Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Atzīšanās labirints
Ruta Kurpniece
23.09.2019.

"Literatūra nav spēle. Vai, ja tā ir tikai spēle, tā mani neinteresē. Vai tu mani saproti?" (513) Iepazīstieties – šis ir mūsdienu katalāņu rakstnieks Žaume Kabrē (Jaume Cabré) un viņa astoņus gadus tapušais romāns "Es atzīstos" (Mansards, 2019), kuru latviešu valodā iztulkojusi lieliskā Dace Meiere. Jāatzīst, ka šī iepazīšanās nav no vieglākajām, es pat teiktu, ka tas ir milzīgs izaicinājums, jo mezglojumu, tīklojumu un visāda veida labirintu romānā ir papilnam. Tāpat lasītājam jāgatavojas stāties priekšā dažādiem vēsturiskiem un kultūrvēsturiskiem notikumiem, bez kuru saprašanas garām slīd arī daļa romāna burvības. Apspriežot šo grāmatu sociālajos tīklos, Dace Meiere vairākkārt lūgusi pieņemt autora spēles noteikumus. Atliek vien viņai piekrist – šis patiešām ir gadījums, kad nekā citādi ielauzties sižeta režģī un izbaudīt valodas meistarību nav iespējams.

Romāna naratīvu var skaidrot trejādi: 1) tas ir stāsts par vijoļmeistara Lorenco Storioni pirmo 1764. gadā izgatavoto vijoli, kura romānā ir klātesoša ne tikai fiziski, bet arī iegūst simbolisku nozīmi; 2) tas ir stāsts par kultūras vēstures profesora Adriā Ardevula dzīvi, par viņa garīgo un emocionālo stāvokli, par to, ko viņš mīl un ko ienīst; 3) tā ir Adriā atzīšanās vēstule viņa vienīgajai, īstajai mīlestībai Sārai, kas ietver ne tikai viņa, bet arī daudzas citas atzīšanās. Un visi šie varianti ir pilnīgi precīzi! Taču vislabāk būtu tos visus apvienot, sakot, ka tas ir stāsts par storioni (it kā) pašreizējā īpašnieka Adriā atzīšanās vēstuli Sārai par savu dzīvi, mīlestības sāpēm, panākumiem, neveiksmēm utt.

Romāns sadalīts septiņās nodaļās. Katra no tām veltīta kādam posmam galvenās personas Adriā dzīvē. Tās rit hronoloģiskā secībā – sākot ar Adriā bērnību (A capite (no latīņu valodas 'no sākuma', 'jaunā rindkopā'), De pueritia (no latīņu val. 'par bērnību')) un beidzot ar viņa dzīves norietu (...usque ad calcem (no latīņu val. 'līdz papēžiem')), jau pasakot priekšā, ka grāmatā tiks aptverta viena (un ne tikai) cilvēka dzīve visā tās garumā.

Pārsteigumus šajā grāmatā sagādā teju vai katra nākamā lapaspuse. Dažbrīd tie izraisa pat pilnīgu apjukumu (šeit gan vairāk gribētos teikt totālu mindfuck), sevišķi tie ir lēcieni no Adriā ikdienas notikumiem 20. gadsimta vidū uz II pasaules kara un vēlākiem notikumiem nacistu ikdienā, un vēl vairāk – uz darbībām 14. gadsimtā inkvizitoru sadzīvē. Lieki piebilst, ka daži personvārdi ir vienādi, kas rada vēl lielāku apmulsumu. Taču šī spēja – samezglot notikumus un kaitinoši ilgu laiku lasītāju turēt neziņā par atrisinājumu – prozā vērtējama ļoti augstu. Bet tikai un vienīgi tādā gadījumā, ja viss teiktais un katra iesaistītā detaļa tiek attaisnota un vēlāk sakrīt vajadzīgajās mozaīkas vietās, nevis paliek karājoties kaut kur notikumiem pa vidu. Šī grāmata ir lielisks piemērs tam, kā viss tiek salikts pareizajās vietās un pāri nepaliek nekā lieka. Jāmin arī precizitāte, ar kādu aprakstītas visas detaļas, romāns ir izstrādāts līdz sīkākajām niansēm kā precīzs mežģīņu tīklojums.

Grāmatas sižets norisinās reālā vidē, vietas ir ļoti dažādas, taču pārsvarā tā ir Barselona, Tībingene, Aušvica, arī Žirona. Tāpat arī daļa darbojošos personu ir pavisam īstas, lielākoties tās ir vēsturiskas, piemēram, inkvizitori Žironā, dažādu pakāpju SS fīreri, kuri vairāk vai mazāk saistīti ar Aušvicas koncentrācijas nometni, tāpat arī nacistu ārsti, kuri veica "zinātniskus" eksperimentus ar bērniem, un nedrīkst nepieminēt vijoļmeistaru Lorenco Storioni. Šī iemesla dēļ dažbrīd šķiet pilnīgi neticami, ka romāna centrā esošā persona ir fikcija. Adriā tēls ir tik īsts, un viņam iespējams noticēt tik ļoti, lai ierakstītu google meklētājā un pārliecinātos, vai tiešām tāds cilvēks nepastāv. Mierīgu mani darīja fakts, ka visas saites, kuras aizveda pie Adriā Ardevula, bija saistītas ar romānu, pretējā gadījumā es būtu ļoti vīlusies. Var jau būt, ka galvenās personas tēlā autors ir izmantojis faktus no savas dzīves, taču skaidru pierādījumu tam nav iespējams gūt, tāpēc Adriā nevar uzskatīt par Kabrē alter ego. Tomēr tā ir viena no labajām zīmēm – tas norāda uz autora meistarību izveidot reālajā dzīvē neesošu personu, bet likt lasītājam tai pilnībā noticēt. Un noticēt tādā līmenī, ka nemaz nerodas jautājums par to, ka Adriā varētu nebūt dzīvs, īsts cilvēks.

Domājot par romānu "Es atzīstos", prātā nāk strukturālists Rolāns Barts (Roland Barthes) un viņa ideja par autora nāvi. Šai grāmatai Barta teorija ir pārsteidzoši viegli piemērojama – tai patiešām ir ļoti viegli atmest autora faktoru, kā arī nav pat vēlmes to ielikt kaut kādā ar autoru saistītā kontekstā, jo naratīvs lieliski strādā arī bez tā. Respektīvi, svarīgs ir protagonists, nevis tas, ko autors centies pateikt ar viņa tēlu. Šajā gadījumā rakstnieks ir nozīmīgs tikai brīdī, kad tiek apspriesta meistarība, ar kādu izveidots sižets, personas un viss pārējais.

Lai izstāstītu romāna sižetu un uzbūvi, vispirms būtu nepieciešams uzrakstīt vairāku desmitu lappušu garu naratīvo pētījumu, taču, ja jāsniedz vismaz neliels ieskats tajā, kas notiek aiz šīs grāmatas vākiem, tad viena no pieminēšanas vērtām lietām ir metanaratīvi. Visā stāstījumā ir sajūta, ka autors mēģina veidot tādu kā inception efektu, kur nemitīgi notiek atgriešanās dažāda veida sākumpunktos, no kuriem izriet nākamā sižeta līnija. Taču vislabāk metanaratīvs atspoguļojas romāna beigu posmā, kur paralēli galvenajam sižetam, tiek stāstīts par to, kā Bernats pārraksta Adriā romānu datorā, proti, pārraksta romānu "Es atzīstos", kā gaitā vēl vairāk tiek atklāta šīs grāmatas tapšana.

Pavisam pārliecinoši var teikt, ka romāna sižets rit hronoloģiski, taču daudzslāņainības efekts ir nenoliedzams – ik brīdi, kad šķiet, ka stāstījums ieņēmis secīgo gaitu, autors pārsteidz ar nākamo analepsi, kurām vēlāk pievienojas arī prolepses. Un to abu šajā grāmatā ir ļoti daudz… Tāpat interesants ir jautājums par stāstītāju. Galvenokārt romānā tādi ir divi, taču ik pa laikam parādās arī skatījums no citu personu redzespunkta (piemēram, atpakaļmetienos tālā pagātnē, kur tiek stāstīts par vijoļmeistaru vai mūku dzīvi). Tātad pirmais no tiem ir galvenais varonis Adriā, no kura 1. personas skatījuma pārsvarā iespējams uzzināt par viņa paša piedzīvoto, kā arī to, kas notiek tagadnē (šeit jāpiemin, ka dažbrīd stāsts pāriet 2. personā, jo Adriā uzrunā Sāru). Otrais ir 3. personas viszinošais narators, kurš ir klātesošs teju visos romānā attēlotajos notikumos. Taču ir ļoti grūti tos nošķirt vienu no otra un runāt par katru atsevišķi, jo šie stāstītāji nemitīgi mijas pat vienā teikumā, kā arī dažbrīd abi reizē stāsta par vienu situāciju ("Viņa runāja bez apstājas un izklāstīja man visu, ko Adriā nezināja vai izlikās nezinām, jo mājās, lai arī tagad man jau bija divdesmit, šīs tēmas netika apspriestas." (258) – šeit ar "man" ir domāts Adriā). Varētu šķist, ka tas rada sadrumstalotības efektu, taču tieši pretēji – romānā tas iedveš dzīvību un padara to vēl kinematogrāfiskāku.

 

Es arī atzīstos – es jau ilgāku laiku nedomāju "mīļākās grāmatas" kategorijā, bet šī ir grāmata, kuru, neskatoties uz apjomu, gribas pārlasīt vēlreiz un vēlreiz, tāpēc, domāju, šobrīd tā ir kļuvusi par manu mīļāko grāmatu.

Jāsaka, ka šis ir viens no tiem romāniem, pēc kura izlasīšanas rodas tāda piepildījuma un tukšuma sajūta reizē, jo it kā esi ļoti daudz ieguvis, to lasot, bet tajā pašā laikā grāmata ir beigusies, un vairs nevari sekot līdzi notikumiem, ar kuriem kopā esi dzīvojis ilgāku laika periodu, jo, pirmkārt, lasīt "Es atzīstos" nav ļoti viegli un, otrkārt, šo procesu speciāli gribas paildzināt.

 

P.S. Taču pāri visam "Es atzīstos" ir un paliek romāns par īstu mīlestību.

P.P.S. Es pasludinu šo recenziju par pilnīgi un galīgi aptuvenu. Un es vēlreiz atzīstos – lai uzrakstītu sakarīgu vēstījumu un normālu sižeta izklāstu par šo grāmatu, man vajadzētu ieslēgties darbistabā uz vairākiem mēnešiem un ārā iznākt ar vairāku desmitu lappušu garu pētījumu.