Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Kafija un šampanietis
Mārtiņš Laizāns
10.01.2018

Šķiet, ka "Prozas brokastis" ir izvērtušās pat par atpazīstamāku zīmolu nekā paši "Prozas lasījumi". 10. decembra svētdienas rīts "Andalūzijas sunī" ar nasko tasīšu, glāžu un karotīšu šķindoņu jau padsmito reizi radīja šādu iespaidu. Atklājās arī programmas bukletā intriģējoši pieteiktā "spožā personība", kas vadīs pasākumu – aktieris Āris Matesovičs. Kad rīta dzērienus (gan kafiju, gan šampīzerus) prozas baudītāji bija pagādājuši un iemalkojuši un neiztrūkstošais "Prozas brokastu" skaniskās gaisotnes radītājs Juris Kulakovs bija ieņēmis savu goda vietu, lasījumi varēja sākties.

Tiem, kas apsātinājās tik ar kafiju vien, kā dzirkstoši veldzējošs Šampaņas malks šī gada "Prozas brokastīs" bija tekstu lasītāju piebildes "dzīvajā ēterā" par pašiem tekstiem. Šādu piegājienu ieviesa pirmais lasītājs mākslinieks Roberts Koļcovs, kuram Nora Ikstena un Aivars Vilipsōns uzticēja fragmentu lasījumu no rakstnieces un mākslinieka jaunākā kopveikuma "Ārprātija piedzīvojumi". Koļcovs sirsnīgi apstrīdēja fragmentos atainoto epizožu vēsturisko patiesību, reizēm arī atklājot, kā tad viss bijis īstenībā. Šajā lasījumā vairāk laika tika patērēts lasītāja komentāriem nekā pašam tekstam, tādējādi piešķirot lasītajam papildu spraunumu, kas veikli pārplūda arī apmeklētāju sejās un balsīs.

Nākamais lasītājs, dīdžejs un mūzikas kritiķis Uldis Rudaks, arī izvēlējās sekot iedibinātajai pieejai un sniedza īsas piebildes par atsevišķām vietām savā tekstā. Rudaka ceļojuma iespaidi par Meksiku, kur neticamā kārtā okeāna krastā izskalotā būtne varbūt ir zalktis, un mājdzīvnieka vārda izvēles labirinti, kas pret Džeri vien atduras, tika spontāni komentēti, lai nebūtu jāpiedzīvo tik tradicionālais nolasījums vien (šķiet, ka apzīmējums "lasījums" nenozīmē tikai statisku un formālu teksta atlasīšanu, ko nepapildina priekšlasītāja emocijas). Šādas autoru piezīmes reizēm ir katra lasītāja sapnis – kāda autora balss ik pa brīdim ierunājas un pasaka, kā tad jāsaprot nesaprotamais vai kā jāatpiņķerē sarežģītais, jo ne vienmēr visu vēlams atstāt lasītāja interpretācijai vien.

Savukārt Andris Zeibots piedāvāja savu kārtējo literatūras-filosofijas-zinātnes savērpumu (kā autors to dara kaut vai "Okeāniskajā ES") ar maktenu krimiķa piedevu, kura intrigu palīdzēja radīt un uzturēt Kulakova klavierpapildinājumi būtiskajās sižeta pavērsienu vietās. Šķiet, ka līdz ar šo lasījumu brokastis bija sasniegušas apogeju, tā ka turpmākās lasītājas (Ilze Jansone un Ieva Melgalve) vairs neieslīga izvērstos komentāros par savu tekstu, tā vietā publiku rāmi atsaukdamas svētdienas pēcpusdienas gaisotnē, kad sāk pārņemt rutinēta melanholija par jaunas darba nedēļas slieksni.

Noslēguma piezīme – šogad izdevās apmeklēt četrus "Prozas lasījumu" pasākumus. Ievēroju, ka vidējais viena lasījuma/pasākuma ilgums ir sarucis. Iespējams, ka tas ir publikai draudzīgāks formāts, ņemot vērā, ka ne katrā lasījumu pasākumā ir kādas pauzītes vai dionīsiskas bufetes. Vismaz lasījumu programmas klāsts gan nesarūk, par ko tad arī prieks.