Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Vientuļo siržu klubs
Madara Līgotāja
17.09.2019.

Sabīne Košeļeva (1989) mūsdienu oriģinālliteratūras lasītājiem pazīstama kopš 2015. gada, kad debitēja ar romānu/garstāstu "Rīga – Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts" (Zvaigzne ABC). Autores pirmais darbs diezgan negaidīti un pārsteidzoši tika izvirzīts Latvijas Literatūras gada balvai kā spilgtākā debija. Pēc četriem klusuma gadiem lasītāju un kritiķu rokās iegulst rakstnieces jaunākais veikums – stāstu krājums ar intriģējošo nosaukumu "Vientulības ministrija" (Zvaigzne ABC, 2019), kas veiksmīgi papildina brango latviešu īsprozas ražu.

Grāmatu veido desmit samērā īsi stāsti, un tās apjoms (111 lpp.) ir ļoti līdzīgs Sabīnes Košeļevas pirmā darba lappušu skaitam. Krājumu iespējams izlasīt nepilnā dienā, taču, iepazīstot jau pirmo stāstu, ir nepieciešams apstāties. Pārdomāt, saprast, izjust – iznirt no teksta un emociju dziļuma, lai ievilktu elpu un mestos nākamajā. Ar katru darbu šī vajadzība/sajūta tikai pastiprinās. Lai gan krājuma pamattēma ir vientulība, tomēr stāsti nav īpaši savstarpēji saistīti. Tiem ir atšķirīga tēlu galerija, sižeta izveide un laiktelpa. Arī vientulības motīvs neparādās kā nepārtraukti mirgojoša bākuguns. Drīzāk tas meklējams un nojaušams zemtekstos, lasāms starp rindām un atrodams vārdos neuzrakstītajā.

Stāstu varoņu kaleidoskops ir gana bagātīgs: mazs zēns, telefonatkarīgi laulātie, sieviete, kurai konstatēts vēzis, auklīte, kura ienīst darbu, pašlabuma meklētāja, lādzīgā Austra, pāris, kas labāk rūpējas par vaskadrānu nekā attiecībām, kā arī mazie egocentriskie cilvēciņi, kas sabūvējuši mūrus it visur. Autores radītie tēli nešķiet atsvešināti un tāli. Viņi ir cilvēki no pašu vidus, tādi, kurus ikdienā var sastapt ne reizi vien. Domāju, ikviens grāmatas lasītājs spēs identificēties ar vismaz vienu no personām, emocijām un notikumiem, kas atspoguļoti stāstos. Kā gan iespējams nejust līdzi piecgadīgam bērnam, kurš kliedz sāpēs no gūtās traumas, vai arī sievietei, kurai turpmāko mūžu lemts pavadīt divvientulībā ar audzēju? Tāpat kaitinoši pazīstama ir arī lieko kilogramu skaitīšana un vēlme dzīvot absolūtā bezrūpībā un komfortā. Vairumā stāstu centrālā ass ir tieši sievietes pasaule. Stāstos, kuros risināti pāru attiecību jautājumi, rakstniece ļauj ielūkoties arī pretējā dzimuma uzskatos un domās, tomēr galvenais akcents joprojām ir uz femīno. Sabīnes Košeļevas īsprozas varones nav kareivīgas cīnītājas, kuru dzīves moto ir "skaldi un valdi". Taču, nenoliedzami, šīs sievietes ir drosmīgas, jo spēj atzīt (kaut vai tikai sev), ka jūtas nelaimīgas un ir disharmonijā ar savu garīgo un fizisko veidolu. Tieši emocionālais disbalanss, ko rada un ietekmē iekšējie un ārējie kairinātāji, ir galvenais cēlonis vientulībai. Veidi, kā stāstu varoņi cenšas pretoties vai sadzīvot ar vienatni, ne vienmēr ir paši loģiskākie un efektīvākie, tomēr tā ir kustība nevis dīkstāve.

Īsprozas krājuma valoda ir raita, viegli uztverama, bez simbolu, metaforu un citu tēlainās izteiksmes līdzekļu pārmērībām. Tā ir sadzīviska un pielāgota ikdienas saziņai. Arī valoda ir viens no elementiem, kas Sabīnes Košeļevas tekstu padara lasītājam tuvāku un saprotamāku. Ar prasmīgu vārdu, teikumu un izteiksmes izvēli autorei sanācis ļoti precīzs darbos atainoto situāciju apraksts. Liekas, ka tēlus un darbību fiksējis kāds ļoti acīgs un skrupulozs vērotājs.

Interesanti, ka vairākos stāstos, piemēram, "Rauga pankūkas ar ķiršu ievārījumu un putukrējumu vai jauna kleita" un "Mazo cilvēku zemē" izmantota gredzenveida kompozīcija. Fragmentos, kas tiek atkārtoti tekstu sākumā un beigās, iekodēta konkrētā darba vēstījuma esence. Visbiežāk tieši ar šiem izteikumiem izgaismots un pastiprināts vientulības motīvs. Stāstījuma atklāsmei izvēlēts trešās personas viszinošais vēstītājs. Desmit skiču (tekstus pamatoti var tā dēvēt, jo autore kā ar prasmīga mākslinieka labi trenētu roku veikli iezīmē būtiskākās nianses laiktelpas un tēlu raksturojumā, neieslīgstot plašās ekspozīcijās un dziļos psiholoģiskajos portretos) uzbūve nav vienāda. Piemēram, "Matracis" veidots kā intervija, turpretī "Mazo cilvēku zemē" vērtējama kā filosofiska apcere par mūsdienu sabiedrības postiem un lāstiem.

Krājuma atslēga ir desmitais darbs "Vientulības ministrija". Stāstā tiek kopā sapulcināti iepriekšējo tekstu varoņi jeb vientuļās sirdis. Par galveno tēlu kļūst kāda vientulības ministre, kura, domājams, ir pati autore. Zīmīgi, ka no visiem cilvēkiem, kuri atrodas telpā, tieši viņa visspēcīgāk izjūt vienatni. Vadošo amatu ministrijā (utopiski distopiskā vai reālā) nevar ieņemt persona, kurai nav izcilu teorētisko un praktisko zināšanu attiecīgajā jomā. Sieviete, ministre, rakstniece "uz cilvēkiem skatās, it kā neatrastos ar tiem vienā dzīves telpā un laikā, bet gan aiz bieza stikla, caur kuru viņa visus redz, bet viņu – neviens" (103). Grāmatas vāks, kura dizainu veidojusi Aija Andžāne, vizuāli iemieso citāta būtību. Pelēki caurspīdīga siena, aiz kuras redzams vientulīgs cilvēka stāvs. Stāstos vienatne attēlota gan attiecībās ar mīļoto un vecākiem, gan atsvešinātībā un konfrontācijā ar sevi, ideāliem, gaidām un nomācošo ikdienu. Vai mūri/aizsargbarjeru iespējams pārvarēt? Krājuma noslēgumā Sabīne Košeļeva nepārprotami atbild uz šo jautājumu, tomēr tikai katram pašam jāizvēlas, vai pasauli vērot, paslēpjoties aiz droša spoguļstikla, vai būt brīvam, sagraujot izolējošo sienu. "Mūri nerodas paši no sevis. Mūrus uzceļ, lai aizsargātos – no vēja, okeāna, naidniekiem un iebrucējiem. Tu dzīvo iluzoras drošības apstākļos – neviens netiek iekšā, bet neviens netiek arī ārā." (29)

Salīdzinot ar grāmatu "Rīga – Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts", "Vientulības ministrija" šķiet mākslinieciski pārdomātāks, nobriedušāks un kvalitatīvāks darbs. Sižeta līnijas, darbības attīstība un emocionalitāte stāstu krājumā ir daudz koncentrētāka, sakārtotāka. Izlasot visus desmit tekstus, kas apkopoti īsprozas darbā, rodas pārliecība, ka līdz ar uzrakstīto, arī pati Sabīne Košeļeva ir augusi kā proziste.