Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Dzeloņu stropa četros elles lokos. Knuts Skujenieks un Bruno Javoišs „Kārtis: virtuāls ceļojums caur dzeloņdrātīm”
Arnis Koroševskis
21.06.2013.

Kaut arī, tāpat kā mans novadnieks Knuts Skujenieks, „nekad neesmu bijis trumpmanis”, nolemju riskēt un izklāju kāršu kavu uz rakstāmgalda. Kā lasīt kārtis; kā virtuāli ceļot caur dzeloņdrātīm; kā nesajaukt lapaspušu numerāciju, kaut arī numerācija ir pašām kārtīm? Jau pēc pirmo kāršu caurskatīšanas tika atsauktas vairākas būtiskas atmiņas.

Pirms desmit gadiem Salaspils k/n „Enerģētiķis” notika politiski represēto literātu pasākums „Dzeloņu stropā”. Toreiz Knutu Skujenieku atbalstīja biedrs Valentīns Jākobsons, papildinot atmiņas par Mordoviju ar atmiņām par Sibīriju. Zālē bija novietota čuguna krāsniņa, sienas bija avīzēm „izrotātas”, zāles otrā stūrī atradās dzelzs gulta. Pēc sarunām bija iespējams nobaudīt zupu vai drīzāk plānu viru no bleķa bļodām un apēst kādu „ķieģelīša” kancīti ar speķi. Šāds literārs pasākums, tieši tāpat kā pats literatūras process, rosina dialogu kā vēstures aktualizēšanas, atcerēšanās sarunu. Šajos gados latviešu literatūrā radīti vai atkārtoti izdoti atsevišķi darbi par deportāciju tēmu. Pats jautājums ir visnotaļ komplicēts, jo tas latviešu tautas dzīves ziņā saglabājas kā mūžīgi žņaudzošais kamols kaklā, teju vai lietuvēns, taču citādi, gadiem ejot, nomainās paaudzes un viņā saulē aiziet tā druska cilvēku, kuri izvešanu šausmas spēj atstāstīt savām, nevis citu atmiņām. Citiem vārdiem – vēsture tiek aizmirsta, ja vien netiek uzjundīta no jauna.

14. jūnijā Okupācijas muzejā tika atklāta grāmata (formāta dēļ gan jāatzīst, par grāmatu to ir salīdzinoši neērti dēvēt) „Kārtis: virtuāls ceļojums caur dzeloņdrātīm”, kurā gan tekstuāli, gan vizuāli tiek uzburtas līdzīgas noskaņas kā manis minētajā pasākumā. Jāpiebilst, ka darbs nāk klajā zīmīgā laikā – apritējuši 50 gadi kopš Skujenieka un Javoiša notiesāšanas. „Kāršu kavā” ir 36 kārtis; katrai kārtij atbilst savs stāsts – sava zināma veida miniatūra, izsāpēta un ilgi iznēsāta atmiņas druska vai vienkārši vieds čuksts. Šāds “virtuāls” (uzreiz gan jābilst, ka interesentiem nevajadzētu jaukt šo mulsinošo nojēgumu – aplūkojamajā izdevumā nav absolūti nekāda sakara ar digitāliem materiāliem!) ceļojums kļūst par daudzu detaļu kataloģizētu vēstījumu, taču labā nozīmē. Princips „šeit jūs redzat šo, taču šeit – to” ir izrādījies veiksmīgs, un šķiet, ka Knuts Skujenieks sadarbībā ar Bruno Javoišu to bija jau apriori jutuši. Ar šādu izdevumu tiek sperts visnotaļ moderns solis un sekots principam, kurā mūsdienu lasītājs neizbēgami arvien lielāku uzmanību pievērš tieši materiāla vizuālajai pusei. Teksts tādējādi nebūt nezaudē savu nozīmi, drīzāk tiek paspilgtināts ar kārts jeb lapaspuses otrajā pusē esošo ilustrāciju, kas pati par sevi funkcionē kā caurvijošs konotāts, Skujenieka atmiņu stūrīša un to gadu latviešu tautas likteņa savdabīgs muzeja eksponāts (Skujenieks jau kāršu kavas ievadvārdos min, ka „bildītes prasīt prasās aprunājamas” – un patiešām!). Piedāvātās detaļas iepriecina ar konteksta plašumu – sākot ar torņa sargu biedējošiem stāviem, homoseksuālismu zonā, „aptetovētām” bļodiņām, avīzes „Izvestija” papīru kā vislabāko papirosa materiālu, beidzot ar nesalaužamo garu un spīta pilno paļaušanos uz sapņiem.

Tepat arī konkrētāk izkristalizējas Skujenieka koncepcija – parādīt dzīvesstāstu kārtīs. Pirmkārt, pēc autora komentāriem, kārtis tiek patoloģiski nīstas visā Padomijā, otrkārt, kārtis ļauj atmiņām ieņemt hierarhisku secību. Piemēram, sliedes gabalam, kurš lēģerī funkcionējis kā zvans, iedalīta dūža kārts, savukārt pīķa dāmas funkcijas šajā kāršu kavā pilda pati nāve. Dzejnieks nav zaudējis sev tipisko spēju ironizēt par dzīves netaisnību; šoreiz prozas teksts ar minisižetiem vietumis atgādina Aleksandra Pelēča „Sibīrijas grāmatu”: „Blaktsirneuzveicamabarakaskaraliene.VisaPadomju Savienībasiekšlietusistēmapretviņuirbezspēcīga,” vai arī „otļičņij trud” Skujenieka latviskojumā pārtapis par „teicamu trūdu”. Sastatījums starp Skujenieka un Pelēča tekstiem ir būtisks, jo faktiski parāda to, cik koncentrētiem un minimālistiskiem līdzekļiem iespējams pasniegt lēģera vēstījumu. Vēl jo vairāk minimālisma izjūtu akcentē tieši tāpat raksturojamie Javoiša zīmējumi, kuri ir neapspriežams kāršu kavas jeb visas “virtuālās tūres” atmosfēras radīšanas pamats.

Ceļojums caur dzeloņdrātīm ilgst vien pāris mirkļus, un protams, lasītājs varētu vēlēties apjomīgāku stāstījumu, taču rūpīgi izvēlētie lēģera reāliju pieturas punkti un tieši skopā stāstnieka izteiksme drīzāk rosina uz ikkatra lasītāja pašrefleksiju un turpmākiem dialoga meklējumiem. Lai gūtu plašāku ieskatu deportāciju upuru likteņos, vajadzētu lasīt tādu autoru kā Melānijas Vanagas, Dzintras Gekas, Valentīna Jākobsona, Sandras Kalnietes, Aleksandra Pelēča u.c. darbus. Taču Skujenieka piedāvātais ieskats lēģera dzīvē sper būtisku soli latviešu literatūrā, faktiski uzrunājot gan tos, kas jau savulaik iepazinuši latviešu vēstures drūmākās (okupācijas laika) lapaspuses, gan tos, kuriem ir visas iespējas to vēl izdarīt. Patiesi priecē 76 gadus vecā dzejnieka spītīgā apņemšanās runāt par pagātni, lai arī cik tā būtu tumša vai neērta: „Kautarītautanovēsturesnemācās,taišīvēstureiratkalunatkaljāatgādina.” Piedevām – šāds ceļojums nebūtu vien saistāms ar kādiem ierobežojošiem vēstures ietvariem; tas tikpat labi rosina sastatīt tagadni ar pagātni, norādot uz vairākiem Skujenieka skatījumā būtiskiem mūsdienu politiskiem trūkumiem. Šāda epizode pavīd mirklī, kad dzejnieks noskatās uz pagātnes spilgtajiem stukačiem jeb klauvētājiem ar zināma veida žēlumu, vienlaikus gan retoriski vaicājot – „cik vēl ir to, kurus mēs nezinām?”.

Jācer, ka inovatīvo un pievilcīgo kāršu-kā-lasāmvielas projektu un formātu tuvākā vai tālākā nākotnē aizgūs arī kādi citi latviešu autori, kurus tirdīs vēlme izrakstīt savus dēmonus dūžos vai pīķa dāmās.