Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Kāršu labirintos pazudušais tēvs
Elīna Malāne
12.02.2018

Kārtis. Kāršu spēle. Atpūta. Laika kavēklis. Prāta veiklība. Likmes. Azarts. Veiksme. Vēl lielāks azarts. Azarts kā atkarība. Zaudēta robežu sajūta... Viss likts uz vienas kārts, un viss ir zaudēts... Tā īsumā varētu raksturot vienu no būtiskākajiem igauņu rakstnieces un tulkotājas Kai Āreleidas jaunākā romāna "Pilsētu dedzināšana" motīviem. Romāns Igaunijā izpelnījies neviltotu kritiķu un lasītāju atzinību. Ļoti meistarīgi uzrakstīto un niansēti strukturēto darbu, ko tulkojusi Maima Grīnberga un laidusi klajā izdevniecība "Latvijas Mediji", var iepazīt arī Latvijas lasītāji.

Romāna galvenā varone Tīna, jau būdama pieaugusi sieviete, atkal un atkal atgriežas bērnības atmiņās, lai vēlreiz ienirtu pasaulē, kas bijusi tik tuva un tajā pašā laikā sāpīga. Romāna sižets galvenokārt tiek vēstīts no Tīnas kā bērna un vēlāk kā pusaudzes skatpunkta. Latviešu literatūrā līdzīgs princips redzams Vizmas Belševicas romānos par Billi un Māras Zālītes darbos "Pieci pirksti" un "Paradīzes putni", kur tiek stāstīts par Lauras bērnības gaitām. Tikai atšķirībā no šiem Kai Āreleidas darbs nav autobiogrāfisks, viņa pati nav piedzīvojusi laiku, par kuru stāstīts romānā.

Tīnas bērnība norisinās 50. un 60. gadu Tartu. Laikā, kad citi izjūt pēckara nabadzību, Tīnai un viņas mammai Elzai materiālā ziņā nekā netrūkst, jo ģimenes galva Pēters ir noliktavas direktors. Viņš apgādā ģimeni ne tikai ar ikdienā nepieciešamām lietām, bet arī ar tādām, kas tajā laikā ir retums un greznība. Turklāt tas nav vienīgais ienākumu avots. Pēters aiz kārtīgā padomju pilsoņa maskas slēpj otru seju. Viņš, būdams izveicīgs kāršu spēlmanis, slepeni laimē lielas summas. Tomēr šī nauda un lietas ģimenei nenes ne laimi, ne saticību. Labi apgādāto Tīnu kaimiņi sauc par "nabaga bērnu", jo meitene cieš uzmanības un mīlestības badu. Pētera un Elzas attiecības kļūst arvien vēsākas, atsvešinātības siena starp viņiem aug aizvien biezāka, līdz pāraug nepārvaramā klusumā. Tam visam pa vidu ir mazā Tīna. Klusi vērojot, aug ne tikai pati meitene, bet arī viņas izpratne par vecāku attiecībām un pieaugušo dzīvi. Kai Āreleida prasmīgi aprakstījusi procesus, kā bērns izzina pasauli: vai tie būtu bērnišķīgi jautājumi un pārdomas, vai atvilktnē atrastas fotogrāfijas, avīžu izgriezumi, vai nejauši noklausītas pieaugušo sarunas. Tīna to visu cenšas saprast gan ar prātu, gan ar iekšējām sajūtām un nojausmām. Ar laiku Tīna saprot, ka viņas laimīgā pasaule sabirst kā karšu namiņš, taču meitene nav spējīga to mainīt.

Tīna nepārtraukti izjūt asu vientulību. Jo tālāk viens no otra ir vecāki, jo vientuļāka viņa kļūst. Rakstniece spilgti attēlojusi, kā vecāku savstarpējā nesaprašanās ietekmē bērna psihi un emocionālo pasauli. Mazā meitene draudzību un uzmanību vairāk saņem no kaimiņu sievietēm. Vai tā būtu Ida, ar kuru kopā spēlēt kārtis, vai vientiesīgā Hedija, kuru var viegli izjokot, vai Vunderliha kundze, kuras dzīvoklis ir kā cits laiks un cita pasaule. Šie kaimiņu cilvēki Tīnai ir tuvi un mīļi, taču viņa visvairāk ilgojas pēc tēta uzmanības. Tīna visa romāna garumā tiecas pie tēva, taču viņai atbild tikai tukšums un klusums. Tēva figūra ir ļoti būtiska, taču neizprotama un neaizsniedzama. Viņš mīl meitu, taču ir pārāk dziļi iegājis azartspēļu un alkohola labirintā, lai no tā izkļūtu un veltītu viņai pietiekami daudz uzmanības. Tilts starp tēvu un meitu tā arī neizveidojas. Labirints ir neizejams.

Tīnas vienīgais patiesais draugs ir Vova. Rakstniece izspēlē paradoksu: par draugu kļūst svešais jeb igauņiem nepieņemamais "vaņka". Viņa lauž stereotipu, ka nav iespējama draudzība starp igauņu un krievu bērniem,  uzsverot, ka draudzībai nav tautības. Vova ir muzikāli apdāvināts, gudrs, labestīgs un vienīgais, kurš patiesi saprot un uzklausa Tīnu. Šis zēns ir Tīnas tuvākais cilvēks, un viņa aizbraukšana meitenei ir patiess trieciens.

Tīna un Vova daudz runā par laiku. Par Igaunijas laiku, par "to laiku", par "laiku pirms" un citiem laika apzīmējumiem. Rakstniece pieskaras jautājumam par Igaunijas neatkarību pirms okupācijas un to, kā tādus jautājumus izprot jauni cilvēki, kuri šo laiku nav piedzīvojuši, bet ir par to dzirdējuši. Par šādām tēmām padomju laikā runāt nedrīkst, taču tās tāpat nodarbina cilvēku prātu. Tāpat autore fonā skar pašu padomju laiku. Spilgtākā epizode ir tā, kur Pēters ar lielām mokām raksta ideoloģijai atbilstošo "Kara un miera" runu. Tas atspoguļo, ka cilvēki darīja to, ko no viņiem prasīja vara, taču tas nāca ar lielām grūtībām un izteiktu negribēšanu. Otra zīmīgākā epizode ir diena, kad tiek paziņots par Staļina nāvi. Igauņi uz šo notikumu reaģē divējādi – vieni baidās no jauna kara sākuma, otri tikai pavīpsnā par vadoņa nāvi. Nekādu iekšēju pārdzīvojumu vai sēru. Tikai kaimiņu mājās dzīvojošā krievu majora sieva ar bērniem lej gaužas asaras, kas parāda igauņu un krievu atšķirīgo attieksmi pret padomju varu. Tomēr Kai Āreleida visai maz atspoguļo padomju laiku, jo darba priekšplānā ir Tīna un viņas pasaules sadegšanas attēlojums.

Grāmatas nosaukums "Pilsētu dedzināšana" ir ļoti daudzslāņains. Tas ir pēckara laiks, kad pilsēta vēl tikai atkopjas pēc burtiski piedzīvotās spridzināšanas un dedzināšanas. Galvenā nozīme tomēr ir kāršu spēlei, kuras nosaukums ir "Pilsētu dedzināšana". Latvijā šī spēle tiek saukta par "Dzērājiem". Tieši kāršu spēlēšana ir tā, kas sadedzina Tīnas tēva likteni un visu viņa ģimenes dzīvi. Tīnai bērnība un tās pilsēta Tartu ir kā zaudētā paradīze, taču pēc traģēdijas ar tēvu viņai šķiet, ka Tartu ir nolādēta. Jau pieaugusī Tīna atmiņās atkal un atkal atgriežas savā dzimtajā pilsētā un mājās, taču tas ir arī ļoti mokoši, sieviete labprāt sadedzinātu pagātnes tiltus, līdz ar to – arī atmiņas par Tartu.

Romāna kontekstā būtiski ir atzīmēt teksta struktūru un valodas lietojumu. Romāns sadalīts sīkās epizodēs jeb, kā to dēvē pati autore, atmiņu bildēs. Šīs epizodes ir no dažādiem gadiem, sākot ar 1941. un beidzot ar 2013. gadu. Tās ir diezgan īsas ainas, kuras ne vienmēr sakārtotas hronoloģiskā secībā. Lai gan teksts ir sadrumstalots, darbs tomēr ir viengabalains un viegli uztverams. "Pilsētu dedzināšana" ir kā prasmīgi izveidots albums, kur katra bilde ir savā vietā un kopaina ir ļoti skaidra. Tāpat autore ļoti rūpīgi strādājusi ar valodu. Teikumi ir lakoniski, pārdomāts katrs vārds. Liels nopelns ir arī tulkotājai Maimai Grīnbergai. Valodas ziņā īpaši kolorīta ir epizode ar pērminderi, kā arī vēstule no Pētera mātes. Šajā darbā ir izstrādāts gan saturs, gan forma.

Lai gan romāna galvenais vēstījums ir emocionāli smags, pēc tā izlasīšanas paliek gaiša sajūta un patiesi baudāmas literatūras pēcgarša.