Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Dzīve – grūta, bet skaista
Estere Kalks, Undīne Kalniņa
08.02.2018

Pirmajā studiju gadā, kad divas mūsu kursabiedrenes gatavojās doties apmaiņas studijās uz Viļņu un enerģiski kārtoja visus vajadzīgos papīrus, starpbrīdī pirms lietuviešu valodas lekcijas sarunājāmies ar vēl vienu biedreni: – Būtu tik forši arī aizbraukt erasmusā! – Jā, mēs arī ļoti gribētu. – Bet būsim reāli, tas, visticamāk, nekad nenotiks. – Jā, visticamāk, – mēs toreiz atbildējām. Pēc gada aizbraucām uz Lietuvu.

Lietuviešu valodu mācījāmies mūsu baltu filoloģijas studiju programmā paredzēto laiku – trīs semestrus divas reizes nedēļā. Tomēr laikus sapratām, ka ar to būs daudz par maz. Iepriekšējā mācību gadā iepazināmies ar divām lietuviešu māsām – dvīnēm no Viļņas Universitātes, kas semestri mācījās kopā ar mums. Tajā laikā lietuviešu valodā bijām tikai iesācējas, bet tad pamanījām, cik apbrīnojami labi Latvijā bija iejutušās abas māsas, cik ļoti uzlabojās viņu latviešu valoda un kā viņām spīdēja acis! Palēnām arī mēs nonācām pie domas, ka tomēr jāsaņemas un jādodas uz Lietuvu. Jau vasarā braucām uz vasaras kursiem, viena no mums devās uz Viļņu, bet otra uz Kauņu, lai rudens semestrī atkal satiktos un uzsāktu studijas kopā Viļņas Universitātē. Mums bija viens skaidrs mērķis – iemācīties lietuviešu valodu –, tomēr, dzīvojot Lietuvā, ieguvām daudz vairāk, nekā sākumā bijām gaidījušas.     

Ceļojumu uz Viļņu uzsākam 3. septembra pēcpusdienā ar nemierpilnu neziņu sirdī – vai mums viss izdosies, vai varēsim dzīvot kopā vienā istabā, kurā grupā būsim? Tomēr, nokļuvušas Viļņā, mēs pamazām nomierināmies, jo mums veicas. Gan saziņā ar taksometra šoferi, gan ar kopmītņu administratoru. Mūsu piedzīvojumi sākas, jau ierodoties autoostā. Lietuva mūs sagaida ar tai šogad tik raksturīgo laiku – lietu. Klumpurējot ar milzīgajiem koferiem uz priekšu, pieejam pie taksometra un norādām adresi. Taksists ātri atšifrē, ka esam no Latvijas: akcents tāds latvisks. Viņš ir priecīgs, ka runājam lietuviski. Arī vēlāk, izmantojot taksometra pakalpojumus, saņemam komplimentus par lietuviešu valodu un tiekam izjautātas pilnīgi par visu. Brauciena laikā arī visi taksisti mūs patīkami pārsteidz ar kādu zināmu latviešu vārdu – dzirdam tādas frāzes kā lai dzīvo tautu draudzība; paldies, meitenes. Ar sabiedrisko transportu Viļņā gan ir bēdīgāk. Tas lielākoties tur aizkavējies no padomju laikiem, tomēr atbilstoši tam arī studentu mēnešbiļete maksā tikai 5,80 eiro. Vienmēr smagi nopūšamies, kad trolejbuss cenšas tikt augšā kalnā: tas notiek ar lielām grūtībām, bieži vien nokrīt arī stangas. Tomēr nesūdzamies – ja par tādu naudu iespējams izbraukāt visu pilsētu, varam arī pasmaidīt. Pēc lietainā septembra un oktobra uz universitāti sākam iet kājām.               

No mūsu kopmītnēm (viesu nama) universitāte ir 25 minūšu gājiena attālumā, pašā Viļņas vecpilsētas vidū. Ik dienas gājiens vai brauciens ar sabiedrisko transportu uz to ir skaists – nākot no mūsu dzīvesvietas puses, paveras skats uz vecpilsētas ēku stāviem mazliet zemāk. Ja salīdzina ar Rīgu, tad var teikt, ka Viļņa ir mazu kalniņu jeb pakalniņu pilsēta: un ne jau tikai tāpēc, ka pilsētā ir vismaz divi zināmi kalni – Ģedimina un Trīs krustu kalns –, bet arī tāpēc, ka tik tiešām vairākās vietās pilsētā ir stāvas ielas un jūtami kāpumi un kritumi.

Ieejot pa Viļņas Universitātes vārtiem un paveroties apkārt, viss liekas kā neticams un necerēts sapnis, kurš pēkšņi piepildījies. Gribas sev iekniebt, lai tiešām pārliecinātos par to, ka studēsim šajā skaistajā vietā. Vietā, kur galvenajā pagalmā darbojas strūklaka, kur atkritumu urnas izskatās pēc elegantiem puķu podiem un kur universitātes centrā atrodas baznīca. Tūristiem par ieeju universitātē jāmaksā, tāpēc jūtamies aplaimotas, ka varam baudīt studenšu godu. 1579. gadā jezuītu dibinātā universitāte tiešām ir ne tikai cēla un skaista, bet arī labirintiem pilna un mājīga. Šajā brīdī saprotam – mēs esam īstajā vietā. Vēlāk gan raizes dara lielais smēķētāju skaits, kas izmanto visu universitātes āra teritoriju. Iestājoties aukstajam laikam, tas tomēr samazinās, un varam atkal elpot svaigu gaisu.

Pirms studiju uzsākšanas mums jāizpilda nopietns tests, lai zinātu, kurā grupā mācīsimies. Pateicoties vasaras kursiem, abas tiekam augstākajā līmenī. Sākumā tas rada bažas, jo mācāmies kopā ar cilvēkiem, kas studē lituānistiku jau četrus vai piecus gadus. Tomēr visi pasniedzēji ir ļoti pretimnākoši, un bailes lēnām izzūd. Saprotam, ka labāk mācīties kopā ar zinošākiem cilvēkiem, lai sasniegtu labākus rezultātus. Tā kā mūsu grupā mācās tikai astoņi cilvēki no piecām pasaules valstīm – Latvijas, Gruzijas, Polijas, Šveices un Krievijas –, mācību process ir ļoti patīkams un baudāms. Studentu motivācija ir ļoti dažāda, lielākā daļa, tāpat kā mēs, ir filologi, taču kopā ar mums studē arī gruzīniete, kuras vīrs ir lietuvietis, kā arī kāds karavīrs, kurš vienkārši mīl Lietuvu, tāpēc šeit pārcēlies uz dzīvi un katru nedēļas nogali piedalās pārgājienos, kuros mēdz noiet pat 100 kilometru dienā. (Mēs tiešām pārprasījām, vai viņš nebrauca ar mašīnu, bet, nē, ceļš tika mērots kājām.) Kaut gan sazināšanās nolūkos varētu izmantot visiem tik ērto angļu valodu, jau no pirmās dienas pašsaprotami visi savā starpā runājam lietuviski. Lai arī sākumā ar runāšanu iet palēni, ar laiku mēs saprotamies un iejūtamies šai sabiedrībā arvien vairāk un labāk. Mūsu piecas pasniedzējas lekcijās mūs sagaida ar smaidu, vienmēr apvaicājas, kā gājis brīvdienās, kas jauns, kā dzīvojam. Iestarpinot pa jokam, mēs apgūstam un atkārtojam gramatikas likumus. Leksikas nodarbībās ik nedēļu iemācāmies 101 vai pat 201 jaunu vārdu.

Mēs pamanām arī dažas īpatnības no Viļņas Universitātes studentu ikdienas – studenti ir daudz motivētāki un enerģiskāki nekā Latvijā, paši daudz vairāk tiek iesaistīti studiju procesā. Varbūt tāpēc, ka viņiem ir daudz lielāka iespēja izvēlēties, kādus kursus apmeklēt, un ir arī prakses iespējas. Vai gan tas nebūtu vērtīgi filologam – izmēģināt savas zināšanas praksē? Skolā, redakcijā, muzejā utt.? Būtu! Un kā vēl!

Pasniedzējas kursu gaitā atzīst – tik draudzīgas grupas vēl nekad nav bijis. Mēs svinam katra grupas biedra dzimšanas dienu, sagādājot kūku, dāvanu un dziedot dziesmas. Arī pasniedzējas iesaistās svinībās. Apmeklējam arī latviešu kinofilmu vakarus, kas reizi divās nedēļās notiek Latvistikas kabinetā. Lai praktizētos lietuviešu valodā, pasniedzēja noorganizē tikšanos ar maģistrantiem. Tāpat arī visi kopā apmeklējam mūsdienu teātra izrādi "Romeo un Džuljeta". Vēlāk universitātē no pasniedzējām iegūstam iesauku – sesutės (māsiņas). Nozīme divējāda – esam no Latvijas un vienmēr kopā.        

Protams, arī Lietuvā saskārāmies ar dažādām grūtībām. Lai mēs varētu saņemt stipendiju, mums bija jāatver konts Swedbank vai SEB bankā. Par to gan sākumā bijām neizpratnē, jo katrai jau bija divas Swedbank kartes – jauniešu un ISIC –, kāpēc jāatver vēl trešā? Tomēr apgrūtinājumu pārvērtām par pārbaudījumu un prieku, jo vienojāmies, ka bankā runāsim tikai lietuviski. Tā savu pirmo pārbaudījumu izturējām godam – visu sarunājām, papīrus parakstījām un karti ieguvām, izmantojot tikai lietuviešu valodu. Vēlāk iejutāmies īstā lietuviešu zīmē – ikdienā jutām nepieciešamību iegādāties vairākas klientu kartes jeb kortelės* (Drogas, AČIŪ un Mylimiausia), dabūjām lietuviešu studentu apliecību un jutāmies kā mājās, apgādātas ar visu studentam nepieciešamo! Vēl piedzīvojām problēmas ar virtuvi – mūsu kopmītņu stāvā teorētiski virtuve bija, bet praktiski ne, jo nebija ne izlietnes, ne strādājošas plīts un ik pa brīdim nozuda arī elektriskā tējkanna. Bet tad vienu dienu atnākam un skatāmies – viss notiek! Gan izlietne ir uzlikta, gan plīts sataisīta. Un tad nu domājam – ja virtuve jau būtu bijusi sākumā, vai gan mēs būtu iepazinušās ar citu stāvu iemītniekiem – studentiem? Vai gan tagad mums būtu draugi vēl arī no Gruzijas, no Itālijas, no Uzbekistānas, no Turcijas?         

Pirms došanās uz Lietuvu mums nebija ne jausmas, ka pasaulē tik daudz cilvēku saprot un runā latviski – ne tikai filologi! Tā, piemēram, vienu reizi kopmītnēs iekritām, kad, gatavojot virtuvē ēst, nesapratām, kādēļ viens uzbeks stāv pie plīts, skatās mums acīs un smaida, bet neko nesaka. Izgājušas koridorā, skaļi apspriedāmies, par ko šī situācija varētu liecināt. Kad atgriezāmies virtuvē, uzbeks atkal pasmaidīja un skaidrā latviešu valodā jautāja: – Vai jūs esat no Latvijas? – Viņš gadu bija mācījies Daugavpilī.

Viens no sirsnīgākajiem pasākumiem mums nenoliedzami bija visu kursu dalībnieku un pasniedzēju kopīgais vakars ar lietuviešu ēdieniem un mūsu pašu priekšnesumiem. Redzējām, cik skaisti un saliedēti var būt visi pasniedzēji un dekāne, kas, roku rokās sadevušies, dzied dziesmas, dzied ar pārdzīvojumu, ar emocijām. Un nāk apskaut mūs, studentus, jo esam nodziedājuši dažas lietuviešu un katrs savu tautasdziesmu. Nāk ar asarām acīs un saka paldies.

Galu galā no Lietuvas iemācījāmies un ieguvām daudz. Galvenokārt sirdsdraugus – draugus, kuriem zvanīt pat naktī. Mūsu koferi piepildījās ar piedzīvojumiem, kurus atcerēsimies visu dzīvi. Iemācījāmies sadzīvot un atbalstīt. Kā introvertas latvietes pārvērtāmies par maziem, atvērtiem spridzeklīšiem. Ieguvām vietu, kuru saukt par otrajām mājām un kurā vienmēr gribas atgriezties. Ieguvām arī studenta moto – dzīve ir grūta, bet skaista. Protams, arī galveno mērķi sasniedzām – iemācījāmies runāt lietuviski!       

 

 


* klientu kartes