Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Es nezinu kur, bet es zinu, ka esam | Redakcijas sleja
Signe Viška
09.10.2019.

Šo tekstu sāku rakstīt teju pirms trīs nedēļām, kad pussešos no rīta sēdēju vilcienā Zilupe-Rīga un lūkojos, kā garām slīdošās ainavas krāsu shēma no čuguna melnas pārtapa zilgani blāvā. Galvā dunēja mājas vīna un mazgulētas nakts trulums.

Kad rakstu, man patīk izstiept kājas un dziļdomīgi košļāt kaut ko gardu (man, kā reiz, somā bija vecmammas ceptie pīrādziņi). Tomēr jau iepriekš minētā mazgulētā nakts rezultējās ar pīrādziņu atstāšanu somā (kurkstošajam vēderam liekot paciesties līdz Rīgai), šī raksta pieturpunktu ieskicēšanu (godīgi aizņemot tikai sev paredzēto sēdvietu) un parubīšanos, atstutējot galvu pret logu un pamostoties kaut kur pirms Lielvārdes (pēcāk ar džempera piedurkni slaukot nosiekaloto zodu).

Ir pagājušas trīs nedēļas, kopš prātā sāku rakstīt šo sleju, un ir pagājuši tieši trīs mēneši, kopš strādāju Ubi Sunt. Parasti trīs mēneši ir pārbaudes laiks, pēc kura darba devējam ir radies kaut kāds iespaids par jauno darbinieku un viņa spējām. Šajā laikā kolēģi noteikti pārliecinājušies par manu Google izklājlapu veidošanas prasmēm (tabulās, protams, dominē violetā krāsa) un tendenci teju vai katrā sarunā iepīt dažādas kvalitātes kalambūrus (īpašu sajūsmu izpelnījās joks par profesoru Lāmu un to, ka viņš dusmojoties nevis lamājas, bet lāmājas (viņš arī ir dzirdējis šo joku, bet neesmu pārliecināta, vai es ar to tā lepotos, ja studētu nevis Vācu, bet Baltu filoloģiju, un viņš lasītu manis iesniegtos referātus un lāmātos par muļķībām, kas tur sarakstītas)). Bet, metot jokus pie malas, – trīs mēnešus esot daļai no Ubi Sunt redkolēģijas, esmu saņēmusi un arī pati sev un mums uzdevusi vairākus jautājumus, uz kuriem šajā slejā centīšos rast atbildes vai vismaz ko atbildēm līdzīgu. Laikus brīdinu, ka man patīk iekavas (bet tas jau laikam ir skaidrs).

 

Ubi Sunt..? Jā, mēs paši arī meklējam

Atveru Gmail. 2017. gada 5. jūnijā saņēmu e-pastu no savas sintakses un morfoloģijas pasniedzējas, kas bija uztvērusi manu entuziasmu par literatūru. "Labdien, Signe! Vēlējos Jūs informēt par LU literāro tekstu vietni www.ubisunt.lu.lv. Varbūt vēlaties līdzdarboties?" viņa rakstīja.

Es uzspiedu uz saites, paskatījos, kas tur notiek, neko daudz nesapratu, uzrakstīju pasniedzējai atbildes e-pastu, kurā pateicos par informāciju, un teicu, ka noteikti padomāšu par kāda teksta iesūtīšanu. "Paldies, es pat nezināju par tādas vietnes eksistenci!" tieši tā es rakstīju. Un tad vadīju dienas, pa retam Facebook laika joslā ieraugot saiti uz kādu Ubi Sunt rakstu un nodomājot: "Ā, pareizi. Es taču gribēju viņiem kaut ko aizsūtīt." Un tad teju vai nekavējoties atkal piemirsu par šo domu, kas manā apziņas orbītā atpakaļ ierotēja tikai šī gada pavasara izskaņā.

Līdz tam es Ubi Sunt biju uztvērusi kā visai neuzkrītošu platformu, kas ik pa laikam kaut ko publicē, kaut ko runā un dara, bet dara to klusītēm. Kļūstot par daļu no redakcijas, nevarēju atbrīvoties no sajūtas, ka mūsu darbības kāds vēro un strikti kontrolē, jo skaitāmies taču daļa no Latvijas Universitātes, ka visam jābūt pareizi, ka visam jāturas konkrētos rāmjos, ka mums jābūt nopietniem cilvēkiem. Muļķīgas iedomas, un vienīgais, ko šobrīd par to spēju pateikt – fuck that (es, protams, atvainojos (īstenībā nē)).

Trīs mēnešos neesam paveikuši neko ekstrēmi revolucionāru, bet Ubi Sunt  Facebook lapas sekotāju skaits ir pieaudzis par gandrīz 150 cilvēkiem, un, kaut arī mēs pagaidām publicējam tikai vienu vai divus rakstus nedēļā, pārņem ļoti silta sajūta, dzirdot, ka "tā Bernarda Kudiņa dzejas kopa riktīgi patika" vai ka "Māra Ulme tik labi raksta". Tas nozīmē, ka mūs lasa un ka mūsu autoru balsis ļauj Ubi Sunt kļūt par mazāk klusējošu parādību.

Noteikti jāpiemin, ka mums tagad pat ir Ubi Sunt baneris un nozīmītes (silti sveicieni Aleksejam Muraško un Jānim Ogam, kuri palīdzēja līdz tam visam nonākt), un mēs lolojam cerības, ka drīzā nākotnē tiks izstrādāta jauna un pārskatāma vietne, kas šķistu mazāk mulsinoša un aicinātu tajā uzkavēties ilgāk par vienu rakstu.

Es jūtu, kā pamazām atbrīvojamies no neredzamā sloga un cenšamies atrast to, kas mūsu Ubi Sunt ir patiesībā. Jā, mēs esam literatūras un kritikas portāls. Bet mēs gribētu būt literatūras un kritikas portāls, kas šķistu aicinošs tieši jaunajiem autoriem, literatūrkritiķiem un tulkotājiem un kas neliktu domāt divreiz par to, vai ir laba doma te publicēties. Tajā pašā laikā arī priecājamies par brīžiem, kad jau zināmi un atzīti autori piedāvā savus tekstus, tādējādi atbalstot Ubi Sunt darbību.

 

Kur ir nauda? Jā, to mēs arī labprāt atrastu

Nesen pa logu redzēju varavīksni. Perspektīvas veidotā ilūzija radīja iespaidu, ka varavīksnes sākums meklējams pretējās kopmītņu ēkas skurstenī, kas man savukārt lika nodomāt, ka tur varētu slēpties pods ar zeltu, ja vien tās nebūtu kojas, protams. Tāds zelta pods Ubi Sunt (un noteikti ne vienam vien kultūras projektam Latvijā) dikti noderētu.

Mums bieži uzdod jautājumu par to, kāds ir Ubi Sunt finansējums. Nu, tīri teorētiski finansējums ir. Vai tas ir pietiekošs? Ne gluži. Vai autori saņem autoratlīdzības? Diemžēl nē. Vai redakcija saņem algu? Jā. Vai tā ir liela? Nu, ar to es nevaru samaksāt pat īri par savu koju istabiņu, tomēr līdz ar divciparu skaitli, kas ik mēnesi kuplina manu bankas konta bilanci, manī ieplūst arī prieks un gandarījums (te iederīgs šķiet teiciens "Sīkums, bet patīkami"). Tomēr brīdī, kad uzzināju, ka mūs finansiāli atbalsta tikai un vienīgi Valsts kultūrkapitāla fonds (un Latvijas Universitāte ne, kaut arī Ubi Sunt ir Latvijas Universitātes literatūras un kritikas portāls), mana seja kļuva biedējoši līdzīga tai Pikaču mēmei, kur Pikaču šķiet bezgala pārsteigts par itin visām pasaules norisēm. Jāteic, ka šobrīd Ubi Sunt ielauzies vismaz mūsu pašu Humanitāro zinātņu fakultātes uzmanības lokā (ko mēs cerīgi iztulkojām kā zīmi, ka mūsu rosīšanās kļuvusi redzamāka), un ir pat izskanējis variants nākamā gada budžetā iekļaut arī kādu pozīciju portāla darbības nodrošināšanai, uz ko, protams, nepaļaujamies, bet kāpēc gan nepasildīt rokas pie šādas iespējamības kā pie viegli remdena radiatora pašā apkures sezonas sākumā?

 

Pagriezt sevi skaļāk

Portāla darbība pagaidām lielā mērā ir atkarīga no svaiga gaisa un mīlestības, t. i., interneta pieslēguma un redkolēģijas entuziasma, bet nedz interneta, nedz entuziasma mums pagaidām netrūkst, jo šķiet, ka ir vērts censties un mēģināt parādīt, ka mums ir balss, kuru var dzirdēt un kuru arī ir vērts dzirdēt.

Mūsu galvenā redaktore un nu jau arī projekta vadītāja Ruta (kas ir kRuta (ceru, ka tu rediģējot šo nedzēsīsi ārā)) cīnās kā zvērs – viņa ir idejas autore un redaktore Ubi Sunt drukātajam žurnālam, kuram, ja viss notiks uz labu (cerīgs skatiens VKKF virzienā), vajadzētu ieraudzīt dienasgaismu šī gada izskaņā. Mūsu valodas korektore Madara (kas tiešām ir MaDara) pacietīgi lasa visus tekstus un ar vērīgu aci izķemmē ne tikai portālā publicējamos rakstus, bet arī vienpadsmitos vakarā saņemtas WhatsApp ziņas ar ievadu: "Klau, te jāliek komats?" Un Signe? Signe pilda satura redaktores (un redkolēģijas klauna) pienākumus, cerot, ka kaut kas no tā visa arī veido kādu pienesumu Ubi Sunt.

Var teikt, ka šobrīd Ubi Sunt mērķis ir parādīt, ka aiz šī projekta stāv īsti, rīkoties griboši cilvēki, kam rūp literārie procesi Latvijā un kas nebaidās riskēt, ar šo aizrautību piesaistot jaunus autorus un ideālajā gadījumā arī papildu finansējumu, kas ļautu izmaksāt autoratlīdzības (un ļautu man izvākties no kojām. Joks. Varbūt.).

Protams, viss notiek lēnām, un mēs tikai pamazām mācāmies to riskēšanu un nebaidīšanos, bet tas viss nāk ar laiku. Es šobrīd sēžu uz palodzes, un ir liela vēlme atspiest galvu pret loga rūti, parubīties un pamosties pēc kāda gada ar nosiekalotu zodu un secināt, ka Ubi Sunt lasītāju un rakstītāju loks ir pieckāršojies, ka LU ar mums lepojas un pat dod mums naudu, ka ļaužu uzacis nesavelkas neizpratni paudošās jautājuma zīmēs, pirmo reizi dzirdot vārdu savienojumu Ubi Sunt. Utopija, protams, bet jūs tikai iedomājieties…

Turpināšu dienu, neparuboties uz palodzes, iesniedzot šo sleju, kuru gribēju uzrakstīt jau pirms trim nedēļām, un cerot, ka Ruta būs saudzīga un atstās vismaz pusi tekstā minēto kalambūru. Bet ilgtermiņa cerība tomēr ir, ka cilvēki nesekos manai 2017. gada 5. jūnija pieredzei un ieraudzīs Ubi Sunt kā vietu, kas ir tā vērta, lai izmantotu to kā atspēriena punktu un tieši šeit pieteiktu sevi kā jauno autoru. Galvā uzreiz ieskanējās viena no L’oreal šampūna (?) reklāmām ar saukli "Jo tu esi tā vērta!", kas noteikti ir zīme, ka nudien pēdējais laiks pabeigt šo rakstu. Runājot par zīmēm, tūlīt iešu piešķirt sev daudz nozīmītes (t. i., no vienas vietas apspraudīšu džemperi ar Ubi Sunt nozīmītēm), pacelšu tējas krūzi (vai blašķīti, jo rudens tomēr) tostam, likšu kādam sevi tā nofotografēt un tad ar pārlieku lielu entuziasmu pievienošu uzņemto fotogrāfiju šai slejai.

 

Un jā, droši sūtiet savus tekstus.

Pagriezīsim mūsu balsis skaļāk.