Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Fragmentētās identitātes. Jānis Joņevs "Jelgava 94"
Mārtiņš Bērziņš
05.02.2018

Lai arī grāmatas sākumā norādīts, ka "viss vēstītais balstīts uz patiesiem notikumiem", Joņeva romāns nav autobiogrāfisks. Tas ir vēstījums par pieaugšanu un identitātes meklējumiem deviņdesmito gadu Latvijā. Joņevs romānā fiksē veselas paaudzes biogrāfiju, kas tiecas būt atšķirīga, citāda. Šī citādība nav nejauša, tā ir apzināta, un šie notikumi notiek uz laikmeta fona, kas jau pēc būtības ir radikāli atšķirīgs. Grāmatas varoņi meklē savu identitāti laikmetā, kurā identitātes meklēšana kļūst par centrālo paradigmu arī daudz plašākā mērogā.

Kurta Kobeina mirstīgās atliekas tika atrastas viņa mājās 1994. gada 8. aprīlī. Ekspertīzē tika noskaidrots, ka viņš izdarīja pašnāvību nošaujoties ar bisi trīs dienas iepriekš – 5. aprīlī. Kurta Kobeina nāve Joņeva romānā ir kā izejas punkts, kas kārtīgo skolnieku Jāni padara par metālistu. 1994. gadā Jelgavā viņš sadzird šāviena troksni no Atlantijas okeāna otras puses. Kobeina nāve iezīmē mietpilsoniskā sapņa transformāciju. Sapnis par komfortu kļūst par sapni par pretošanos, par cīņu un par radikālu atšķirību.

"Nē, es negribu jūsu dzīves labumus, jūs mani nepiespiedīsiet ēst brūkleņu ievārījumu! Cīņa vairs nav apturama." [1]

Romānā citādību var skatīt vairākos aspektos. Tā ir pusaudžu atšķirība, subkultūras atšķirība, un arī laikmeta atšķirība. Bet romāna centrā ir identitātes meklējumi 90. gadu Latvijā.

Jamaikiešu izcelsmes kultūras teorētiķis un sociologs Stjuarts Hols (Stuart Hall) norāda, ka galu galā mēs visi rakstām no noteiktas vietas un laika pozīcijām, no noteiktas vēsturiskas un kulturālas piederības. Tas, ko mēs rakstām, ir vienmēr kontekstā, vienmēr attiecībās ar mums pašiem. [2] Pilnīga objektivitāte nav iespējama, un nav arī nozīmes pēc tās tiekties. Tādējādi jebkurš literārs darbs ir arī liecība par darba tapšanas laiku.

Hola teorijas pamatā ir uzskats, ka modernā identitāte ir decentralizēta, t. i., tā ir fragmentēta. [3] Identitāte arī nekad nav pilnībā pabeigta, tā atrodas nepārtrauktā pārmaiņu procesā. Hols iestājas pret 'identitātes jautājuma' vienkāršošanu, kas plaši izplatīts it īpaši liberālajās Rietumu sabiedrībās.  Identitāte jau sen vairs nav tikai privāta piederības sajūta. Identitāte tiek izpausta publiski, vai runa būtu par subkultūrām, reliģisko piederību vai reizēm arī par seksuālo orientāciju.

Jautājums par identitāti gan nekad nav atraujams no jautājuma par atšķirībām. Tieši atšķirības ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas konstruē identitāti. Identitāte veidojas tieši attiecībās ar 'citu', ar to, kas tā nav. Identitāšu hegemonija, vienotība ir konstruēta, mākslīga. Šīs vienotības pamatā ir tieši tas, kā tām trūkst, pretējais jeb 'cits'. Vēlīnajā modernitātē būtisku lomu uz identitātes veidošanos atstāj arī globalizācija, kas nojauc ārkārtīgi daudzas robežas. Kurts Kobeins vairs nav tikai vienas valsts dziedātājs, viņš ir dziedātājs, kurš iemieso veselu paaudzi.

Savukārt postkoloniālisma teorētiķis Homi Baba (Homi K. Bhabha) uzdod jautājumu par mūsu pašu novietojumu šajā laikmetā. Par skatījumu uz kultūru un kultūras procesiem. Šo laiku izsaka tādi jēdzieni kā postmodernisms, postkoloniālisms, postfeminisms utt. Var teikt, ka mēs atrodamies post laikmetā. Un tādējādi mēs itin kā visu laiku atrodamies uz šīs tagadnes robežas. Raksturojot situāciju deviņdesmito gadu Latvijā, nākas atzīt: tā vistiešākajā mērā bija (un joprojām ir) post sabiedrība – postpadomju valsts. Tas, protams, neatceļ pārējos post, tomēr tie aizvien ir bijuši sekundāri.

Tā ir robežsituācija, jo mēs nedz nonākam pie radikāli jauniem atklājumiem, nedz arī atsakāmies no pagājušā. Šis ir pārmaiņu brīdis, kas producē nozīmīgus jautājumus – pagātne un tagadne, atšķirība un identitāte, iekļaušana un izslēgšana. Baba īpaši uzsver robežsituācijas ietekmi uz identitātes formēšanos. Šādā robežsituācijā norisinās arī romāna "Jelgava 94" notikumi. 

Uz to norāda arī pats grāmatas autors Jānis Joņevs intervijā neilgi pirms grāmatas prezentācijas:

"Man deviņdesmitie gadi šķiet tāds īpatns starpposms. Pirms mums bija vēl Padomju Savienības pusaudži, bet pēc mums jau paaudze ar sajūtu, ka viss ir atvērts. Mēs deviņdesmitajos gados bijām tādi – ne šis, ne tas – pa vidu. Tāds sajukuma un haosa laiks." [4]

Šo sajukuma fonu var uztvert kā grāmatā atainoto notikumu fonu, bet nākas atzīt: tas ir arī būtiskākais faktors, kas veido galvenos varoņus. No vienas puses, deviņdesmitos gadus Latvijā var raksturot kā stabilo vērtību un nozīmju sabrukuma periodu, bet, no otras puses, tas ir arī nozīmes formējošs, veidojošs laikposms. Joņeva romānā spilgti tiek atainoti jaunu vērtību meklējumi sistēmā, kurā vecās vērtības ir sabrukušas, bet jaunas vēl nav nākušas vietā. Iespējams, tieši deviņdesmito gadu nedefinējamība ir viens no būtiskākajiem iemesliem, kādēļ tik sarežģīti par šo laiku rakstīt.

Smago metālu ir grūti definēt, un tā robežas ir visnotaļ nosacītas. Primāri tas, protams, ir mūzikas žanrs, kuram ir noteiktas pazīmes, kas, lai arī nesistemātiskas, tomēr ļauj noteikt muzikālā darba piederību žanram. Tomēr kā subkultūra smagais metāls ir krietni plašāks par noteiktu mūzikas žanru. Tā sociālā dimensija ietver arī būtisku mijiedarbību starp mūzikas izpildītājiem un klausītājiem.

Amerikāņu socioloģe Dīna Vainstīna (Deena Weinstein), kura ir pazīstama tieši ar saviem pētījumiem par smagā metāla mūziku, norāda: smagajam metālam nav vienas noteiktas nozīmes vai pat viena apraksta. Tas ir dažādu elementu salikums, bet tas nav vienkārši mikslis. Smagais metāls un tā sastāvdaļas veido brikolāžu. Brikolāža ir kultūras elementu kopums, bet tās daļas eksistē katra par sevi tikpat ļoti, kā tās eksistē visam kopumam. Šo saistību nosaka nevis fiziskā vai loģiskā nepieciešamība, bet gan savstarpējā atkarība, piederība, analoģija un estētiskā līdzība. [5]

Atsvešinātība, kas raksturīga smagā metāla dziesmām, rezonē ar atsvešinātību, kas izriet arī no privātās dzīves. Romāna galvenais varonis Jānis nāk no vidusmēra ģimenes, un romānā būtiski konflikti ar tuviniekiem netiek iezīmēti, tomēr jau grāmatas sākumā izteikti uzsvērta atsvešinātības sajūta. Piemēram, klausoties Pearl Jam dziesmu Ten: "Tur taču viss par mani. Es arī esmu kluss un skumjš un pavadu laiku "At home drawing pictures", viss sakrīt, tikai man vēl nav 15 gadu. Nekas, pagaidīšu. Ja jau neviens nevar ieskatīties manī, es izšķaidīšu savas smadzenes visu priekšā, lai redz." [6]

Ārējās atšķirības izriet no iekšējās atsvešinātības izjūtas. Romāna varoņi pusaudži klaiņo apkārt pa nepabeigtām jaunbūvēm un neremontētiem dzīvokļiem, dzer, smēķē, brauc vilcienā "pa zaķi", lamājas, nedaudz demolē, ielavās koncertos bez maksas un visādi citādi cenšas distancēties no sabiedrības normām. Romāns nesniedz īstu šādas atsvešinātības iemeslu. Cik var noprast, visi varoņi nāk no vidusmēra latviešu ģimenēm, un negatīvs sociālais fons romānā netiek iezīmēts. Tomēr šo atsvešinātību nosaka pats laikmets. Tā ir robežsituācija, kurā notiek izteikta sabiedrības šķelšanās, tādējādi atkarībā no konteksta par citādajiem kļūst gandrīz visi. Agresīva savas citādības uzsvēršana šajos apstākļos ir drīzāk uzskatāma par stabilas identitātes meklējumu formu.

Jānis pats metālistu subkultūras atšķirību definē nedaudz citādi: "Mēs bijām vesels bars (nē, ne bars, mēs bijām tie daži retie ārpus bara), kas ienīdām veiksmīgos un apbrīnojām sliktos." [7] To var nodēvēt arī par "dumpiniecisko nihilismu", [8] bet to var skaidrot arī kā mēģinājumu iekļauties laikā, kurā iekļaušanās nav iespējama. Šādā rakursā indivīda atsvešinātību nosaka pats atsvešinātības laikmets.

Līdz pat divdesmitajam gadsimtam pastāvēja pārsvarā stabils dalījums pēc šķiras, dzimuma, seksualitātes, etniskās piederības, rases un nacionalitātes. Būtiskas strukturālās izmaiņas 20. gadsimtā izjauca šo dalījumu: Stjuarta Hola vārdiem runājot, safragmentēja to. Šī transformācija atstāja arī ietekmi uz mūsu identitāti, uz to, kā mēs uztveram sevi, un it īpaši mūsu skatījumu uz sevi kā sabiedrības locekļiem. Padomju Savienībā saglabājās relatīvi stabila identitāšu sistēma, un Latvijā šī fragmentācija notika 90. gados, turklāt ārkārtīgi strauji.

Hols uzskata, ka šo stabilā "es" zaudējumu var dēvēt arī par subjekta dislokāciju vai decentralizāciju. [9] Noteiktu, stabilu identitāti nomaina fragmentēta identitāte, kuru pavada šaubas un nedrošība. Pati identificēšanās ir kļuvusi daudz atvērtāka, mainīgāka. Tas producē to, ko Hols nosauc par "postmoderno subjektu", [10] kuram nav vienas fiksētas, pastāvīgas identitātes. Tā ir mainīga atkarībā no apstākļiem. Ja arī mēs iedomājamies, ka mums ir viena identitāte no dzimšanas līdz pat nāvei, tad tikai tāpēc, ka mēs paši radām savu komfortablo stāstu par sevi. Hols raksta: "Pilnīgi vienota, pabeigta, droša un saskanīga identitāte ir fantāzija." [11]

Romāna sākumā Jānis nogriežas kādā šķērsielā un sastop bandītus, kuri viņam prasa iedot latu. Tie ir absolūti citādie svešie līdz pat brīdim, kad Kurts Kobeins ielaiž lodi sev galvā un Jānis pats kļūst par metālistu. Bet romāna noslēgumā viņš secina, ka joprojām ir viens, tā arī vienmēr paliekot citāds, jo nekad nav dabūjis "pa purnu".

"Visu šo laiku, visu Nirvanas, visu metāla – dezņiku, dūma un bleka – laiku es gāju kopā ar viņiem, neatpaliekot ne soli, bet, izrādās, nebiju īsts. Lai tiešām tāds būtu, man atkal ir jāiet vienam." [12]

Grāmatas trešajā daļā Jānis atjēdzas pēc ballītes un viņam ir jau trīsdesmit gadi. Viņš ir pieaudzis, strādā un gandrīz vairs nemaz neklausās smago metālu. Aizbraucis uz metālistu festivālu, viņš jūtas neiederīgs. Aizvien vēl funkcionē daudzi no metālistiem raksturīgajiem kultūras kodiem, tomēr notikušas arī būtiskas transformācijas (piemēram, metālistu meiteņu izskatā). Jānis vairs nespēj iekļauties šajā subkultūrā. Viņš atkal ir svešais.

Var noprast, ka romāns tiek rakstīts no šī pieaugušā trīsdesmitgadnieka Jāņa skatpunkta. Lai gan metālista laiki ir kļuvuši par pagātni, viņš aizvien jūt arī savu citādību. Jānis atskatās uz šo laika periodu un savam draugam Kārlim (Nāvem) saka: "Bet man tagad tā dzīve nešķiet nopietna. Visi tie satraukumi par darbu un vietu pasaulē. Mēs tā nemācījāmies." [13] Citādība ir neizbēgama.

 

 

[1] Joņevs, J. Jelgava 94. Rīga: Mansards, 2013, 28. lpp.

[2] Hall, S. Cultural identity and diaspora. J. Rutherford (ed.) Identity. London: Lawrence & Wishart, 1990, p. 222.

[3] Hall, S. Question of Cultural identity. Modernity: An Introduction to Modern Societies. London: Blackwell, 1996, p. 596.

[4] Rieksta, N. Jānis rīt būs slavens. Saruna ar grāmatas "Jelgava 94" autoru Jāni Joņevu. Delfi, 2013. Pieejams tiešsaistē: http://www.delfi.lv/kultura/news/books/janis-rit-bus-slavens-saruna-ar-gramatas-jelgava94-autoru-jani-jonevu.d?id=43123024 (skatīts 09.01.2017).

[5] Weinstein, D. Heavy Metal: The Music and Its Culture. Boston: De Capo Press, 1991, p. 5.

[6] Joņevs, J. Jelgava 94. Rīga: Mansards, 2013, 23. lpp.

[7] Joņevs, J. Jelgava 94. Rīga: Mansards, 2013, 14. lpp.

[8] Joņevs, J. Jelgava 94. Rīga: Mansards, 2013, 81. lpp.

[9] Hall, S. Question of Cultural identity. Modernity: An Introduction to Modern Societies. London: Blackwell, 1996, p. 597.

[10] Hall, S. Question of Cultural identity. Modernity: An Introduction to Modern Societies. London: Blackwell, 1996, p. 598.

[11] Ibid.

[12] Joņevs, J. Jelgava 94. Rīga: Mansards, 2013, 305. lpp.

 

[13] Joņevs, J. Jelgava 94. Rīga: Mansards, 2013, 311. lpp.