Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS
Ilustrācijas autore: Alise Aglinska
Ilustrācijas autore: Alise Aglinska

Liene Kāposta. Saharova iela 19

09.02.2018

Kad Jānis Liepiņš atvēra durvis un ieraudzīja tur santehniķi Oskaru Lāci, viņš piedzīvoja divas atklāsmes – pirmkārt, kāpņutelpā ir izdegusi spuldzīte, otrkārt – mīlestība nav mūžīga. Lieta tāda, ka santehniķis rokās turēja nevis instrumentu kasti, bet gan vīna pudeli. Kamēr Oskara Lāča iekāres pilnais smaids pārtapa vispirms apmulsušā jautājumā, tad naivā neticībā un visbeidzot mēmā izbīlī, Jānis Liepiņš nodevās deduktīviem secinājumiem – trešdienas vakars, pulksten deviņi, šajā laikā parasti otrā Rīgas galā viņš ir noliecies pār šaha galdiņu, lai veiktu nākamo gājienu, sieva tikmēr, kā pati saka, ļaujas ārstnieciskai masāžai, lai apstrādātu no ierindas izgājušu muguras skriemeli.

Un Liepiņam tapa skaidrs, ka viņš nupat atmaskojis briesmīgu sabotāžu, izjaucis sazvērnieku iestrādāto algoritmu, jo atradās mājās, kur, kā liecināja Oskara Lāča sejas izteiksme, viņam noteikti nevajadzēja atrasties. Bet Liepiņam todien bija dzimšanas diena, viņš nolēma izlaist šaha pulciņu un rāmā mierā apcerēt savu lielos vilcienos veiksmīgo dzīvi, mīlas piepildīto laulību un gaišo nākotni, kas gaidīja uz priekšu. Pēkšņā mirkļa vājumā Liepiņš pirms desmit minūtēm pat bija iespiedis sievai saujā divdesmit eiro un aizsūtījis uz tuvējo veikalu pēc svētku mielasta.

Vienā mirklī dzīve no omulīga mātes klēpja bija kļuvusi par spērienu pa pakaļu, Liepiņš rūgti sprieda, lūkojoties uz Oskaru Lāci, kurš tikām apjucis mīņājās uz sliekšņa: palikt bija neērti, skriet uzreiz prom arī kauns. Liepiņam tikmēr gar acīm kā melna kinolente skrēja visa dzīve, priekšstati par sevi un pasauli kā kāršu namiņš bruka pie santehniķa kājām. Tomēr Liepiņš uzskatīja, ka ir cilvēks, kurš spēj drosmīgi skatīties liktenim acīs, un, lai gan sirds šobrīd bija sulojoša, asiņaina brūce, viņš saprata, ka lieta jānoved līdz galam.

Liepiņš pavēra durvis un aicināja santehniķi iekšā. Tas tā kā vilcinājās, tā kā gribēja atkāpties, bet Liepiņš tikai smaidot vēcināja roku, kas neviļus bija savilkusies dūrē, un caur zobiem izgrūda: "Iekšā." Santehniķis, būdams vīrietis ar pašcieņu, izslēja krūtis, spēra soli uz priekšu un uzņēma kursu uz viesistabu, kur abažūra maigi zeltītajā gaismā Jānim Liepiņam sniedza vīna pudeli.

Šķiet, tas vilkās mūžību. Kamēr Liepiņš, saujā saspiedis pudeles dibenu, un Lācis, ar pirkstu galiem vēl apkļāvis kakliņu, lūkojās viens otrā, divus stāvus zemāk kāds bija aizmirsis durvju kodu, astoņsimt metrus pa kreisi sieva nevarēja izvēlēties – ņemt tiramisu vai Napoleonu, trīsdesmit kilometrus uz ziemeļiem kādam pa galvu trāpīja koka gabals, trīstūkstoš pēdu augstumā kāda apvēma Itālijas ceļvedi, bet tobrīd tam nebija nozīmes, bija tikai Liepiņš un Lācis, saķēruši pudeli katrs aiz sava gala, izsisti no sliedēm, izmesti no laivas. Uz to mums jāiedzer, Liepiņš pēdīgi noteica. Jāiedzer, tas bija pirmais vārds, kas nāca pār santehniķa lūpām.

Bet izrādījās – mājās nav korķviļķa. Pārmeklēja Liepiņš katru stūrīti, viņam neveikli palīdzēja Lācis – bija neērti rādīt, ka dzīvoklis jau pazīstams, tāpēc viņš atkārtoja Liepiņa kustības: ja Liepiņš palūkojās zem gultas, arī Lācis viegli ieliecās ceļos, lai iemestu aci pagultē, ja Liepiņš atvēra plauktiņu, tad Lācis vēlreiz pavēra durtiņas, sak, drošs paliek drošs. Bet korķviļķis kā gaisā izkūpējis. Mēģināja abi visādi atdarīt pudeli – Liepiņš spieda korķi ar dakšiņas galu, Lācis turēja pudeli, Liepiņš ar nazi urbināja korķī caurumu, Lācis turēja pudeli, Liepiņš bakstīja korķi ar lietussarga uzgali, Lācis turēja pudeli. Nekā. Liepiņš apskatījās gūglē un grasījās ar rokas sitienu nošķelt pudelei galu, bet Lācis, nobijies, ka šāds žests varētu pamodināt Liepiņā naidīgi noskaņotu zvēru, iebilda, ka nebūtu labi dzert vīnu, kurā peld mikroskopiski stikla gabaliņi.

Liepiņš klusībā prātoja – kā tas nākas, ka divi veči nevar pudeli attaisīt. Par sevi viņš nebrīnījās: kad satraucās, rokas vienmēr sāka trīcēt un piemetās vājums. Bet, ka santehniķis nevar attaisīt pudeli, to Liepiņš nesaprata. Pār tā jau neskaidro ainavu nogūla vēl viena aizdomu ēna – vai nu viņš to dara ar nolūku, lai ātrāk tiktu projām, vai arī viņš nemaz nav santehniķis. Tikušies viņi bija vienreiz, šī paša dzīvokļa vannasistabā, kad Lācis, noliecies pār klozetpodu, kaut ko urķēja. Ja tā padomā, varbūt tikai izlikās, ka urķēja. Bet, ja viņš nav santehniķis, tad viņš var būt jebkas, Liepiņš satraukti atskārta. Tā kā pasauli Liepiņš uztvēra binārās opozīcijās – viss bija balts vai melns – un tā kā arī starp sevi un santehniķi Liepiņš redzēja pilnīgas pretējības, kas simbolizēja divu cilvēkus tipus – fiziskā un garīgā darba darītājus –, tad gadījumā, ja santehniķis nebija santehniķis, tad viņš, ļoti iespējams, nodarbojās ar to pašu, ko darīja Liepiņš, – bija grāmatvedis.

Šāda atskārsme nāca kā sitiens zem jostasvietas – santehniķis, to viņš saprastu, sievai gribas kaut ko mežonīgāku, sviedru un dzelzs smārdu, bet ielaisties ar kādu, kurš tikpat labi varētu būt viņš pats, tas Liepiņam bija iznīcinoši. Kamēr santehniķis ņēmās ap pudeli, Liepiņš viņu aizdomīgi pētīja – nagi tīri, vaigi gludi, kurpes spodras, mugurā uzvalks, karājas kā maiss, droši vien Gerkens un Partneri, bet tomēr uzvalks. Brīdī, kad Liepiņš, piepūlē samiedzis acis, centās nomērīt santehniķa galvaskausa izmērus, no kuriem pēc tam atvasināt IQ līmeni, Lācis pacēla skatu un kaut ko teica. Tikai pēc krietna laika matemātisku slēdzienu drudzī Liepiņš it kā no tālienes izdzirdēja Lāča balsi – jāiet korķviļķis aizņemties no kaimiņiem.

Izgāja abi kāpņutelpā, Lācis nospieda blakus dzīvokļa zvana pogu, kamēr abi tumsā gaidīja, Liepiņam paspruka – es visu zinu! Lācis norūca – nav tā, kā izskatās, un vēlreiz piespieda zvana pogu. Liepiņš sadusmojās – santehniķis, kurš varbūt nemaz nav santehniķis, atnāk uz viņa dzīvokli pie viņa sievas un zvana pie viņa kaimiņu durvīm. Liepiņš juta, ka jāaizstāv sava teritorija, to, starp citu, viņš nekad nebija darījis, bet nu juta, kā no dziļiem aizmetņiem viņā sāk briest vīrišķs spēks, tāpēc demonstratīvi pastiepa Lācim garām izstieptu rādītājpirkstu un spēcīgiem, ritmiskiem grūdieniem lietoja spēku uz zvana pogas. Atguvis pašcieņu, Liepiņš atļāvās Lācim vēlreiz atgādināt, ka joprojām visu zina, Lācis atkal – nav tā, kā izskatās. Tā viņi brīdi stīvējās pie slēgtām durvīm, šķiet, tas ilga mūžību, tikmēr dažādās pasaules vietās dažādos attālumos notika dažādas lietas, visu nav iespējams uzskaitīt, vien var pieminēt, ka sieva joprojām atradās konditorejas nodaļā un, sapņaini virpinādama pirkstos matu sprogu, lūkojās uz grezniem putukrējuma ornamentiem, bet tam šobrīd nebija nozīmes, nozīme bija tikai Liepiņam un Lācim, diviem vientuļiem stāviem kāpņutelpas tumsā.

Liepiņš ar Lāci neveiklā galopā virzījās no stāva uz stāvu, no durvīm uz durvīm un atdūrās vien pret visaptverošu klusumu. Klusēja ozolkoks, klusēja dzelzs, klusēja ādas tapsējums. Jo augstāk Liepiņš kāpa, jo lielāks izmisums viņu pārņēma. Ritmiskajā soļošanā, vīna šļakstēšanas ieaijāts, viņš grima ne vien fiziskā, bet arī garīgā tumsā. Vaļi, uz kuriem balstījās Liepiņa pasaule, bija nogājuši dzelmē. Viņš nespēja aptvert nedz to, ka sieva viņu krāpj, nedz to, ka santehniķis nespēj attaisīt vīna pudeli, nedz to, ka daudzstāvu mājā var neatvērt durvis, nedz to, kāpēc viņam mājās nav korķviļķa. Brīdī, kad aiz sestā stāva 47. dzīvokļa durvīm pēdīgi atskanēja cilvēka balss, Liepiņā kaut kas bija neatgriezeniski salūzis, tāpēc balss jautājumu kto tam? Liepiņš uztvēra metafiziski un gremdējās pārdomās par to, kas viņš ir, kas ir šis svešinieks blakus un kas vispār ir cilvēks. Un, kad balss prasīja što vam nada, Liepiņš centās sev atbildēt pēc būtības – ko viņam vajag šajā pasaulē? No dziļiem prātojumiem par to, ka vajag parunāt ar Lāci, ar sievu, ar sevi pašu, izkristalizējās vajadzība, kas nāca visupirms, un atbilde bija ģeniāli vienkārša, ko Liepiņš arī sausu rīkli pateica – nada butilku atkriķ.

Atbildi Liepiņš nemaz negaidīja. Gluži apgarots, viņš paspieda santehniķim roku un teica, ka tālāk dosies viens pats. Kāpt kļuva arvien grūtāk un grūtāk, šķita, katrs nākamais solis prasa dubultu piepūli un gaiss ir retināts, jo augstāk viņš kāpa, jo mazsvarīgāks šķita viss, kas atstāts aiz muguras. Liepiņš svētsvinīgi klausījās savos sirdspukstos un sajutās dzīvs, atbrīvojies no visām maskām, bija tikai viņš un Saharova ielas vējš, kas plosījās virs galvas. Viņam nebija bail ne no nāves, ne nodevības, ne konkurentiem. Viņš devās sastapties ar sevi pašu. Gluži kā kovbojs kādā lētā vesternā Liepiņš atspēra vaļā iesprūdušās jumta durvis un, sajutis naksnīgi vēso gaisu, lepni izrieza krūtis iepretim pilsētas panorāmai. Un tad, skatīdamies acīs Nilam Ušakovam, kas Liepiņam smaidīja no gigantiska plakāta pie pretējās mājas sienas, viņš izdarīja to, ko nekad dzīvē nebija darījis. Viņš nolamājās. Trīsstāvīgu vārdu virtene vēlās pār viņa lūpām un atdūrās te pret apaļo mēnesi debesīs, te pret Ušakova smīnu iepretim. Liepiņa vaigi bija viegli piesarkuši, pakrūtē kņudēja tādi kā taureņi, un muti piepildīja silta laimes izjūta. Laime, kuru Liepiņš atcerējās izjutis vienu vienīgu reizi savā mūžā: pēc pirmās paša aprēķinātās bilances, kad aktīvs bija sakritis ar pasīvu.

Tikmēr Liepiņa sieva, dungojot kādu Eiropas hitu, līksmi atgriezās dzīvoklī, nobrīnījās par vaļā atstātajām durvīm, izpakoja Napoleona kūku, sasprauda tajā svecītes, uzvilka gaiši sārtu peņuāru un atgūlās dīvānā, lai sagaidītu jubilāru.

Tikmēr santehniķis, kas tiešām bija santehniķis, skumji atslēdza durvis, tās pašas, pie kurām pirmīt bija klauvējis, zinādams taču, ka neviens neatsauksies. Bet tik saldi bija iztēloties, ka tomēr kāds atsauktos, sagaidītu viņu mājās un viņam nekad, nekad vairs nenāktos izmisumā ar vīna pudeli zvanīt pie svešām durvīm un klusēt, un ļaut, lai viņu pārprot, ļaut, lai viņu ienīst. Laižoties vientuļā miegā uz izlaistā klubkrēsla, santehniķis domāja tikai par vienu – kāpņutelpā vajadzētu ieskrūvēt spuldzīti.