Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Cūkas laime pētīt un rakstīt par to, kas pašai patīk. Saruna ar folkloristikas profesori Janīnu Kursīti
Ilga Vālodze Ābele
06.08.2019.

Piektā intervija sērijā "Sarunas ar pasniedzējiem". Šoreiz piedāvājam sarunu ar folkloristikas profesori Janīnu Kursīti. Ar viņu sarunājās Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas studente Ilga Vālodze Ābele.

Ilga Vālodze Ābele: Domājot par vārdu Janīna Kursīte, rodas jautājums, – kā viens cilvēks spēj kvalitatīvi un ražīgi pievērsties tik daudziem atbildīgiem un Latvijas kultūrai nozīmīgiem darbiem? 

Janīna Kursīte: Nedomājot par to.

I.V.Ā.: Gan jau, ka šis jautājums uzdots iepriekš, taču atgriezīsimies pie atmiņām. Kas tad sākotnēji radīja interesi tieši par folkloru, mitoloģiju, pagātnes cilvēka pasaules uzskatiem? Vai līdz šodienai esat guvusi svarīgās atbildes, vai arī Jums radušies tikai jauni un jauni jautājumi? 

J.K.: Grūti atbildēt. Šķiet, ka tās bija 1970. gados Tartu Universitātē noklausītās profesora Jurija Lotmana lekcijas par mitoloģisko domāšanu. Tāpat bērnībā folklora un mitoloģija bija visapkārt, tikai es to nenojautu. Visās kāzās vēl dziedāja apdziedāšanās dziesmas. Krāšņi pavadīti Jāņi ar dziesmām un rituālām izdarībām, pieaugušo it kā nopietni pārrunātās lietas par papardes zieda meklēšanu un atrašanu. Uzaugu ar vecmammas stāstītajām pasakām. Dažādi nostāsti klejoja apkārt, pamatskolas laikā gandrīz visa klase aizrautīgi meklēja spokus. Skola bija agrākajā Arendoles muižā, un teikas par apakšzemes ejām, paslēptu naudu, spokiem bija dzīvas un iedarbīgas.

I.V.Ā.: Kā veidojās Jūsu pētnieciskā ievirze?

J.K.: Tas arī ir Tartu Universitātes pedagogu nopelns. Lekcijās viņi nepārstāstīja, ko citi sarakstījuši, bet galvenokārt to, ko paši izpētījuši. Un to jau students jūt! Nezinu, kā nonācu pie dzejas versifikācijas, laikam jau tāpēc, ka dzeja patika. Literatūrzinātnieks Pjotrs Rudņevs aizrāva ar ticību, ka statistiskās metodes metriku un ritmiku palīdz uzcelt augstāk, ka dzejas forma nav vienkārši forma, bet tas slānis, kurā ieslēpta "nozīmju nozīme". Mans diplomdarbs, kas tagad būtu pielīdzināms maģistram, bija par latviešu heksametru.

Prof. Janīna Kursīte pie Lietuvas latviešiem Jonišķos. Ar folkloristu (pirmais no kreisās) Ingu Barovski.

 

I.V.Ā.: Iepriekšējā gadā iznāca Jūsu ilgi tapinātais "Dainu kodekss" (Rundas, 2018). Kā notiek darbs pie tik milzīga materiāla, kādas ir latviešu tautasdziesmas? Vai ieguldītais darba un laika apjoms maz ir nojaušams? 

J.K.: Iepriekšējā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā – pati nezinu no kurienes – radās interese par mītiskajām tautasdziesmām. Un tā tas lēnām sākās, izpētot katrreiz pa sīkumam. Nav ilgi, vai ne? Tikai kādi 35 gadi… Pa šo laiku arī izlasīts un pārlasīts, ko par tautasdziesmām rakstījuši citi. Lasīju un pētīju savam priekam un interesei ne tikai mūsu pašu, bet arī lietuviešu un igauņu tautasdziesmas. Paralēli aizrāvos ar lībiešu folkloru. Lai saprastu mūsu dainu simbolus kā sistēmu, nācās pētīt arī citu indoeiropiešu tautu folkloru, sākot jau ar senindiešu vēdām. Tā tas laiks nemanot ir paskrējis.

I.V.Ā.: Kāds ir Jūsu lielākais pētnieciskais veiksmes stāsts?

J.K.: Tas, ko pētu, mani aizrauj. Kādreiz vīrs man teica, ka tā nu gan esot cūkas laime, pētīt un rakstīt, kas pašai patīk un vēl naudu par to saņemt.

I.V.Ā.: Katru gadu LU pasniedzēji un studenti dodas folkloras ekspedīcijās, iespaidus apkopojot rakstu krājumos. Kāda izskatās latviešu folkloristika šobrīd? 

J.K.: Šogad bijām ekspedīcijā Līvānu un Preiļu novadā. Ceru, ka taps ne tikai rakstu krājums, bet arī filma, jo mums līdzi devās arī Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma topošie operatori. Vispār šī bija jubilejas reize, – braucam ekspedīcijās jau divdesmito gadu pēc kārtas. Folkloristika izskatās labi, par to liecina ikgadējās Barona konferences, apjomīgie žurnāla Letonica folkloras izpētei veltītie numuri, monogrāfiju un rakstu krājumu klāsts. Ir spēcīga jauno folkloristu paaudze Literatūras, folkloras un mākslas institūtā. Skaitliski mazāk, bet gana spēcīgi ir jaunie universitātē. Vecie jau arī gluži neguļ uz lauriem. Vislielākais gandarījums ir par folkloras studentiem. Fakultātē, universitātē, kā arī ārpus universitātes sienām, viņi droši spēj parādīt sevi dziedot, runājot, pat klusējot.

LU folkloristi kopā ar Līvānu un Preiļu novada folkloras kopām, un Saunas pagasta ļaudīm.

 

I.V.Ā.: Gribētos domāt, ka arī sabiedrībā priekšstats par folkloru kā tikai un vienīgi noputējušu Dainu skapi vai bariņu dziedošu sievu tautastērpos pamazām mainās. Vai ir kas tāds, ko folkloristikā nav iespējams pētīt? 

J.K.: Pētīt var visu, kas ienāk prātā. Vismaz mūsdienās. Svarīgi tikai nepazaudēt folkloras skatu leņķi.