Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Labs humors ir daudzslāņains. Saruna ar rakstnieku Māri Bēziņu
Inguna Pole
17.01.2018.

Šajā sarunā vairāk vai mazāk koncentrējamies uz grāmatu "Gūtenmorgens" (pirmo), kas grozās ap savdabīgo Gūtenmorgenu un viņa draugiem, kuri iekuļas savādās situācijās. Tas ir kā psihodēlisks alternatīvās realitātes fantazējums, pasaule, kurā tiek izmainīti fizikas un loģikas likumi; pasaule, kurā var sasmaržot, ko otrs domā, kurā teātra skatītāju uzaicina aizvietot tikko kā mirušo aktieri vai kurā galvenais varonis, būdams vēl tikai zīdainis, tiek nopratināts policijas iecirknī. Par paredzamību nevar būt ne runas. Šķiet, neviena situācija iepriekš nav bijusi apspēlēta, taču tajā pašā laikā vidējam latvietim viss būs savādi pazīstams, savā ziņā pat ikdienišķs. Literatūrzinātniekiem nāksies krietni pasvīst, mēģinot atšķetināt "Gūtenmorgena" zemtekstu. Teksta analizēšanu pienāktos uzdot pašam Freidam, taču nu jau par vēlu, bet Gūtenmorgens tā vietā vienkārši aizietu uz pirti, tāpēc mēģinu kaut ko izdibināt sarunā ar pašu grāmatas autoru, kura zemapziņas dzīlēs arī glabājas atrisinājums.

Kā tas sākās?

Toreiz man bija drusku pirms četrdesmit. Atnākot no darba mājās, gribējās kaut kā radoši izpausties, un es zīmēju, ķimerējos savā nodabā ar akvareļkrāsām. Kādā reizē man ienāca prātā viens traģikomisks gadījums no jaunības laikiem. Domāju, jāpamēģina to uzlikt uz papīra. Uzrakstīju, iedevu izlasīt sievai. Gribēju zināt, vai man sanāk izteikties daudzmaz literāri, citiem baudāmi. Viņa izlasa: "O! Interesanti! Kas tālāk?" Es saku: nekas, vienkārši gribēju roku izmēģināt. Viņa saka: nē, kaut ko tālāk vajag. Ja tālāk, tad tālāk, es piekritu. Tā arī sāku rakstīt tālāk un uzrakstīju tam gabalam turpinājumu. Kādu laiku pirms tam es strādāju Ekonomikas ministrijā. Viens no darba pienākumiem bija atbildēt uz iedzīvotāju vēstulēm. Es prasu priekšniekam: "Kāpēc tieši man visu laiku tās vēstules ir jāraksta?" Viņš saka: "Tev vislabāk sanāk, tu to domu proti izteikt tā, ka visu var saprast." Laikam jau bija kaut kāds ķēriens vārdus salikt pareizajās vietās. Vēlāk arī avīzēm sāku rakstīt, tā bija publicistika par kultūru, vēl kaut ko. Kad strādāju Kultūrkapitāla fondā, man kolēģe saka: "Tev labi sanāca, foršs raksts!" Bet es tā nīgri un lecīgi: "Jā, jā, es arī romānu varētu uzrakstīt." Un viņa – "Protams, tu varētu!" Pats tam, protams, tobrīd nenoticēju, bet domas par rakstīšanu mierā nelika. Man šķita, lai sāktu rakstīt, ir jāaiziet no Kultūrkapitāla fonda. Likās, būtu baigi smieklīgi, ka Kultūrkapitāla fonda direktors, ekonomists pēc pamatizglītības un darba pieredzes pāris gadu pastrādā fondā un te pēkšņi sāk rakstīt, sak, saskatījies uz māksliniekiem un tagad baigi radošais kļuvis. Kad uzrakstīju pirmo romānu un anonīmi iedevu pāris cilvēkiem izlasīt, tie teica, ir okei, interesanti. Viens pateica: var redzēt, ka cilvēks ne pirmo reizi raksta. Smieklīgi. Tad iedevu savu gabalu izdevniecībai, un tā arī nodrukāja. Kāpēc es vispār sāku četrdesmit gados rakstīt? Tāpēc, ka agrākā vecumā ar visu kaut ko citu nodarbojos, man nebija laika, nebija arī... nu, ar zemu pašvērtējumu es visu mūžu cīnos.

Kā jau visi.

Nu jā, kā jau visi, it sevišķi latvieši (pasmaida). Bet laikam man nebija ne tās dzīves pieredzes, ne arī garīgā brieduma, lai es varētu kaut ko sakarīgu pateikt. Es noteikti būtu varējis uzrakstīt kaut kādu stāstu, bet grūti pateikt, cik tas būtu jēdzīgi. Tas pienāca pats no sevis, un, atvainojos par banalitāti, bet tiešām – viss notiek tā, kā tam jānotiek, nu, tā tas ir, un nākotne vispār jau ir notikusi, tā ka nav par ko uztraukties (smejas).

Pēc "Ērika Trauma sapņa" labu laiku nespēju neko jaunu izdomāt, laikam jau pēc pirmās grāmatas vienmēr ir krīze. Gribēju rakstīt, bet īsti nezināju, par ko, līdz kamēr prātā iešāvās Gūtenmorgens, un vēlāk tas diezgan forši aizgāja. Iedevu "Dienai" pirmos četrus stāstiņus, un viņi nodrukāja. Man uzreiz lielāks uzrāviens rakstīt. Bet tagad, pēc divpadsmit gadiem kopš Gūtenmorgena rašanās, man vairāk gribas romānus rakstīt. Nē, es rakstu arī Gūtenmorgenus, nupat arī vienu pēc literārā laikraksta "Konteksts" aicinājuma uzrakstīju. Tā, pēc citu pasūtījumiem, diezgan daudzi gabali ir tapuši. Runājot par pēdējo, daudzu Gūtenmorgenu pamatā ir kāda viena vārda apspēlēšana, un konteksts šajā gadījumā ir ļoti pateicīgs vārds. Daudzus Gūtenmorgenus saucu par netulkojamiem, jo šīs latviskās vārdu spēles uz citām valodām, manuprāt, ir neiespējami pārnest. Lai gan… "Gūtenmorgenu un kontekstu" varbūt arī varētu. Taču diez vai vajag.

Vai top trešais Gūtenmorgena krājums?

Oi, viņi jau tā lēnām krājas, bet tagad krājas arvien lēnāk. Trešajam "Gūtenmorgenam" man pagaidām ir tikai tas viens gabals par kontekstu, bet vajag vēl vismaz kādus 45. Šie gabali krāsies ilgu laiku, ja vispār sakrāsies… bet gan jau sakrāsies. Ja gribētu ātrāk, tad tikai par Gūtenmorgenu vajadzētu domāt, bet tagad domāju arī par jaunu romānu un vēl visu kaut ko, tāpēc Gūtenmorgenam neatliek tik daudz laika. Es arī nevaru viņu tādā intensitātē visu laiku rakstīt, tad, man liekas, es nojūgtos un tiešām kļūtu par Gūtenmorgenu. Ir jau forši šos gabalus rakstīt, pats arī iesmejos pa reizei, nopriecājos, ja kaut kas asprātīgs ir iznācis. Mājās visiem parasti stāstu, ko rakstu, un mēs arī pie galda pasmejamies. Man patīk Gūtenmorgenus taisīt, bet gribas arī kaut ko tādu lielāku un nopietnāku. Ambīcijas vēl vienam romānam ir, bet pagaidām nekas nekustas uz priekšu… Lielus gabalus reti kad pasūta no malas (smaida). Vispār esmu baigi pateicīgais Repšei, jo pats nekad nebūtu iedomājies tādu "Svina garšu" rakstīt. Viņa vienkārši palūdza, vai es būtu ar mieru rakstīt par to laiku, un tad es vienkārši biju spiests domāt, varēju mērķtiecīgi koncentrēties uz vienu laiku. Domā, domā, kamēr izdomā, bet tagad es nespēju koncentrēties uz kaut ko vienu. Es vairs pats sev nespēju iedot uzdevumu. Laikam tā ir slinkuma pazīme. Savas idejas bieži noraidu, lai tikai nebūtu jāsāk rakstīt.

Vai humora izjūta nav tāda slidena lieta?

Jā, tā katram atšķiras, bet arī humors, starp citu, evolucionē. Man vēl tagad mājās ir tās latvju tautas anekdotes, kas pirms simts gadiem iznākušas, Nu, piedod man, tur tādi joki, ka vispār smieties negribas. Tik bērnišķīgi, naivi. Bet humors ar laiku kļūst izsmalcinātāks.

Pirmajā "Gūtenmorgenā" (kas tapis 2005.–2007. gadā) vairāk ir tāds absurds, kaut gan tas arī tagad nav pazudis. Kāpēc, teiksim, šo grāmatu varēja lasīt bērniem priekšā, un arī nobrieduši, attīstīti, dažādu profesiju cilvēki par to varēja priecāties? Arhibīskapa Vanaga tēvs, kas ir vācu valodas profesors, to atzinīgi novērtēja, un arī Zigmundam Skujiņam patika. Tāpēc es no tā visa esmu sapratis, ka tur tomēr ir sanākuši vismaz divi slāņi – pa virsu tā jocīgā daļa, kā viens mans lasītājs teica: ja to smieklīgo noņem nost, tad visbiežāk tas ir skumjš eksistenciālisms. Teiksim, bērni nolasa joku, pasmejas par to, un viņiem arī patīk trakas lietas, ka neko nevar saprast, ka tāds absurds. Tas ir interesanti, ka bērni pavelkas uz to pilnīgi dullo. Savukārt vecāki cilvēki varbūt vēl kaut ko citu tur izlasa. Grāmatas, protams, ir laba lieta, un visiem grāmatas vajadzētu lasīt, bet "Gūtenmorgena" cienītāju loks tikai ar grāmatu starpniecību, manuprāt, īpaši nepaplašinās. Nu, lūdzu, režisore Elīna Eihmane uzņēma trīs īsfilmas – "Gūtenmorgens un trešā acs", "Gūtenmorgens un laika mašīna", "Gūtenmorgens un Jāņi". Jau interese pieauga. Bet tad viņa pārstāja, jo kino tomēr ir finansiāli ietilpīgs pasākums, nav kā mums, rakstniekiem, kad pietiek ar papīra lapiņu un zīmuli. Taču, kad Linda Olte uzņēma "Gūtenmorgenu Vienciemā" un to parādīja LTV1 18. novembra pēcpusdienā un pēc tam parādīja vēl, tad uzreiz viņš tāds populārs kļuva. Tas jau uzreiz baigi nostrādā. Tad arī parādījās vajadzība pēc šīs grāmatas atkārtotas izdošanas. Es to (Gūtenmorgena pirmo grāmatu) uzrakstīju pirms 10 gadiem, bet šobrīd jau laikam esmu mazliet citāds. Tas sadalījums ar Brēmenes muzikantiem man tagad pašam liekas tāda kā drusku panaiva/bērnišķīga pieeja. Bet es atļaujos būt naivs gan dzīvē, gan literatūrā. Tā atļaušanās ar vecumu nāk, jo jaunībā šķiet ļoti svarīgi izskatīties gudram, nopietnam. Naivums un bērnišķība nav stilā. Es to atceros no savas jaunības, tā bija, bet ar gadiem kļūst citādi.

Uzmetot aci grāmatas vākam, sākumā varētu šķist, ka būs romantika – pudele, jūras krasts...

Tā ir atsauce uz darbu "Gūtenmorgens. Otrreiz", kur ir tā pati bilde, bet tur tā ir pa visu vāku. Tā ir mākslinieka spēle, tas nav mans izdomājums. Cik es sapratu, doma ir tāda, ka tai pudelei izrauj korķi un personāži nāk laukā. Otrajā grāmatā viņi jau ir stabili šajā pasaulē, sēž, spēlē šahu. Tur nevajag baigi mēģināt analizēt. Man pašam prātā bija Dišāns, franču konceptuālists, kurš kļuva slavens ar to, ka 19. gs sākumā izstādīja pisuāru – ar nosaukumu "Strūklaka". Ir tāda bilde, kurā Dišāns jau ir vecs vīriņš, spēlē šahu un viņam pretī sēž aptuveni trīsdesmitgadīga sieviete diezgan smukām formām, kaila, un viņš tur kaut ko baigi domā. Es gribēju to bildi uz vāka, bet izdevēji nobijās no tās plikās sievietes. Tomēr viņi paņēma ideju par šahu, taču tādā versijā, ka Gūtenmorgens ar Bērziņu spēlē šahu, jo, gribi vai negribi, Gūtenmorgens ir kaut kāds mans alter ego. Man tā baigi savu ģīmi negribējās likt, bet, nu okei, nav jau salona bilde. Tad es apģērbos savā treniņtērpā, kā es arī mēdzu no rītiem apģērbties un skriet savus piecus kilometrus, un otrā pusē baigi solīds pretstats.

Lasot ar laiku sāka šķist, ka grāmatā patiesībā ir tikai viens cilvēks un pārējie tādas kā viņa daļiņas.

Jā, viens, protams. Redz, lai izstāstītu stāstu, var arī tikai viens būt, jo cilvēks pats ar sevi arī sarunājas, bet, lai savu iekšējo sarunu pārnestu uz āru, pasniegtu to cilvēkiem labāk uztveramā formā, man likās, ka jāpaņem vēl kādi personāži. Teiksim, otrajā grāmatā ir veltījums dažādiem kultūras notikumiem: grāmatām, autoriem, koncertiem, filmām. Filmai "Kolka Cool" arī bija veltījums. Man pašam bija pretrunīgas sajūtas, pirmajā reizē es to filmu kaut kā nepieņēmu, bet, kad to noskatījos otrreiz, man šī filma ārkārtīgi iepatikās un kļuva mīļa. Pēc abām reizēm bija noskaņa, ka tu vienlaikus esi gan vienā, gan otrā pusē, arī pa vidu ir kaut kas, un tad tu tur diskutē. Tāpēc, protams, vēl jāpaņem Kalniņš, Lejiņš vai Krūmiņš, lai var diskutēt par to tēmu dialoga formātā.

Bet ne vienmēr Gūtenmorgens ir tieši ar mani saistāms. Ir stāsti, kuros vairāk esmu paslēpies aiz Kalniņa vai Krūmiņa. Vispār es bieži vien Gūtenmorgenu pretējā pusē nolieku.

Piemēram, kā stāstā par vēlēšanām?

Par vēlēšanām gan mans uzskats ir kā Gūtenmorgenam, kurš grib balsot pret. Būtu labi, ja viena balss par un viena pret, līdzsvaram. Nevar jau nobalsot pret, bet, man liekas, tas būtu ļoti demokrātiski kā pilsonisks akts, savas attieksmes parādīšana. Demokrātijai tas būtu atbilstoši, ka tu vari pateikt – nē, jūs iepriekš esat slikti strādājuši.

Vai kāds stāsts ir ņemts "no dzīves"?

Jā, piemēram, "Gūtenmorgens un papēdis", kur viņš izlec pa logu viesībās, salauž papēdi, nokļūst slimnīcā, tad izkļūst laukā, tad atkal slimnīcā. Tur es, protams, esmu izskaistinājis, Gūtenmorgenam piesienu pie galvas torti ar degošām svecītēm, un tad viņš lec pa logu. Tās tortes uz galvas nebija, bet īstenībā no paša sākuma līdz beigām – tas viss notika ar mani, kad man bija kādi 25 gadi. Tas bija kāzās, es lēcu pa logu un salauzu papēdi. Slimnīcā par mani smējās, baigais kaskadieris. Es gan arī dienēju jūras kājiniekos, desantniekos (smaida). Man uzlika ģipsi līdz pat šai vietai (rāda uz augšstilbu), un es nevarēju saprast, kāpēc jāliek tik augstu. Dažas dienas vēlāk es otrreiz nokļuvu slimnīcā pēc autoavārijas un palūdzu ārstam, lai viņš man nogriež to ģipsi tiktāl, lai es varu pabraukt ar riteni, jo pirms tam arī biju kāju lauzis un ģipsis man bija otrai kājai ap potīti, tad tā, ar vienu kāju pieminot, es varēju ar velosipēdu lēnām pārvietoties ar visu ģipsi. Ir arī tāds stāsts "Gūtenmorgens un priekša". Tur situācija nedaudz citādi pasniegta, bet ideja nāk no dzīves. Tas bija laikam 1998. gads, es biju Kultūrkapitāla fonda direktors, un tad rudenī par kultūras ministri kļuva Karina Pētersone. Gāju ar viņu iepazīties, viņa tāda smalka dāma, man ar viņu kaut kur bija jābrauc: mēs ejam uz mašīnu, un es drusku nominstinos (mēs tur bijām trīs braucēji) un īsti nesaprotu – vai man vajadzētu priekšā vai aizmugurē sēdēt. Kamēr es tur minstinos, Pētersone pienāk man pie sāniem un ar vieglu ironiju saka: "Augstas amatpersonas priekšā nesēž." Es apjuku vēl vairāk. Kamēr tur mulsu, viņa ar savu palīdzi apsēdās aizmugurē, man atlika vien sēsties priekšā. Vēl nodomāju, ka es taču nosacīti arī esmu diezgan augsta amatpersona (smaida). Vēlāk, sēžot tajā mašīnā, es pie sevis smējos, jo tekstu varēja uztvert arī tā, ka es viņai priekšā nedrīkstu sēdēt.

Ir tāds gabals "Gūtenmorgens un jāskatās". Vārdu jāskatās lieto daudzi – ko darīsim sestdien? Nu, jāskatās. Ministram prasa – kā risināsiet šo problēmu, viņš atbild – jāskatās. Tādā garā. Visiem kaut kur jāskatās. Tad es to apspēlēju Gūtenmorgenā. Varbūt tas augstprātīgi skan, bet, man liekas, varētu ņemt jebkuru vārdu un uztaisīt absurdu/ironisku stāstiņu. Piemēram, ir gabals "Gūtenmorgens un skaņdarbs". Tas radās, aplūkojot kādu afišu. Rīgas domā bija koncerts, un uz afišas bija rakstīts – "Sergejs Martinovs, "Vivaldi Gadalaiki"". Martinovs Vivaldi gabalu visvisādi interpretējis un pārtaisījis, bet Vivaldi pamatmotīvs tur skan, tāpēc tā tas ir nosaukts. Tas mani uzreiz pastūma uz to, ka Gūtenmorgens uzrakstīs skaņdarbu, tad Kalniņš pieliks kaut ko un tā tālāk, un tā pievienojas tie entie uzvārdi.

Iznāk, ka tās situācijas ir neizsmeļamas.

Neizsmeļamas, jā. Tikai jāķer. Gandrīz kā ar makšķerēšanu. Tev visu laiku ir jābūt vērīgam, noskaņotam uz to. Pirmo krājumu es pa diviem gadiem sarakstīju – 60 stāstus. Tagad tik intensīvi vairs negribu, jo, kad tu raksti romānu, tur ir viens stāsts, bet šeit to ir daudz, katrs atsevišķs stāsts jāizdomā no sākuma līdz beigām, un tik daudz ideju dabūt kļūst arvien grūtāk. Tagad, ja es kaut ko piefiksēju, tad pierakstu. Man stāv vairākas idejas pierakstītas, kas Gūtenmorgenam varētu derēt. Pirms vēlēšanām es noteikti uzrakstīšu "Gūtenmorgens un politiskā atbildība". Nevaru ciest mūžīgo politiķu atsaukšanos uz politisko atbildību.

Ko darīt, ja nav ideju?

Rakstniekiem ir tā kājminamā domāšana, ne tā, ka būtu lēni, bet tāpēc, ka viņiem daudz jāstaigā ar kājām. To jau Gēte bija rakstījis, ka prāta darbībai vajag fiziskās kustības. Ir jau cilvēki, kuri piekalti ratiņkrēslam, kuri fiziski nevar, bet tie, kas var... Rakstniekiem visiem vajadzētu kustēties, un pastaigas ir vislabākais. Kad brauc ar velosipēdu, tev ir vairāk jākoncentrējas un tu nespēj tā padomāt, bet, ja tu pastaigājies, tad tu varbūt ne par ko īsti nedomā, bet pēc kādas pusstundas ieslēdzas, kaut kāds zobrats sāk griezties paralēli kāju kustībai, galvā arī sāk kaut kas griezties. Neko darīt, mēs miesā dzīvojam. Nevar nodalīt prātu no fiziskā ķermeņa. Prāts jau tomēr ir miesas prāts. Es tā pieņemu, tāds ir mans ieskats. Var būt visdažādākie uzskati, bet, es domāju, kad mēs nomirsim, intelekts zaudēs savu svaru, tieši intelekts, mūsu pasaulīgo zināšanu bāze, bet morālās īpašības, dvēseles stāvoklis gan būs svarīgs.

Vai jūs ticat pārdzimšanai?

Jā, mierīgi. Esmu daudz par to domājis. Vienu gadu esmu studējis Lutera Akadēmijā teoloģiju, bet šis tas tur man piegriezās, un es to pametu. Gara pasaule, Dieva eksistence, personiskā ticība nav obligāti jāsaista ar baznīcu kā institūciju. Līdz kādiem 33 gadiem es dzīvoju diezgan vētraini, bohēmiski. Tad es pārtraucu, biju noguris no tā visa, un, loģiski, cilvēks meklē kaut ko vietā. Par garīgām lietām es biju arī tīņu gados interesējies, bet citādi. Un tad es nokristījos, sāku baznīcā iet, un tas sākums bija ļoti entuziastisks, pat trīs reizes nedēļā biju gatavs uz baznīcu skriet. Tagad es laikam desmit gadus neesmu baznīcā bijis, bet mana dievticība nav mainījusies. Bet jā, es atzīstu reinkarnāciju, nevaru bez tā. Es nevaru citādi izskaidrot to, kāpēc mēs piedzimstam tik dažādi, ar tik dažādiem likteņiem, viens nodzīvo divas dienas, bet otrs – simts gadus un divas dienas, viens bagāts, otrs – nabags. Es citādi nevaru kā uzskatīt, ka pirms tam jau kaut kas ir bijis, ka tam ir saknes vai iemesli, kāpēc mēs tagad esam tādi, kādi esam. Kāpēc vienam tik daudz jāizcieš, lai viņš kaut ko iemācītos, bet otram viss jau no dabas dots. Tas ir kaut kādu iepriekšējo dzīvju uzkrājums, tikai tā es to varu izskaidrot.

Kā reinkarnācijas pretarguments tiek pieminēts cilvēku skaita pieaugums.

Mēs, cilvēki, jau baigi augstprātīgi esam. Mums liekas, ka tik daudz zinām… Mēs taču vispār neapjēdzam, kādas ir mūsu mazās pasaulītes attiecības ar gara pasauli un cik dvēseļu tur ir, cik gaida iemiesošanos. Un vai tad mēs zinām, kādi ir Dieva plāni? Savā pirmajā grāmatā rakstīju, ka Dievs radījis cilvēku, lai paplašinātu sevi, savu valstību. Tā joprojām uzskatu. Precīzāk, paplašinātu ar dvēselēm. Bet, lai dvēsele pieaugtu līdz Dieva mīlestības virsotnēm, tai attīstības nolūkos ir jāiemiesojas uz Zemes vai, iespējams, citām planētām, par kurām mums nav ne jausmas. Mēs taču visu laukumu nepārredzam, labi ja kādu kvadrātmilimetru. Ar mūsdienu uzskatu, ka visam jābūt laboratoriski pierādītam un tikai tad mēs varam tam droši ticēt, par garīgām lietām, protams, neko nevar pierādīt. Austrumu puslodē, un ne tikai, reinkarnāciju gadsimtiem ilgi uztver kā pašsaprotamu. Vai viņi visi kļūdās? Tad jau redzēs. Ticību kā tādu nevar racionalizēt, un... nu jā, tas ir bezgalīgs stāsts un diskusija. Fiziķis Kaščejevs plosās televīzijā – pats iet baznīcā, bet visam tomēr jābūt zinātniski pierādītam, tikai tad tam var ticēt. Un, kad viņš homeopātiju nolād kā pēdējo sātana izgudrojumu, tad man liekas, ārprāts, kas te notiek. Starp citu, Koperniks pie heliocentriskās koncepcijas nonāca, pētot seno ēģiptiešu svētos rakstus. Un tieši zinātnieku aprindas vispirms noliedza Kopernika atklājumu un attiecīgi noskaņoja arī baznīcu. Lielākā daļa zinātnieku līdz pat 19. gadsimtam uz Kopernika teoriju raudzījās kā uz kārtējo ezoterisko murgu.

Par zaļo dzīvesveidu – Gūtenmorgens par to ironizē, bet, skatos, jūs pasūtāt zaļo tēju.

Jā, pasmejos gan. Es jau ļoti pret sevi ar smaidu. Manuprāt, ja cilvēks neprot pasmieties par sevi, tad viņš, iespējams, ir augstprātīgs… un reizē arī padumjš. Pārāk augstās domās par sevi nevajadzētu būt. Tiesa, arī pārāk zemās ne. Tur ir jābūt tādam kā zelta griezumam, zelta vidusceļam. Savas vājības zem tepiķa tāpat pabāzt nevari, un, ja netiec no tām vaļā, tad vismaz pasmejies par tām. Mēs ģimenē bieži vien ironizējam, cik mēs zaļi un veselīgi cenšamies dzīvot. Un, kad man pārmet, ka tomēr smēķēju, tad es atrodu visādus ticamus un neticamus argumentus, kas smēķēšanu padara par vienu no veselīgākajām nodarbēm pasaulē (smejas). Tur ir vēl kaut kas – ne jau par veselīgu dzīvesveidu es ironizēju, bet par pārspīlējumiem, fanātismu. Tagad ir tāds vilnis, kad visi sieviešu žurnāli ir pilni ar to. Nē, nu okei, dzīvosim veselīgi, ticēsim Dievam, ticēsim zinātnei, bet nekļūsim fanātiķi. Galvenais ir visu dzīvē darīt ar prieku. Ja tu apēd to neveselīgo speķa pīrādziņu vai hamburgeru ar prieku, tad tas tev daudz vairāk ies labumā nekā, teiksim, zaļi salāti, kurus tu ēd saviebies tikai tāpēc, ka tas ir veselīgi, jo emocionālais noskaņojums ļoti ietekmē fizisko stāvokli. Es šogad izveseļojos no C hepatīta, paldies Dievam. Dzīvesprieks ir atgriezies, bet pēdējos pāris gadus, īpaši pēc "Svina garšas", biju tā izpumpējies, ka man vispār dzīvot negribējās, man nebija pašnāvniecisku domu, bet, kad gāju gulēt, tad tā mierīgi domāju – ja es no rīta nepamostos, i labi būtu, i labi būtu... Pilnīgi nekāda dzīvesprieka nebija. Salīdzinot ar savām iepriekšējām darbavietām, jūtu, ka radošais darbs patērē daudz vairāk enerģijas. Tas saskan ar Jungu, viņam ir tāda grāmatiņa "Psiholoģiskā tipoloģija un māksla", kurā viņš runā par to, ka mākslinieki psihisko enerģiju patērē daudz vairāk nekā citi.

Bet citādi jau viss labi. "Svina garšas" dēļ tagad bieži ceļoju pie lasītājiem, ceturtdien braukšu uz Saldus novadu, uz Lutriņiem. Man ir teikuši: lai arī grāmata beidzas drūmi, pēcgarša esot diezgan gaiša. Gaišas skumjas – tā viena kundze no Salacgrīvas teica. Un man par to ir prieks, jo es arī negribēju iegruzīt cilvēkus. Literatūrā es negribu nevienu ne iegruzīt, ne šokēt, ne apmānīt. Varbūt vairāk izklaidēt, jo tas dod pozitīvas emocijas. Gūtenmorgens bieži izklaidē, un viņš to, manuprāt, dara samērā inteliģenti. Jādod kaut kas pozitīvs, bet ar mēru, protams. Lai arī pozitīvisms nekļūst par apsēstību un fanātismu. Re, cilvēks tik pozitīvs, tik pozitīvs, bet vienā jaukā dienā pakaras, jo ar to slikto sevī nav ticis galā. "Svina garšā" man likās svarīgi runāt par līdzjūtību. Par galveno varoni izvēlējos latvieti, jo, kad galvenais varonis tiek noturēts par ebreju un iziet tām šausmām cauri, tad droši vien latviešu lasītājam caur tautieša likteņa prizmu ir vieglāk izjust līdzjūtību pret citas tautas ciešanām. Un līdz ar to – vispār pret dzīvu būtņu ciešanām.