Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Ar ērģelītēm mugursomā
Zane Grudule
04.01.2018

Profesiju klasifikatorā nav atrodams tāds amats kā ielu muzikants. Arī visu zinošais tezaurs.lv klusē par to, kas tas par zvēru ir. Vienīgais, ko skaidrojošajā vārdnīcā var atrast, ir vārds "muzikants": ‘cilvēks, kas spēlē kādu mūzikas instrumentu (piemēram, viesībās, ballēs), parasti par atlīdzību, bet nav profesionāls mūziķis’. Loģiski, ka ielu muzikants ir tas, kurš telpas nomaina pret ielām vai tuneļiem, bet mazliet iereibušo viesu vietā ir steidzīgas dāmas un aizņemti kungi, dusmīgas tantes ar sunīšiem, smaidīgi pensionāri, bērni ar mugursomām, kas lielākas par viņiem pašiem, un, protams, tūristi. Turklāt šiem tūristiem klāt var likt jebkuru īpašības vārdu – ieinteresēti vai steidzīgi, dāsni, laipni un īgni, pārāk drosmīgi un mazliet (vai arī ļoti) iereibuši. Bet kas notiek, kad ielu muzikants pats kļūst par izpildītāju un šo klausītāju grupu reizē? Ielu muzikants tūrists top par pašu jautrāko, taču vienlaicīgi arī sarežģītāko nodarbošanos pasaulē. Par to arī ir stāsta Harijs Vagrants "Ielu muzikanta dienasgrāmatā jeb daļēji nopietnā 21. gs. klaidoņa ikdienas atspoguļojumā cauri astoņām Eiropas valstīm un ne tikai…" ("Mansards", 2017).

Man ielu muzikanti vienmēr šķituši kā neatņemama pilsētas sastāvdaļa – gluži kā filma nav iedomājama bez skaņu celiņa, kas spēj gan pastiprināt, gan pilnīgi izmainīt emocijas un sajūtas, ko sniedz redzētais un dzirdētais, arī ielu muzikanti piešķir noteiktu melodiju un emocijas pilsētas vietām. Krievu šlāgeri un popmūzikas zelta fonds vijoles izpildījumā ir tas, ko dzirdu, domājot par  gājēju tuneļiem Rīgas centrā, bet Bastejkalns vienmēr saistās ar brīnišķīgu pūšamo instrumentu kvarteta melodijām. Bet vēl nekad, ejot garām šiem pūtējiem, vijolniekiem, strinkšķinātājiem, bungotājiem un visu pārējo instrumentu pārvaldītājiem, es nebiju iedomājusies par to, kāda īsti ir ielu muzikanta ikdiena. "Ielu muzikanta dienasgrāmata" sākumā iepazīstina ar šī interesantā dzīvesveida, pat aicinājuma, pārstāvju ikdienu. Dzīvesveida, jo, kā jau stāstīju, profesiju klasifikatorā šāds amats nav ietverts, un grāmata pierāda, ka tas ir kaut kas vairāk nekā tikai naudas pelnīšanas veids – lai gan arī ielu muzikantam, tāpat kā jebkuras citas profesijas pārstāvim, ir nepieciešamas konkrētas prasmes, piemēram, spēja atrast vislabākās spēlēšanas vietas vai nesalstoši pirksti, tomēr tas nav darbs ne ar noteiktu darba grafiku, ne arī noteiktu stundas likmi. Viss ir atkarīgs no klausītāju labvēlības un noskaņojuma, ļaušanās plūstošai dienas gaitai, savām sajūtām un mūzikas ritmam, un tad gan jau kaut kas sanāks. Harijs Vagrants, Vecrīgas ielās sastopamais ielu muzikants, kurš garāmgājējus pārsteidz ne vien ar savu virtuozo instrumentu spēli, bet arī instrumenta izvēli – mazām indiešu ērģelītēm –, ļauj  ielūkoties šajā noslēpumainajā ielu muzikanta ikdienā, kas, kā atklājas, nav tikai mūzika un bohēma vien, bet ir pilna ar negaidītiem notikumiem un tīri sadzīviskām problēmām.

Taču tikai grāmatas sākums ir par tipisku Rīgas ielu muzikanta dzīvi. Tālāk, kā jau vēsta grāmatas vāks un apakšvirsraksts "Latvija – Lietuva – Polija – Slovākija – Ungārija – Austrija – Čehija – Vācija", Harijs Vagrants pārvēršas par ielu muzikantu – stopētāju – mazbudžeta tūristu.  Ņemot līdzi tikai pašu vajadzīgāko – drēbes, telti, guļammaisu un mazas ērģelītes –, Harijs kopā ar Džūnu stopējot dodas uz "Varavīksni", vienu no slavenākajiem hipiju festivāliem mūsdienās, kas norisinās Slovākijā. Vismaz tāds ir sākotnējais plāns, kas pēc tam pārvēršas par Eiropas apceļošanu ar stopiem un muzicēšanu Eiropas skaistākajās pilsētās. Kā izrādās, ja kāds sapņo nonākt hipiju zelta laikos un vēlas piedzīvot kaut ko no Vudstokas maģijas, "Varavīksne" ir īstā vieta, uz kurieni doties. Ierobežojumu trūkums (alkohols ir vienīgais, kas ir aizliegts), kopīga vegānu ēdienu gatavošana un  absolūta cilvēka dabas un ķermeņa brīvība ir tikai daži faktori, kas padara Vagranta aprakstīto un piedzīvoto "Varavīksnē" tik aizraujošu un neparastu. Arī ceļotāju – ielu muzikantu – tālākās gaitas Budapeštā, Vīnē, Prāgā un citās pilsētās nav ne par mata tiesu sliktākas vai neinteresantākas: bēgšana no vietējiem izsitējiem Vīnē un cenšanās uzrāpties Prāgas centrālā laukuma pulkstenī ir tikai pāris no piedzīvojumiem ceļojumā. Tieši šeit atklājas grāmatas nosaukums – "Ielu muzikanta dienasgrāmata" –, jo, cik pilsētu, tik arī dažādu likumu un noteikumu ielu muzikantiem.

Gan stopēšanas un ielu muzicēšanas stāstiņi, gan dullo notikumu apraksti un stils ļoti atgādināja Ilonas Balodes grāmatu "Rīga–Pekina" ("Zvaigzne ABC", 2012). Abos darbos var saskatīt daudz līdzību – lai gan Balode apraksta ceļojumu uz Ķīnu, bet Vagrants meklē piedzīvojumus tepat pa Eiropu, satiktie cilvēki un piedzīvotie notikumi ir tikpat dzirkstoša humora un pārsteidzošu atrisinājumu pilni kā Eiropā, tā arī Austrumu zemēs. Tiem, kuri iemīļojuši Balodes grāmatu "Rīga–Pekina", "Ielu muzikanta dienasgrāmata" noteikti būs piemērota lasāmviela drūmajos ziemas vakaros, kad tā vien gribas pasapņot par vasaru un naksnīgajām Eiropas pilsētām. 

Nosaukums precīzi atspoguļo formu un veidu, kādā ir rakstīta grāmata, – tā tiešām ir dienasgrāmata. Grāmatas autors Harijs Vagrants raksta par visu, ko domā, jūt, redz un piedzīvo, tāpēc šķiet, ka lasītājs gan kopā ar autoru vēro kārtējo bandu kautiņu Vecrīgā, gan arī kopā ar kādu spāni lasa zarus ugunskuram "Varavīksnes" festivālā. Autors neizplūst garos aprakstos, jo galvenā ir darbība, notikumi un satiktie cilvēki. Valoda rit ļoti raiti un viegli, gluži kā sarunājoties: šeit netrūkst ne sarunvalodas vārdu un kolorītu izteicienu, ne arī akadēmiskā valodā izteiktu dzīves mācību un padomu, ja nu kāds, grāmatas iedvesmots, arī sameklē sen bērnībā pazaudēto koka stabuli vai astoņus gadus mūzikas skolā nomocīto akordeonu un, ņemot līdzi apšaubāmas izcelsmes telti un ļoti daudz drosmes un apņēmības, vēlas doties piedzīvojumos.