Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Atrast zeltu

10.01.2018

2017. gada "Prozas lasījumu" noslēgums pulcēja literatūras draugus "Cafe Film Noir" pagraba amfiteātrī. Toma Treiberga vadībā varēja baudīt izskaņas lasījumu tekstus, iebaudīt pa vīna glāzei, izbaudīt MNTHA skaņu pasauli. Tā kā vadzvaigzne prozas lasījumiem bija Andrejs Upīts un noslēguma pasākums nodēvēts par "Zeltu", tad vakara vadītājs aicināja ikvienu parakņāties Upīša darbos un rast kādu zelta dzīsliņu ja ne pašā dižgarā, tad literārajā pasaulē noteikti.

Tā kā visos "Prozas lasījumu" pasākumos slēdzu iekšējas derības par to, vai kādā tekstā izskanēs vārds "smārds" (esmu pat rīkojis eksprestotalizatoru ar draugiem), tad noslēguma pasākums vienmēr ir iekšējās derības par to, vai tad reiz neatgriezīsies "Prozas lasījumu" plovs, kas vairākkārt (tiesa gan, pirms daudziem gadiem) tika dēvēts par lasījumu tradicionālo. Laikam esmu kāda slātavieša pēctecis, ka literatūras piedzīvojumu aizmiglo ilgas pēc "buksbauma koku vircēm", "paradīzes sīpoliem" un "vienradžu smadzenēm" [1]. Šķiet, ka vajadzētu tomēr atmest šo mokošo paradumu un tomēr ļauties mūsdienīgajam sīkeklēru un lašmaizīšu piedāvājumam.

Iespējams, līdz noslēguma pasākumam jau biju gana paguris, lai pilnvērtīgi pievērstos pašiem tekstiem, tomēr kādi atsevišķi novērojumi iespruka uzmanības lokā. Arno Jundze piedāvāja stilistiski līdzīgu turpinājumu "Sarkanajam dzīvsudrabam". Sabīne Košeļeva un Agnese Rutkēviča ironiski alegorizēja par mazo cilvēku, radošo un neradošo cilvēku dienām un nedienām. Savukārt no Paula Bankovska uzstāšanās atmiņā aizķēries Treiberga ievadījums par attiecībām ar grandu Upīti. Šķiet, ka no šīs autoru plejādes tieši Bankovskis spēja visnesamākslotāk un laidenāk aprakstīt Upīti savā dzīvē, iezīmējot arī plašāku problēmu – Upīša darbu iekļaušana skolu obligātajā literatūrā tam nodarījusi vairāk posta nekā laba. Skolā neviens arī nestāsta par "Sūnu ciema zēniem" kā par antiutopijas paraugu latviešu literatūrā, kā to īsi ieskicēja Bankovskis.

Turpinājumā Andris Akmentiņš kārtējo reizi apliecināja savas literārās spējas asprātīgos lauku dzīves aprakstos (un cik svarīgi apgūt svešvalodas, lai labāk sektos pļaušana), savukārt Ilmārs Šlāpins noslēdza pasākuma tekstuālo daļu ar topoša romāna fragmentu, kurā dzīvesstāsts tiek pavēstīts caur mūzikas pastāvīgu klātbūtni, gluži līdzīgā manierē kā Ulda Rudaka "Rokupācijā" vai Jāņa Joņeva "Jelgavā 94".

Tomēr klausījumu laikā atkal iemaisījās pavisam citas pārdomas – vai prozas lasījumos Latvijā kādreiz parādīsies arī hekleri [2]? Un kā autori ar to tiktu galā? To tad varbūt, tomēr cerams, ka ne, noskaidrosim nākamajos prozas lasījumos, kuros turpināsim meklēt un arī atrast zeltu. Vivat!

 

 

[1] Visi minētie gastrobrīnumi no: Kaudzīte, M., Kaudzīte, R. Mērnieku laiki. Pieejams: http://www.korpuss.lv/klasika/Senie/Kaudz/BK0202.htm

[2] heckler (angļu val.) – persona, kas iejaucas ar piezīmēm, izsaucieniem vai jautājumiem kādas citas personas uzstāšanās laikā. Šķiet, ka tipiskākais piemērs ir stāvkomēdijas, kur tad hekleri parasti arī dabū no stāvkomiķiem pretī "pēc pilnas programmas".