Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Kad dīvainā, baiļu pilnā pasaule kļūst par lielu
Zita Kārkla
07.02.2018

Rokās turu plānu burtnīcgrāmatiņu – Ineses Zanderes garstāsta "Puika ar suni. Stāsts par nosargātu noslēpumu" pirmo burtnīcu "Bailes" ("Liels un mazs", 2017). Uz grāmatas vāka suņu būdas šķērsgriezums: suns un viņam blakus – mazs zēns, galvu paslēpis pie ceļiem. Aizmiguši? Lai ielūkotos grāmatas noslēpumā, vispirms jāatgriež tās lappuses. Un nu uz mani pāri dēļu sētas malai noraugās maza meitene – izmisušu sejiņu, uz augšu savilktiem uzacu lokiem un lielām, baiļu pilnām acīm. Tā ir kaimiņmeitene Silvija, kura reizēm vēro un stāsta notikumus. Nākamajā lappusē, lasītājam muguru uzgriezuši, parādās arī stāsta galvenie varoņi – Lipkes ģimene: mamma Johanna, tētis Žanis, vecākais brālis Alfrēds un mazais Zigis, roku uzlicis sunim Džerim uz skausta.

Iejusties vēsturiskajā laikā

Plānais izdevums vienkāršajos mīkstajos vākos, lappušu atgriešana, kas atstāj mazus robiņus lapu augšmalās, tikai dažos krāsu toņos ieturētie zīmējumi – grāmatas vizuālajam tēlam ir liela nozīme noskaņas radīšanā, palīdzot iejusties teksta notikumos tēlotajā laikā, atdzīvinot pagātni. Rūtas Briedes un Arta Brieža veidotais burtnīcas dizains, kas darināts ar nodomu imitēt pirmskara un kara laika bērnu grāmatas, kā arī Reiņa Pētersona ilustrācijas kopā ar tekstu veido vienu stāstu, un, manuprāt, Ineses Zanderes stāsts bez attēla tā neiedarbotos vai arī – iedarbotos citādi. Robusti zīmētie cilvēki ar statiskām, smagnējām sejas izteiksmēm brīžiem līdzinās no koka izgrieztām figūrām (piemēram, 16. lpp. trīs puikas, kas spēlē bumbu, izskatās kā koka vīriņi Pinokio), viņi uztverami arī kā ļaudis no cita laikmeta – nežēlīgāka, raupjāka –, tādējādi notiekošais tiek abstrahēts, attālināts no mums šodien.

Stāsta centrā ir puika ar suni – Žaņa Lipkes astoņus gadus vecais dēls Zigfrīds jeb Zigis, kurš sarežģītos un baigos Otrā pasaules kara laika notikumus 1941. gada vasarā un rudenī uztver no sava pieredzes lauka. Notikumus, kas saistīti ar Lipkēm, vēro arī vienpadsmit gadus vecā kaimiņmeitene Silvija. Silviju pašu pirmajā burtnīcā kā personību maz iepazīstam: uzzinām vien to, ka viņa ir ļoti vērīga, tāpēc Silvijas vērojums no malas notikumu spriedzi līdzsvaro.

Stāsts sākas ar Pēterbaznīcas torņa degšanu un tiltu spridzināšanu, ko ķīpsalieši vēro pāri upei, no malas, atrazdamies Ķīpsalas "patvērumā". Ķīpsalā bruģa akmeņi saulē tā uzkarsuši, ka basām kājām var stāvēt tikai zālē, smiltis akmeņu starpās atgādina baltus putekļus, bet pie sētas stāv divas kaimiņu večiņas ar lakatiem galvā. "Ķīpsala ir kluss stūris, tālu nost no visām acīm. Mēs Rīgu redzam, bet kas mūs te krūmos redz." (10. lpp.) Traģiskos notikumus ievada kontrasts starp dramatiskajiem kara notikumiem un ikdienas pasauli, kurā puikas cenšas iesist bumbu vārtos, kas iezīmēti smiltīs ar akmeņiem, bet mājās svētdienas dienā pie tēva ciemos atnākuši darbabiedri. Zandere jau stāsta sākumā uzbur to Ķīpsalu, kuru mēs nekad nepiedzīvosim, bet varam turp nokļūt tekstā.

 

Valoda, lai izstāstītu

Grāmatas nodaļu lakoniskie nosaukumi – "Tilti", "Draugi", "Reņģu smaka", "Zeme", "Nakts", "Slēptuves", "Suņi" – vienlaikus ļoti konkrēti un daudznozīmīgi izsaka attēloto notikumu esenci, ietverot sevī dziļāku domu, kas slēpjas zem šķietami ikdienišķās virskārtas. Pirmo reizi stāstot par ebreju nošaušanu, Zandere tekstu šifrē, izmantojot latgaliešu valodu, kas reizē ir saprotama, ja tajā ieklausies, un sveša, ja ausis pie tās nav pieradušas. Valoda, kas jāatkodē, lai saprastu, – tādējādi baiso notikumu atklājums un ziņa līdz bērna apziņai nonāk lēnāk, dodot laiku to apjēgt: "No latgales laucinieka stāsta puika tagad sapratis dažus briesmīgus vārdus: šāva, ar lāpstām apraka, zeme līgojās..." (58. lpp.) Nodaļā ar nosaukumu "Zeme" šos notikumus tirgū atstāsta kāds vīrs, kurš pārdod rozā kartupeļus – izraktus no zemes, tīrus un gludus "kā mazi sivēntiņi" (44. lpp.).

Lasot tekstu skaļi kādam priekšā – un tas parasti gadās tieši ar bērnu grāmatām –, lasījumā bieži vien parādās visādas "valodas kļūmes": neveiklības, didaktiskums, uzspēlēta vai pārspīlēta izteiksme, vēlme aprunāties ar bērniem viegli uztveramās klišejās. Lasot priekšā bērniem, bieži vien rīkojos nekrietni pret autoru, savā lasījumā "pārrakstot tekstu", pārveidojot teikumus vai izlaižot vārdus, lai teksts skanētu atbilstošāk manai valodas izjūtai. Zanderes tekstā nav ne jāpieliek, ne jāatņem, viņa lieliski iejūtas gan bērna, gan pieaugušā valodiskajā pasaulē.

Kaut arī notikumu centrā ir holokausts – gan latviešu līdzdalība tajā, gan cilvēku izvēle riskēt, lai glābtu citus –, stāstā pieminētas arī atsevišķas epizodes no "krievu laika": diena, kad Zigis gandrīz noslīkst Daugavā, bet tēvs ar brāli naktī malkas šķūnītī paslēpj kontrabandas šņabi, kamēr krievi gūsta un ved projām cilvēkus; savukārt Ziga vecākā māsa Aina apprecējusies ar komunistu un pazudusi bez ziņas jeb aizbēgusi ar krieviem. Zanderei izdevies šos notikumus organiski ievīt vienas ģimenes stāstā. Vēl viens iemesls, kādēļ "Puika ar suni" ir grāmata, kuru lasīt priekšā, – kopīgā lasīšana paver iespēju arī sarunām par plašākiem vēstures notikumiem.

 

Tēvs, dēls un suns

Suns divreiz izglābj Zigi no nāves (pirmo reizi, kad Zigis slīkst, otro reizi, kad viņam draud nošaušana). Suns ir beznosacījuma mīlestība, kas sniedz drošību un mierinājumu. Suņa būdā zēns arī meklē un atrod patvērumu, kad baiļu pilnā pasaule kļūst par lielu. Tomēr zēna un suņa attiecības stāstā paliek fonā, priekšplānā izvirzoties tēva un dēla attiecībām.

Būtiski, ka tēva – Žaņa Lipkes – tēls ir neviennozīmīgs. Viņa darbības saistītas ar jau pieminēto kontrabandas šņabja slēpšanu, policistu piekukuļošanu un citām nelikumīgām rīcībām. Tieši tāpēc Lipkes tālākā rīcība ir ļoti ticama – viņš nebaidās rīkoties, neraugoties uz iespējamām briesmām, nezaudē galvu riskantās situācijās, un viņam ir pieredze slēpšanas un kukuļošanas lietās ("nepaķēra uz šņabi, paķers uz naudu" (61. lpp.)). Reizē viņš raksturots kā sirsnīgs cilvēks, kurš rūpējas par ģimeni, un kā cilvēks ar atvērtu, līdzjūtīgu sirdi arī pret pārējiem.

Savukārt Zigis ir "kluss puika, acis vaļā, mute ciet" (76. lpp.), kuram svarīgi saprast un domās sakārtot pasauli, "sasiet visus diedziņus", lai bailes atkāpjas (61. lpp.). Kad nevar tikt skaidrībā, tad var noslēpties Džera būdā no tiem, kas šauj un sit cilvēkus, un arī no paša tēva, kad viņa rīcība Zigim ir nesaprotama, kad šķiet, ka paps ir tāds pats kā tie, kuri sit un šauj cilvēkus. Lielākās sāpes Zigim nodara tieši vilšanās tēvā. Zigis ir redzējis un zina vairāk, nekā vecāki domā. Zināšana tiek paslēpta klusumā, un notikumu diedziņi astoņgadīgā puikas prātā tiek sasieti atbilstoši tam, ko viņš ir redzējis un piedzīvojis. Lai arī karš liek pieaugt ātrāk, reizē Zigis tēlots arī kā mazs zēns, kurš sēž suņubūdā, vīlies, dusmīgs un nobijies, un ar zviedru nazīti no pagales griež koka vīriņus – gluži kā Lennebergas Emīls, kura stāstā attiecības ar tēvu arī ir emocionālas spriedzes pilnas.

Pirmā burtnīca "Bailes" beidzas ar teksta šausminošāko ainu, kad zēns kopā ar tēvu, stāvēdami aiz geto dzeloņstiepļu žoga, ierauga savandīto ielu rītā pēc cilvēku aizvešanas no geto. Paņemot zēnu līdzi, jo "ar bērnu pie rokas labāk, nekasās klāt..." (74. lpp.), Žanis nevis pasargā bērnu no notiekošā, bet gan iesaista dēlu notikumos. Puika veras šausmīgajā ainā, stingri saspiedis tēva pirkstus, un viņa balss līdzinās tēva balsij, tāpat arī seja un dūre.

Neskaidri, bet tajā pašā laikā spilgti atceros kādu bērnībā dzirdētu vecmāmiņas stāstu par Otro pasaules karu – stāstu par mazpilsētiņas ebrejiem, kuri ar uzšūtām dzeltenām zvaigznēm uz muguras iet pa ielas malu, jo viņi nedrīkst iet pa trotuāriem. Ineses Zanderes grāmata "Puika ar suni" ir iespēja runāt par bērniem neizprotamiem notikumiem četrdesmito gadu Rīgā, kurus pati neesmu pieredzējusi. Izstāstot stāstu par kādu zēnu ar suni, es izvēlos runāt un domāt kopā ar bērniem par notikumiem Latvijas vēsturē, kas ir šausminoši, neērti un neviennozīmīgi un daļa no mūsu vēsturiskās atmiņas.