Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

REKONSTRUĒT REINU RAUDU
Kaspars Zalāns
09.01.2020.

11. decembrī Raiņa un Aspazijas mājā (Baznīcas ielā 30) noritēja tikšanās ar Reinu Raudu – daudzpusīgu intelektuāli, poliglotu, universitātes profesoru, japanologu, sabiedriskās domas ietekmētāju, kurš vienlaikus arī raksta dzeju, prozu, lugas, esejas un tulko. Rauds bija viens no četriem igauņu rakstniekiem, kas 2018. gadā pārstāvēja savu valsti Londonas Starptautiskā grāmatu gadatirgus viesu programmā. 2016. gadā viņš bija arī Prozas lasījumu viesis. Latviešu lasītājiem jau pazīstams viņa politiskais trilleris "Perfektā teikuma nāve" (2017, Jāņa Rozes apgāds).

Nesen Jāņa Rozes apgāds latviski izdevis arī rakstnieka līdz šim visatzītāko darbu – romānu "Rekonstrukcija", kura sižets izgaismo vairākas mūsdienu Rietumu sabiedrībai svarīgas tēmas, to skaitā migrāciju, reliģiju un identitāti. Tā galvenais varonis Enns Padriks apņēmies uzzināt meitas Annijas nāves patiesos cēloņus. Lai iegūtu skaidrību, viņam jāizbraukā liela daļa Igaunijas un jādodas pat uz Franciju. Sarunās ar cilvēkiem, kas Anniju pazinuši, atklājas daudz sarežģītāka aina, nekā Enns būtu varējis iedomāties. Meklējumu fonu veido gan stāstījums par viņa ģimenes dzīvi padomju laikā un pēcpadomju gados, gan cilvēcisku vājību un reliģisku maldu drāmas.


Pirms grāmatas atvēršanas sarīkojuma tikāmies ar autoru uz patīkamu sarunu par valodām, Igaunijas vēsturi, abu romānu galvenajām, vienojošajām tēmām un identitāti.

 

Jūs esat plaši zināms kā poliglots. Kā Jūs par tādu kļuvāt? Kas bija pirmā valoda, ko Jūs iemācījāties?

Man droši vien ir dabiska nosliece uz valodu apguvi. Atceros, maniem vecākiem bija dažādu valodu mācību grāmatas, kuras man patika aplūkot un pētīt. Mācījos skolā ar pastiprinātu angļu valodas apguvi.

Tad arī, protams, bija somu televīzija. Vecākiem ātri apnika man censties to tulkot, tādēļ viņi man iedeva somu valodas mācību grāmatu, sakot: "Lūdzu, ņem, apsēdies un pats iemācies".

Šī grāmata bija paredzēta universitātes pirmkursniekiem gadu ilgai apmācībai. Nezinādams, ka tā ir domāta gadam, es tai izbūros cauri pusgada laikā. Un tas sniedza man pamatzināšanas lingvistikā. Lai arī somu valoda ir līdzīga igauņu, tā ir arhaiskāka, abu attiecības varētu salīdzināt ar latviešu un lietuviešu valodas līdzību un atšķirību.

Kopš tā brīža man ļoti iepatikās mācīties valodas. Nākamo es pašmācībā apguvu zviedru, tiesa, nu jau esmu daudz ko aizmirsis, tomēr joprojām varu tajā lasīt un sarunāties uz ielas.

Pēc tam es apguvu vācu valodu, kuru mācījos kopā ar tēvu. Faktiski tas bija diezgan vienkārši, jo pamatā vajadzēja vien salikt kopā to, ko es zināju par angļu un zviedru valodām, un tad tikai pievērst uzmanību dažām galvenajām atšķirībām starp tām un vācu valodu.

Tad, izmantojot Vācijā publicētās mācību grāmatas, es mācījos franču, poļu, itāļu, spāņu u. c. valodas. Kad beidzu vidusskolu, man bija pamatzināšanas apmēram 10 valodās, iespējams, pat vairāk, jo es arī izmēģināju spēkus svahili, persiešu, japāņu un citās valodās.

Attiecībā uz vairumu no šīm valodām, es zinu, kā tās strādā, bet es visdrīzāk nespētu pats tās tik prasmīgi pielietot. Lai gan no svahili es spēju iztulkot atsevišķus stāstus.

Dzīves laikā esmu diezgan daudz ceļojis un kā principu ievēroju to, ka centos apgūt vismaz dažas frāzes tās valsts valodā, kuru apmeklēju. Kad biju Etiopijā, es pieredzēju to, ka pamatzināšanas viņu valodā, līdzīgi kā tas ir Vjetnamā vai Taizemē, rada vietējiem iespaidu, ka tu neesi tūrists, bet gan visdrīzāk darbojies UNESCO labā, tādēļ zini, cik kas patiesībā maksā, attiecīgi mums gandrīz visu pārdeva uz pusi lētāk nekā citiem.

 

Jūs esat arī atzīts japanologs, japāņu valodas un kultūras eksperts un pasniedzējs. Kā Jūs par tādu kļuvāt?

Es gribēju apgūt ne-Eiropas valodas, bet tajā laikā, kad studēju (no 1980. līdz 1985. gadam), Austrumāzijas valodu apguve bija ļoti politizēta. Piemēram, ja es būtu mācījies ķīniešu valodu, mācību saturs lielākoties būtu par to, ko Mao izdarīja nepareizi. Turklāt tā laika Ķīnas kultūra man nešķita sevišķi iedvesmojoša.

Bet, studējot japāņu valodu, sanāk arī mazliet apgūt senķīniešu valodu, jo vēsturiski tai ir bijusi līdzīga nozīme Austrumāzijā kā latīņu valodai Eiropā. Tā nu es arī mazliet spēju pielietot mandarīnu mēli.

 

Vai bez japāņu valodas Jums ir vēl kāda gandrīz tikpat tuva kā pētījumu objekts?

Visās valodās atrodams kaut kas interesants. Kā jau ar jebkuru pētāmo lietu, jo vairāk tu tai velti laiku, jo interesantāk kļūst. Un, jo vairāk tu uzzini, jo vairāk saproti, cik maz tu zini.

Esmu pavadījis pusi dzīves ar japāņu valodas tekstiem un valodu, un to pētīšanu, un joprojām ikreiz, kad šai jomai pievēršos, iemācos kaut ko jaunu.

Interesanti ir tas, ka mūsdienu japāņiem senā japāņu valoda ir tikpat izaicinoša un grūti saprotama kā man – līdzīgi kā ir, piemēram, itāļiem ar latīņu valodu vai arī mūsdienu grieķiem ar sengrieķu.

Tiesa, mēdz būt arī otrādi, piemēram, man ir krietni vieglāk saprast agrīno un viduslaiku itāļu valodu nekā mūsdienu, un es esmu arī tulkojis Danti un Petrarku igauņu valodā.

 

Vai ir bijušas kādas valodas, kas izrādījušās pārāk cieti rieksti?

No gramatikas viedokļa es līdz šim esmu ticis galā ar visām, lai gan, piemēram, gruzīnu valodai ir ļoti sarežģīta gramatika ar tādām īpatnībām un specifiskām sistēmām, kas nepiemīt citām valodām, utt. Tomēr es vjetnamiešu valodas priekšā kapitulēju, jo, lai gan tā nav gramatiski tik sarežģīta, fonētiski tā ir ārpus manas uztveres zonas: es vienkārši nedzirdu atšķirības starp visiem 6 toņiem un valodas specifiskajām skaņām, kuras turklāt var apvienot dažnedažādos veidos.

 

Pārvirzoties uz Jūsu latviski tulkotajām grāmatām, interesanti šķita tas, kā Jūs atainojat padomju laikus un to ietekmi uz cilvēku dzīvi, savstarpējām attiecībām un sevis redzējumu. Kā mūsdienās cilvēki skatās uz to laiku Igaunijā? Jo Latvijā ir gana cilvēku vecumā virs četrdesmit, kuri Latvijas PSR atceras ar nostalģiju: tad bija bezmaksas veselības aprūpe, visiem bija darbs, dzīve varēja šķist paredzamāka un strukturētāka.

Varbūt tādi cilvēki ir arī Igaunijā, lai gan es nepazīstu nevienu, kurš pazītu jebkuru, kurš gribētu atgriezties tajā laikmetā. Ir cilvēki, kas ir gatavi padomju laikā saskatīt arī ko pozitīvu, tomēr arī viņi uzsver, ka bija represijas, čeka, cilvēki nevarēja brīvi pārvietoties, par atšķirīgu viedokli tevi varēja atlaist. Kurš gan gribētu tā dzīvot? Tas taču ir kā Ziemeļkorejā!

 

Latvijā pēc deviņdesmitajiem gadiem daudzi cilvēki vīlās realitātē, kas neatbilda gribētajai un cerētajai pēc neatkarības atgūšanas.

Protams, katrai valstij ir problēmas, arī Igaunijai ir kaudze problēmu, ar kurām tā joprojām cīnās, tai skaitā korupcija. Turklāt ir diezgan apjomīga minoritāte, es teiktu, ka kādi 15% balsstiesīgo, kas nenovērtē to, ka mums ir brīvība, kuriem labpatiktu vairāk patriotiski kontrolēta sabiedrība. Viņi ir pret to, ka bērnus skolo par cilvēka eksistences daudzpusību, viņi to dēvē par "geju propagandu" – tā faktiski ir padomju retorika. Un ir arī cilvēki, kuri teiktu, ka Krievijā nav šīs "geju propagandas", bet man ir aizdomas, ka viņi ir uzpirkti, lai to sacītu.

90. gados Igaunijā bija sajūta, ka jebkurš var kļūt par miljonāru, un dažiem arī izdevās. Kad citiem tā nenotika un zuda eiforija, un vienkārši bija jāstrādā, daudzi vīlās. Igaunijā noteikti varētu vienlīdzīgāk sadalīt ekonomisko kapitālu, lai gan dzīve nekad nav bijusi tik laba kā šobrīd.

Tomēr kapitālu varētu dalīt tā, lai cilvēki, kas, piemēram, grib pilnvērtīgi dzīvot reģionos, var to darīt, un nav spiesti braukt uz pilsētām darba trūkuma dēļ.

Šī sociālā spriedze ir novedusi pie neonacistu partijas iekļūšanas parlamentā.

 

Lasot Jūsu pirmo latviski tulkoto grāmatu "Perfektā teikuma nāve", bija sajūta, ka grāmata ir iecerēta cilvēkiem kā man, kas nav piedzīvojuši padomju laiku, lai parādītu, kā tad tas bija. Vai tā ir tiesa?

Savā ziņā, jā. Jo, kad es saviem bērniem par to laiku stāstu, viņi reaģē, ka "Padomju Savienība ir kā cita planēta"! Mūsdienās Igaunijā ir arī tendence, ka daļa pusmūža cilvēku pilnībā aizslauka no savas apziņas jebkādu padomju vēsturi vai pieredzi, sakot: "Jā, tas notika, bet mēs tagad esam Eiropā, esam eiropieši, tātad tam nav nozīmes."

Manuprāt, tas ir baisi, jo tā ir kā tāda trauma, ar ko tu netiec galā un vienkārši paslauki zem tepiķa.

Man arī liek neērti justies melnbaltā vēstures naratīva uzvaras gājiens, kurā ataino, ka igauņi bija vienā pusē, krievi otrā; visi igauņi par neatkarību, neskaitot dažus kolaboracionistus, kas bija vienkārši biomēsli; visi krievi par Kremli, atskaitot dažus disidentus, kurus mēs labprāt uzņemam savā vidū un kuri tekoši runā igauniski. Un tas ir smieklīgi.

Jo nebija nekas neparasts, ja kāds partijas sapulcē teica prosovjetisku runu un tad devās mājās lamāt "nolāpītos sovjetus". Cilvēki, kas bija pievienojušies partijai karjeras dēļ, vienmēr rīkoja sapulces 24. decembrī, lai pieskatītu cits citu, lai neviens neietu mājās svinēt Ziemassvētkus. Šādi rīkoties droši vien bija pavēle no centrālās komitejas.

Nu, un, protams, kad bija apmēram kādi pulksten seši vakarā, viņi visi tajā sapulcē "slēdza bodi ciet" un gāja mājās svinēt svētkus. Tā kā situācija bija ļoti neviennozīmīga.

Turklāt mēs bieži vien, manuprāt, neņemam pienācīgi vērā tā laika krievu iedzīvotāju skatpunktu. Krievija acīmredzami cieta zem komunisma vairāk vai vismaz ilgāk nekā mēs, un starp krieviem bija šķietami izplatītas gandrīz vai ģenētiskas bailes no augstākstāvošajiem. Bet arī igauņi nebija līdz galam pārliecināti par neatkarības idejas potenciālu. Un grāmatā es vēlējos šo priekšstatu lauzt, parādīt dzīvi, kas sastāvēja no pretrunām, kas bija ieēdušās krietni dziļāk, nekā oficiālais naratīvs to ļautu redzēt.

Daži latviešu draugi man ir teikuši, ka šīs grāmatas panākumi Latvijā ir saistīti ar to, ka, viņuprāt, latviešu rakstnieki tādu nespētu uzrakstīt.

 

Grāmatā Jūs arī zināmā mērā cenšaties humanizēt VDK pārstāvjus, parādīt viņu dzīves neviennozīmīgumu, pat tiešā tekstā vaicājot, kas varētu cilvēku novest pie šādām dzīves izvēlēm un ceļa.

Ja mums ir pietiekama empātija, mēs spējam iztēloties, ka gandrīz jebkurš pretimnācējs uz ielas varētu būt spējīgs uz rīcību, ko atbalstītu padomju režīms, bet peltu mūsdienu. Cilvēki ir interesanti radījumi. Tas ir tas, ko rakstnieki dara: ataino dažādus šī interesantuma aspektus.

 

Abās grāmatās nozīmīga tēma ir arī cilvēka atmiņu neuzticamība, tas, ka daudzas lietas, ko it kā atceramies, mēs patiesībā varbūt tikai iztēlojamies.

Ir ļoti cilvēciski veidot pašu radītus naratīvus. Mūsu dzīves, kādas mēs tās redzam, regulāri tiek rediģētas mūsu pašu prātos. Mēs atsevišķām atmiņām piešķiram lielāku nozīmi, citas pavisam cenšamies izbalināt no prāta, dažreiz cenšamies to darīt, lai sevi parādītu pozitīvākā gaismā.

Un tā rīkojas gan indivīdi, gan veselas kopienas vai nācijas. Bet tikko šāda veida naratīvi apdraud citus vai arī citiem rada ciešanas, tos vajag apšaubīt.

 

Cik daudz no Jums ir "Rekonstrukcijas" galvenajā varonī un viņa attiecībās ar meitu?

Nav daudz. Protams, gandrīz jebkurā radītā personā, kurš ir pilnasinīgs, ir kaut kas no autora. Tas arī padara tās dzīvas – mēs tajās ieliekam kaut ko no sevis, lai gan tai daļai nav jābūt lielai. Tomēr, pat ja tu mēģini sevi pilnībā ievietot kādā personā, tas tomēr tik un tā nebūsi tu, tas būs vien tēls, ko sauks "tu", jo tev pašam var šķist, ka tas, kā tu sevi apraksti, tiešām esi tu, bet patiesībā tas var būt vien tēls, ko tu esi sev radījis un ko citi redz pavisam citādi.

Grāmatas vēstītājs ir līdzīgā vecumā kā es, tomēr viņa dzīves trajektorija ir bijusi pavisam cita: viņš studēja Tartu Universitātē, es Sanktpēterburgā, viņš studēja bioloģiju, es humanitāro jomu. Turklāt viņam ir eksistenciāla krīze, jo strauji tuvojas vēža izraisīta nāve. Bet grāmatā ir vairāki tēli, kuriem var rast tiešus prototipus no dzīves. Strādājot par pasniedzēju universitātē, es esmu pieredzējis, kā studenti studiju laikā pārtop, kā viņu attieksme un skatījumi mainās.

Šāds tēls grāmatā ir Birgita, kas sākotnēji ir ballīšu zvērs, dzīve viņā kūsā, tomēr tad viņa kļūst par reliģisku, pieklusinātu, pelēku būtni. Tādus es dzīvē esmu novērojis daudzus, arī starp saviem studentiem. Manuprāt, tas ir ļoti skumji. Jo, ja tā ir dabiska personības attīstība, kas izriet no paša cilvēka iekšējiem procesiem, tad tas nav nekas traģisks, bet nereti tas notiek, jo ir kāda dominējoša persona, kurai ir vara pār šo cilvēku un kura tad viņu kā mālu pārmīca sev vēlamā formā. Tas, manuprāt, ir noziedzīgi.

Ar šo grāmatu es savā ziņā gribu vakcinēt sabiedrību pret kaut ko šādu. Mums Igaunijā pagaidām nav bijusi kolektīva reliģiska pašnāvība. Es iztēlojos, ka cilvēki ar šādām nosliecēm varētu meklēt ar tām saistītu literatūru, uzdurties šai grāmatai, un tās izlasīšana varētu likt viņiem padomāt un varbūt pārdomāt to.

 

Vēl viena nozīmīga tēma "Rekonstrukcijā" ir cilvēka perspektīvas subjektīvisms. Tas ļoti spilgti izpaužas Parīzes ainās, kurās ir aprakstīts, kā imigranti sākotnēji uzlūko Franciju kā demokrātijas, runas brīvības un humānisma šūpuli, bet paši francūži redz musulmaņus kā ļoti konservatīvus un aizspriedumainus. Vai šī tēma sabalsojas ar esošo migrācijas situāciju Eiropā, un kāda ir Jūsu attieksme bēgļu jautājumā?

Būšana Eiropas Savienībā sniedz mums ne tikai zināmas priekšrocības, piemēram, visas tās ēkas, kas ir uzceltas ar Eiropas fondu palīdzību, sistēmas, ko mēs esam ieviesuši, tomēr tas ir kopīgs projekts, un kopīgs projekts nozīmē, ka mums ir kopīga atbildība. Un mums ir jāaizmirst, cik mums pašiem varbūt ir grūti vai arī cik mēs esam nabadzīgi, jo šobrīd mēs esam pozīcijā, kad varam palīdzēt citiem. Un it sevišķi mums ir jāpalīdz tiem, kas kopā ar mums ir šajā projektā, citiem ES dalībniekiem. Un, ja kāda dalībvalsts nespēj pienācīgi tikt galā ar kādu krīzi, tad man šķiet acīmredzams tas, ka citām dalībvalstīm ir jādara viss, ko tās spēj, lai tai palīdzētu. Nevis rīkoties kā Ungārija: "Jā, dodiet naudu mūsu lauksaimniecībai, bet par imigrantiem Itālijā, nē, tā ir Itālijas problēma, mēs negribam neko darīt."

Es uz šādu viedokli raugos kā uz nicināmu, uzskatu, ka, ja esam kādā projektā kopā, tad ar to ir arī jānodarbojas kopā, un mums ir jāpalīdz Grieķijai un Itālijai.

Uz imigrāciju nevajadzētu skatīties kā uz izolētu lietu, jo viens no tās faktoriem ir klimata izmaiņas. Piemēram, migrācijas vilnis no Sīrijas radās daļēji klimata dēļ. Vairākus Sīrijas lauksaimniecības reģionus tai vairs nevarēja izmantot, tādēļ cilvēkiem, kas tur dzīvoja, vajadzēja pārcelties uz pilsētām, pilsētas nebija spējīgas viņus uzņemt, tas radīja sociālu spriedzi, uz ko Asads reaģēja agresīvi, apspiežot jebkādu sacelšanos vai protestu, kas noveda pie pilsoņu kara un tad pie masu emigrācijas.

Neaizmirsīsim, ka 1944. gadā notika emigrācija no Baltijas valstīm un tā ir mūsu vēstures daļa, tādēļ uz cilvēkiem, kas nonākuši līdzīgā situācijā, mums vajadzētu raudzīties ar zināmu empātiju un atvērtu prātu.

Turklāt es neuzskatu, ka ekstrēmistu labējie spēki Eiropā ir neatkarīgi, tos dāsni atbalsta Kremlis.

Krievija saviem iedzīvotājiem iegalvo, ka viņu sabiedrība ir labākā, kāda var būt, jo "paskat, uz Eiropu, tur viss grūst, viņiem ir visi tie imigranti, geji, bet mums nekā tāda nav".

Tā nu ar vienu roku tu bombardē Alepo, ar otru sponsorē ultralabējos Eiropā, lai sīriešus, kas atbēg uz Eiropu, sagaida aizspriedumaini, bet labi finansēti politiķi.

Kā to risināt, es nezinu. Un sagaidāms, ka klimata krīzes dēļ ūdens līmenis celsies un migrācija no Bangladešas, piemēram, tikai pieaugs.

Šobrīd droši vien ir jākoncentrējas ne tik daudz uz draudu novēršanu, kas nav līdz galam iespējama, cik uz seku samazināšanu.

 

Grāmatā ir liela loma arī reliģijām un dažādām sektām. Latvijā jau 20. gs. beigās ieplūda krišnaīti un Jehovas liecinieki. Kāda ir situācija ar šādiem reliģiskiem grupējumiem Igaunijā?

Ironiskā kārtā vairums krišnaītu, ko es esmu sastapis Tallinā, ir bijuši latvieši. Mani uzjautrina, kad viņi grib ar mani parunāt par indiešu filozofijām, jo es esmu uzrakstījis veselu grāmatu par austrumu ticībām, tādēļ visdrīzāk par šo tēmu es zinu vairāk nekā viņi.

Tomēr man šādas kustības šķiet interesantas, jo zinātnes loma mūsu dzīvē palielinās: manam šī brīža telefonam ir pāris simtu reižu lielāka atmiņa nekā manam pirmajam datoram, ar ko es rakstīju savu doktora darbu.

Un varētu šķist, ka šādām lietām vajadzētu apturēt aizspriedumu izplatību un tumsonību, bet tieši pretēji, dažāda veida sektas plaukst un zeļ, tāpat arī vienkārši iracionāli uzskati, kuru dēļ cilvēki ir gatavi pat kaitēt paši savam ķermenim un bērniem.

"Rekonstrukcija" ir arī par to, ka, ja ir tik daudz iespējamo patiesību, tik daudz iespējamo viedokļu, tad cilvēki nereti izraudzīsies vienkāršāko un skaļāko vēstījumu.

 

"Rekonstrukcijas" noslēgumā Jūs izvirzāt domu, ka nav nozīmes ne Dieva esamībai vai neesamībai, ne arī kam mēs ticam, bet gan tam, kā tas ietekmē mūsu dzīves. Vai tā ir arī Jūsu dzīves aksioma?

Jā. Tas īsumā izsaka galveno grāmatas pamatideju. Jo mēs nekad nevaram par dažām lietām zināt, vai tās ir patiesas, bet mēs varam teikt, ka daži konkrēti uzskati ir labāki nekā citi, jo tie nepadara cilvēkus par masu slepkavām, diktatorisma atbalstītājiem vai naida kurinātājiem.

Uzskati, kas nerada ciešanas citiem, vienmēr ir labāki par tiem, kas rada.