Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Brīvībā palaistas domas
Agris Jēkabsons
01.10.2019.

Kad pērnā gada 1. decembrī devos uz festivāla "Prozas lasījumi 2018" sagaidīšanas pasākumu "Bāru tūre ar rakstniekiem", kuru jau otro gadu pēc kārtas rīkoja "Satori", es, lai cik tas dīvaini neliktos, nezināju (un tāpēc nokaunos), kas ir Rvīns Varde. Tovakar šis augumā raženais prozaiķis nolasīja stāstu par bērnību un ar to pilnībā satrieca mani kā literatūras mīļotāju. Pēkšņi es gribēju šī autora stāstus vēl un vēl.

Diemžēl vēlāk netiku uz citu pasākumu, kurā arīdzan uzstājās Rvīns Varde, bet, kā vēlāk sajūsmināti klāstīja uz pasākumu bijušās meitenes, viņa stāsts esot bijis dikti labs. Sasodīts, es greizsirdībā nodomāju. Taču īsts brīnums notika šī gada jūnija pašā vidū, kad pēc kādas grāmatnieku sarakstes, kurā pieminēju Rvīna Vardes vārdu, rakstot, cik ļoti gaidu viņa grāmatu (lai kad tā tiktu izdota), man personiski uzrakstīja pats autors, atklājot, ka tā klajā nāks jau šī gada septembrī. Vienvārdsakot – biju gar zemi.

Rvīna Vardes grāmatu "Kas te notiek" (Jāņa Rozes apgāds, 2019) saņēmu vien dienā, kad notika tās atvēršanas svētki. Pirms tam biju paspējis draudzeni izprašņāt par grāmatas saturu un vienu brīdi pat nedaudz vīlos, uzzinājis, ka izdotajā krājumā nav vis to stāstu, kurus internetā šur un tur vēl var izlasīt, bet gan pilnīgi cita veida literatūra – īsas, dokumentālas skices. Kā minēts uz grāmatas ceturtā vāka, tās "atspoguļo autora atmiņas, novērojumus un refleksijas".

Stāsti uzjautrina. Protams, ne vienmēr par attiecīgi aprakstīto situāciju var smieties pilnā rīklē, bet, manuprāt, Rvīns Varde vislabāk prot atklāties tieši šinī jomā. Dažbrīd varbūt kāds smaidot (vai smejoties balsī) sacītu "cik stulbi", bet to cilvēki saka arī par tiešām lieliskiem jokiem no tiesas labās komēdijās. Un nav jau arī tā, ka visa šī grāmata, neskatoties uz to, cik tā maza, sevī būtu jāuzsūc vienā piegājienā. Nē, šīs īsās skices var noderēt dienām, kad viss ir slikti. Kā tāda Bībele, kuru vari atvērt vaļā jebkurā lapaspusē un nedaudz papriecāties. (Labi, es nemaz neesmu lasījis Bībeli, lai šo grāmatu šādi salīdzinātu.)

Daudzkārt stāstos aprakstītās situācijas ir pilnīgi izklaidīgas, pat absurdas: "Nesen es braucu mašīnā un sajutu pēkšņu siltumu mugurā. Nodomāju, ka salūzis mugurkauls un muguras smadzenes lēnām ietek vēdera dobumā. Prātoju, ko vēl varētu pagūt, pirms pazūdu no šīs dīvainās šejienes. Izrādās, mašīnā vienkārši ieslēgta sēdekļa apsilde." (118) Bet nereti tieši tas  cilvēkam ir vajadzīgs, lai vienmuļos dzīves brīžus ietērptu spožākās krāsās. Kad atvēršanas svētkos apspriedos ar Aināru Rozi (SIA "Jānis Roze" valdes priekšsēdētāju), viņš teica, ka šo grāmatu vajadzētu iztulkot, jo šāda veida stāstiem noteikti atrastos savi lasītāji visā plašajā pasaulē. Un kāpēc gan ne, jo, neskatoties uz to, ka šī grāmata nav dižās literatūras augstākais punkts, savu funkciju tā izpilda godam.

Rvīna literārā valoda ir ļoti izkopta. Vietām pat jūtams, ka tas ir next level. Un arī izstāstītie stāsti ne vienmēr ir no sērijas par "vidējo latvieti". Tomēr vairums šo ainu jebkurš no mums varētu būt piedzīvojis (“Klupdams pa Rīgas centra remontu ierakumiem un brustvēriem, juzdams čību ventilācijas caurumos aukstu un nepielūdzamu rudeni, kas apklusina putnus un gatavo letarģiskai snaudai it visu, vērodams uzplēstā asfalta minējus kā steidzīgu būtņu sauju, es sāku redzēt kaut ko pagalam citu.” (23)). Varbūt pat lasot, nāktos prātot, ka pats tak būtu varējis savas dzīves ainas pierakstīt tieši šādā veidā. Bet kāpēc pūlēties, ja Rvīns Varde jau atsedz ne vien savu "individuālo pieredzi, bet lielā mērā mūsu kopējo pieredžu spektru".  (ceturtais vāks)

Domājams, šajā grāmatā ikkatrs spētu rast savu patvērumu, kaut gan brīžiem šie novērojumi šķiet nedaudz neveikli un saspiesti kopā pat tad, ja katra atmiņas skice spētu dzīvot savu dzīvi. Vienā no stāstiem autors gan to pats saka: “Visām šeit minētajām lietām nav nekā kopīga un vispār nekā kopīga nekad nav.” (77) Bet es domāju, ka šī mazā grāmatiņa ir sirdslieta, liekama vienuviet, piemēram, ar Aivara Eipura minimām.

 

P.S. Starp citu, arī mani, tāpat kā Rvīnu Vardi, reiz tiesāja par literāru tekstu. Tikai man tas viss beidzās daudz vieglāk un nenācās izciest sodu piespiedu darbu formā.