brutalitāte un enerģija, kas caurstrāvo darbus. Interesanti, ka stāstā, kurā naratore ir daiļā dzimuma pārstāve, akcents vairāk likts nevis uz viņu, bet gan uz vīriešiem, kurus sieviete ir sastapusi. Ar katru nākamo iepazīšanās aprakstu lasītājs iegūst jaunu un detalizētu vīrieša portretējumu, respektīvi, to, kāds ir konkrētais maskulīnais tēls no sievietes perspektīvas. Grāmatā nav sakāpinātas emocionalitātes. Tēlu iekšējās izjūtas atklātas koncentrēti ˗ īsiem teikumiem, bez pārmērīgām sinonīmu un vienlīdzīgu teikuma locekļu virknēm. Lai gan vairākos stāstos galvenie varoņi nododas refleksijām par nāvi, dvēseli un dzīves jēgu, tas netiek atainots jūtelīgi, drīzāk ˗ kā fakta konstatācija. Arī nedaudz liriskākas atkāpes (piemēram, stāstā "Sargeņģelis, kas lamājas"), kad darba centrālais tēls Fricis formulē atziņas par cilvēka dvēseli, noslēdzas ar skarbu, bet patiesu spriedumu: "Jo mūsdienu cilvēks jau ir kā okeāna krastā izskalots beigts valis, uzpūties no pašlepnuma un pašpietiekamības indīgajām gāzēm, kas teju, teju lauzīsies uz āru, saraustot ķermeni gabalos. Tāpēc izšausim vispirms griestos automāta kārtu un tikai pēc tam nodziedāsim šūpuļdziesmu." (146)

Droši apgalvojams, ka grāmatā iekļauti arī autobiogrāfiski motīvi. Ar žurnālista tiešumu un filosofa domas lidojuma vērienu Oskars Vizbulis stāstos ievijis personīgo pieredzi, kas sakņota darbā ar masu medijiem. Autors 23 gadus strādājis žurnālistikā un tieši tur guvis sižetu izveidei nepieciešamos pavedienus. Intervijā ziņu portālam Lsm.lv* Vizbulis apstiprināja, ka darbā pieredzētajam, tiekoties ar milzīgu cilvēku daudzumu un sarunājoties par daudzveidīgām tēmām, bijusi neatsverama loma literāro darbu radīšanā. Būtiski, ka paša piedzīvotos notikumus rakstnieks atainojis tik pārliecinoši un pašsaprotami, ka lasītājam nerodas šaubas par stāstos attēlotā autentiskumu.

Nāve. Gandrīz visos stāstos lielākā vai mazākā mērā tiek aplūkots nāves motīvs. Varoņi tiek konfrontēti ar apziņu, ka ir mirstīgi. Grāmatā vairākkārt tiek atkārtota atziņa, ˗ piedzimām, tātad kaut kad arī nomirsim. Visdrīzāk tas notiks tieši vientulībā, jo cilvēki ierodas un aiziet no pasaules pastāvīgi. Tā sauktais, "mirēja egoisms" (88). Nāve, līdzīgi kā seksualitāte un neirotiskas slimības, literatūrā jau izsenis tiek skatīta kā viena no tabu tēmām. Protams, mūsdienās neaizskarami jautājumi vairs īsti nepastāv, ˗ robežas izzūd. Tomēr jāatzīst, ka cilvēka mirstīgums joprojām nav "ērts" un pateicīgs temats. Pēc krājuma izlasīšanas uzskatāmi redzams, ka autoram ir ļoti būtiski, pat nepieciešami akcentēt nāvi. Jā, bet kāpēc nerunāt par kaulaino ar izkapti rokā? Stāsti, kuros visdetalizētāk vēstīts par mirstīgumu, ir "Izkrāso pats" un "Sargeņģelis, kas lamājas". Pirmajā no nosauktajiem darbiem atainotas Hungāra Višķa pārdomas par dzīvi, apzinoties neizbēgami tuvojošos beigu akordu. Cilvēcīga un saprotama liekas vīrieša vēlme pajautāt kādam nelaiķim par to, kas notiek ar dvēseli un sajūtām pēc nāves. Šādi prātojumi nenoliedzami urd ikviena indivīda zemapziņā. Pirms nāves Hungāru pārņem bailes par to, cik nozīmīga loma viņa dzīvē bijusi atvēlēta mīlestībai: "Bet ko tad es esmu darījis, lai mani mīlētu? [..] Mīlestība, protams, arī ir vesela pasaule, bet vai ar to pietika?" (35) Kā sava veida atbilde un loka noslēgums ir darbā "Sargeņģelis, kas lamājas" rakstītais: "Dzīve galvenokārt domāta tam, lai saprastu, kas ir mīlestība. Bet mīlestība, protams, nav viss. Tev ir jādomā arī par sevi. Jo viens tu esi piedzimis un viens arī nomirsi." (165)

Ironija. Oskara Vizbuļa stāstu varoņiem ironija ir asinīs. Humors ir viens no veidiem, kā raudzīties uz dzīvi un apkārtējo pasauli. Prozas darbos atainotie vīrieši (arī sieviete) nav izmisuši un negausīgi čīkstētāji. Tie ir cilvēki, kuri par vienatni, neveiksmēm un nepiepildītām cerībām paironizēs, pasmiesies un dosies tālāk. Tā teikt, veselīga attieksme pret sabiedrību, lietām un situācijām. Paralēli ironijai lasītāja apziņā tiek injicēts pamatīgs daudzums melnā humora. Kā aukstu un atspirdzinošu ūdens šalti to saņemam epizodēs, kad tiek aprakstīts, kā čigāni realizēja atriebību, ar zobubirstēm izslaukot vienam no savējiem pēcpusi un pēc tam tās noliekot atpakaļ vietā, it kā nekas nebūtu noticis. Vai arī kādas popzvaigznes izmisīgajos centienos sagādāt Latvijai panākumus Eirovīzijā, uzstājoties ar izoperētu sirdi. Ar satīriskajām, reizēm pat šķebinoši naturālistiskajām ainām autors īsteno provokāciju, konfrontējot lasītāju ar ētisko un estētisko uzskatu sistēmu. Visblīvāk satīra un humors koncentrēti tādos stāstos kā "Sargeņģelis, kas lamājas", "Ekskursija", "Fricis un laiva" un "Vēstule profesoram". Absolūts ironijas iemiesojums ir Sargeņģeļa tēls (stāsts "Sargeņģelis, kas lamājas"). Var teikt, ka viņā sakoncentrēta satīras esence. Tikai viens no piemēriem tās izpausmēm sarunā ar Frici: "Mūsdienu pašpietiekamie cilvēki. Ne sūda jūs neesat pašpietiekami. Kā telefons rokā, tā atkal jāpazīž no sociālo tīklu pupa." (163)

Oskara Vizbuļa stāstu varoņi ir ironiski reālisti, kas ar abām kājām stāv uz zemes, tomēr reizēm, profilakses nolūkos, ir pelnījuši kārtīgu spērienu pa pēcpusi.

Negaidītība. Viens no lielākajiem trumpjiem, kas prasmīgi integrēts stāstos, ir negaidīts sižeta pavērsiens. Šis paņēmiens darbojas roku rokā ar vēl vienu grāmatas kvalitāti ˗ detalizāciju. Vairāku darbu (piemēram, "Ekskursija", "Vēstule profesoram", "Nāves pieminēšana ap brokastu laiku") stāstījumos autors ieviesis kādu šķietami mazsvarīgu faktu vai niansi, kas īpaši nepiesaista lasītāja uzmanību un kas vienmērīgi iekļaujas kopējā darbības plūdumā. Tomēr, kad iestājies īstais brīdis, nemanāmā detaļa tiek izspēlēta ar dūža cienīgu vērienu un kļūst par konkrētā prozas darba būtiskāko atslēgu. Negaidītības faktors, kas tiek atklāts kā paradokss, spilgti atainots arī postmodernisma virziena klasiķa Arvja Kolmaņa īsprozas darbos.

Kinematogrāfiskums. Krājumā iekļautos divpadsmit stāstus var dēvēt par īsfilmām. Teksti veidoti tā, ka tos iztēlē iespējams skatīt kā kino, turklāt augsta līmeņa. Kādā intervijā Oskars Vizbulis ir atzinis, ka viņa literārā autoritāte ir krievu klasiķis Vladimirs Nabokovs (1899–1977). Zināms, ka rakstnieka romāns "Camera obscura" (Dienas Grāmata, no krievu valodas tulkojis Jānis Hvoinskis, 2018) tiek uzskatīts par vienu no kinematogrāfiskākajiem darbiem ne tikai Nabokova daiļradē, bet arī pasaules literatūrā. Līdzīgi kā "Camera obscura", arī grāmatā "Pēcjēzus vecuma sviests" notikumi stāstos nepārtraukti nomaina cits citu, radot filmas kadru pārejai līdzīgu efektu. Visas ainas savirknējas vienotā stāstā, kas veiksmīgi būtu pārveidojams kādas kinofilmas scenārijā. Pateicoties vienkāršajai un lakoniskajai valodai, grāmatu iespējams izlasīt ļoti ātri. Arī notikumu attīstība ir viegli uztverama, jo stāsti nav pārblīvēti ar vairākiem naratoriem un specifiskām analepsēm vai prolepsēm. Stāstījuma ritmu nedaudz palēlina retoriskie jautājumi un filosofiskās apceres (piem., stāstā "Izkrāso pats"), tomēr šo elementu skaits ir minimāls, tādēļ tiem nav lielas ietekmes uz stāstījumu kopumā.

Aforistiskums. Atminos kādas skatītājas atsauksmi par Nacionālajā teātrī iestudēto izrādi "Arī vaļiem ir bail" (rež. Elmārs Seņkovs, 2018), kurā viņa uzvedumu bija nodēvējusi par domugraudu krātuvi. Identisku vērtējumu pelnījis arī "Pēcjēzus vecuma sviests". Apzināti vai nejauši Oskars Vizbulis grāmatā savirknējis tik daudz vērtīgu atziņu, ka neskaitāmas reizes nospriedu, ˗ tas noteikti ir jāpieraksta. Galvenokārt aforismi ir par mūsdienu sabiedrību, dzīvību un nāvi, cilvēka dzīvi un apkārtējām norisēm. Atziņas bieži vien pārklājas ar filosofiskām refleksijām. Stāstu krājumā ietvertas atsauces uz latviešu un pasaules literatūru. Darbā "Neiespējamā mīlestība" sieviete saka mīļotajam, ka "karuseļa sajūta ilgst tikai trīs gadus" (14). Francūzis, skandalozais provokators, Frederiks Beigbeders (1965) domājis līdzīgi, vienu no romāniem nosaucot "Mīlestība ilgst trīs gadus" (Zvaigzne ABC, no franču valodas tulkojusi Inta Šmite, 2012). Savukārt stāstā "Sargeņģelis, kas lamājas" izskan retoriski tiešais jautājums: "Vai esat sastapuši kompāniju, kurā kādam nebūtu iesauka Garais?" (142) Identisks teikums atrodams Viļa Lācīša jaunākajā veikumā "Sekss un vardarbība". Nedomāju, ka tas ir plaģiātisms, drīzāk ˗ objektīva sakritība.

Oskars Vizbulis ir piemērs tam, ka sākt rakstīt, turklāt profesionāli, iespējams jebkurā vecumā. Cerams, ka krājumu "Pēcjēzus vecuma sviests" novērtēs arī literatūras kritiķi un Latvijas Literatūras gada balvas žūrija.

 

* Jansone, I. 14.07.2019. Rakstīšana ir kā dzīvošana Latvijā ˗ dārgs hobijs. Intervija ar rakstnieku Oskaru Vizbuli. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/literatura/rakstisana-ir-ka-dzivosana-latvija--dargs-hobijs-intervija-ar-rakstnieku-oskaru-vizbuli.a325009/ [tiešsaiste] [skatīts 17.07.2019.].