Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Dekadents ar ripu zem mēles
Liene Kāposta
02.01.2018

Franču rakstnieka Frederika Beigbedera vārds pasaulē iemantojis bēdīgi slavena mērgļa reputāciju: kokaīniķis, ballīšu zvērs, literārā rokzvaigzne ir tikai daļa no autora raksturojuma. Arī nesen latviski izdoto Beigbedera "Ekstazī stāstu" (apgāds "Mansards", 2017) vāku rotā krāšņa apzīmējumu buķete: morāles dendijs, hipsternihilists un pat nelietis. Šī nelieša daiļrade ir paša dzīves paplašinājums un intertekstuāls dialogs ar sevi, realitāti un literatūru. Varētu teikt, ka Beigbeders ir stilīgs rakstnieks, kura darbos uzrādīts laikmeta gars. Rakstnieka grāmatas var lasīt kā aizraujošu ievadu postmodernismā: tajās pa pilsētu klīst destruktīvi varoņi, uz nebēdu tiek jaukti augstās un zemās kultūras elementi, ar elegantu grūdienu no postamenta tiek gāztas autoritātes, skaļi un nekaunīgi iztirzātas tabu tēmas, norit nemitīgas spēlītes ar valodu un nozīmi un vienlīdz svarīgu vietu ieņem kā intelekts, tā divdesmitgadīgas meitenes krūtis. Beigbedera darbos modernā pasaule mutuļo visā spožumā un postā, un tai ir zināma fatalitātes piegarša: sajūta, ka nupat, nupat šis, autora vārdiem sakot, "esamības nebeidzamais skrējiens pretī bezjēdzībai" ar skaļu blīkšķi noslēgsies.

Šāds pasaules tvērums Beigbederu liek skatīt ne tikai kā "mūsdienu samaitātās pasaules produktu", bet arī kā plašākam poētiskās domāšanas tipam piederīgu autoru. Jau piesauktais dendija vārds bezjēdzības samudžināto pavedienu mudina šķetināt konkrētā virzienā: uz 19. gs. literāro laiktelpu, kurā Parīzes ielas šturmēja Bodlērs. Toreiz modernās pasaules straujā attīstība un jaunas simtgades tuvošanās daļai mākslinieku lika sajust fin de siècle garšu uz mēles. Paiet vēl simts gadu, 20. gadsimta vēstures dzirnavas griezušās skaļi, un, voilà, Parīzes ielas ar aifonu rokās nu šturmē Beigbeders, 21. gadsimta dekadents (turpat blakus soļo arī viņa domubiedrs, otrs franču kulta rakstnieks Mišels Velbeks, kura darbi ieturēti līdzīgā poētikā).

Latvijas lasītājiem Beigbeders ir labi pazīstams – ne tikai pēc trauksmainajām atsauksmēm par rakstnieka viesošanos Latvijā (spainis degvīna, dejas uz galda – tie ir tikai daži atslēgvārdi) 2010. gadā, bet arī pēc plašā iztulkoto darbu skaita. Latviski lasāmas gandrīz visas Beigbedera grāmatas. Šai plejādei nu pievienojies līdz šim vienīgais latviski neiztulkotais Beigbedera darbs – "Ekstazī stāsti", kurus latviskojušas Francijas institūta rīkotā tulkotāju konkursa laureātes. Gan rakstniekam netipiskā forma – stāstu krājums –, gan darba kolektīvā tulkošana raisīja interesi par šī projekta rezultātu. Pirmā atsauksme, kuru dzirdēju par krājumu, liecināja, ka tas būs gluži beigbederisks: kāda sašutusi feisbuka lasītāja "Ekstazī stāstus" raksturoja pavisam kodolīgi: "Tur taču viss ir par vienu vienīgu drāšanos!"

Patiesi, seksa šajos stāstos ir daudz. To pat varētu nosaukt par krājuma vienojošo motīvu – uzreiz aiz narkotikām. Autors jau ievadā norādījis, ka teksti tapuši ekstazī iespaidā – ar ripu zem mēles ir arī stāstu varoņi, un viņu pasaulē sekss (plašākā nozīmē: apreibums, dabisks vai ķīmisks) kļūst par tādu kā semiotiska rēbusa elementu, caur kuru šķērsgriezumā pētīt mūsdienu cilvēku (te gandrīz vai gribas pārfrāzēt slaveno Dekarta izteikumu, sakot: "es iekāroju, tātad esmu"). Un Beigbeders ar gluži socioloģisku ķērienu šo zīmi izmanto uz pilnu klapi – kā saka pats rakstnieks kādā stāstā, "sekss ir kļuvis par nepārtrauktu šovu, un mēs visi esam tā cītīgi skatītāji" (73). Domājot par "Ekstazī stāstiem", bez jau pieminētajiem motīviem interesants šķiet vēl viens aspekts – un te gribas atgriezties pie dekadentiem. Pēc krājuma izlasīšanas rodas sajūta, ka "Ekstazī stāsti" (pirmo reizi izdoti 1999. gadā) ir kā asprātīgs veltījums gaidāmajam milēniumam: no vienas puses, visā savā godībā mums tiek demonstrēti jau ierastie Beigbedera varoņi – nelabojami ciniķi, kas klimst pa dzīvi, patverdamies dažādu baudu oāzēs, – no otras puses, rakstnieks šajā mūsdienu laiktelpā iepludina iepriekšējās simtgades elpu, it kā parādot: skrējiens pretim bezjēdzībai arvien turpinās, mainās tikai rekvizīti. Rezultātā lasītāja priekšā nonākusi šī mazā grāmatiņa, teju kā tāds asorti Vecgada vakarā: pilna literāru rotaļu.

Rotaļīguma sajūta sākas jau ar darba formu – krājuma 14 stāsti ir patiesi īsi (un ātri izlasāmi), lasītājs bez liekas priekšspēles tiek strauji iemests no viena stāsta nākamajā, turklāt katram darbam ir atšķirīga stilistika un naratīvs: te lasītājs attopas ekstazī apdullinātā vēstītāja apziņas plūsmā, vienuviet stāsts risināts 2. personas formā un sastāv no jautājumu gūzmas, vēl citviet stāstu veido viens vienīgs bezgala garš teikums. Beigbeders manipulē ar valodas reģistriem: tā, piemēram, stāstā "Vecmodīgais teksts" autors imitē citam laikmetam piederīgu izteiksmes stilu – notikumus izvērstiem teikumiem vēsta kāds ieturēts, šķiet, no iepriekšējā gadsimta izkāpis narators –, bet stāstā "Kā kļūt par zvaigzni" varam lasīt žargona piesātinātu taksista monologu (viena krājuma lappusēs sastopam tādus teikumus kā "cik ilgi dolbī tā ripa?" (13) un "zem viņa soļiem slapjais trotuārs spīd kā bezdibenis, no kura izvirst tūkstošiem asteszvaigžņu" (19)). Valodiskās rotaļas turpinās stāstu nosaukumos: "Splīns Šarla de Golla lidostā" liek domāt par Bodlēra "Parīzes splīnu" mūsdienu versijā, savukārt "Senžermēndeprē atrastais manuskripts" raisa asociācijas gan ar savulaik tipiskiem darbu nosaukumiem, gan slaveno kafejnīcu Senžermēna bulvārī, kur 20. gs. sākumā mēdza pulcēties mākslinieki. "Pirmais stāsts no sērijas "Easy Reading"" saturu neviļus nobīda perifērijā, jo svarīgākais taču ir tas, ka tajā lasāmi gramatiski pareizi – un kaut kur jau dzirdēti – teikumi. "Pretīgākais stāsts šajā krājumā" it kā nodzēš robežas starp stāstā konstruēto realitāti un pārējiem krājuma darbiem, liekot lasītājam to uztvert intertekstuāli. Tāpat Beigbederam patīk apspēlēt dažādas klišejas, piemēram, zem stāsta virsraksta ieliekot piezīmi "daži šī teksta fragmenti var aizskart mūsu visromantiskāko lasītāju jūtas" (65) vai stāstu noslēdzot ar teikumu "kā jau visām fabulām, arī šai beigās ir morāle" (85), vai arī varoņu mutē ieliekot tādas literāri daudz apzelētas frāzes kā "vai radīšana nav nošķirama no destrukcijas?" (63) vai "sapņoju, ka mana sirds nosarka, ka ieskrējām ūdensrožu mežā un ziedēja putni" (47), vai arī "mīlēt vai izlikties mīlam, kāda gan starpība, ja izdodas apmānīt pašam sevi?" (23). Pagātnes/tagadnes, augstā/zemā, oriģinālā/banālā saspēle caurvij visu krājumu, un forma šajā gadījumā ir tikpat nozīmīga kā saturs.

Es nepārvaldu franču valodu, tāpēc atliek novērtēt tikai darba tulkojumu, un, manuprāt, tas ir veiksmīgs, vismaz valodas raituma aspektā: īpatnējas teikumu konstrukcijas, spēles ar teksta ritmu, slenga un literārās valodas sajaukums un citi lingvistiski manevri ir būtiska šī krājuma iezīme. Un tie tulkojumā realizēti gana kvalitatīvi, lai lasīšana būtu baudāma, varētu sajust Beigbederam raksturīgo "balsi" un acs nepakluptu aiz lielām neveiklībām. Tāpat tulkojums šķiet gana viendabīgs – katru stāstu latviskojusi cita tulkotāja, tomēr starp tiem nav jūtamas uzkrītošas atšķirības, kas ļauj stāstus uztvert kā polifonisku, bet saskanīgu ansambli. Tiesa gan, šīs ir "parastās" (t. i., oriģinālvalodas nezinātājas) lasītājas pārdomas, un, tulkojumu sākot vētīt dziļākos slāņos, pamanīti arī negludumi: Dainis Leinerts savā recenzijā par šo krājumu norāda uz nekonsekvenci atsevišķu vārdu latviskojumā, kas dažviet uzskatāma par sīku kļūmi, bet citviet pat var radīt pārpratumu teksta uztverē.

Atgriežoties pie paša Beigbedera – skaidrs, ka šī recenzija ir tikai piliens iespējamo interpretāciju jūrā. Gluži kā stāsta "Splīns Šarla de Golla lidostā" varonis, mēs varētu drudžaini uzdot jautājumus: kā tiek konstruēta modernā cilvēka identitāte? Kā tiek konstruēta vīrieša identitāte? Kā šajā darbā tiek atspoguļota sieviete? Kādas psihoanalītiskas un daudzas citas dzīles mēs te varētu uziet? Kamēr es uzskaitu, Beigbeders droši vien ar rezignētu smaidu sejā aizkūpina cigareti. Nu, vai drīzāk ar kredītkarti uz mašīnas pārsega izlīdzina kokaīna strīpiņu, zem deguna murminot apmēram kaut ko tādu kā "bauda, pretēji laimei (lasi – nozīmei), pastāv".

Un vēl – neliela liriskā atkāpe: cauri šim trakulīgajam ekskursam postmodernajā pasaulē tomēr gribas vilkt eksistenciālu pavedienu. Jo – vismaz manās acīs – aiz cinisma treknās garnitūras pukst cilvēka sirds: vienalga, izmisīgi raudot vai makabriski smejoties, cilvēks turpina ja ne meklēt jēgu, tad vismaz reflektēt par savu stāvokli. Kamī savās "Piezīmju grāmatiņās" raksta: "Tas bija smieklīgi: es pieceļos, apsēžos, smēķēju, stāvu, guļu, pamostos, pieceļos, eju, apsēžos, pieceļos." Pēc pusgadsimta Beigbeders turpina: "Cilvēks piedzimst, skrien, steidz dzīvot, lasa grāmatas, iet uz kino, cieš, brokasto, mirst." (91) Vārdu sakot, kā jau visām fabulām, arī šai beigās ir morāle.