Akadēmiskais centrs
Nesakārtotu fotogrāfiju kavu, jūras izskalotu nieku kaudzīti – katrs no tiem sīks, bet ieskatoties negaidīti atviz pats savā krāsā, katrs pilnīgi neparedzams un nesaistīts ar pārējiem. Šāds saturs varētu būt somā ceļotājam, atgriežoties no brauciena. Tāpēc galu galā nemaz nebija pārsteidzoši, kad pēc grāmatas anotācijas izlasīšanas ovālie caurumi vāku iekšpusē kļuva par rokturiem, svītru kods uz priekšējā vāka – par uzlīmi, kādu lidostās līmē uz bagāžas, un viss krājums – par ceļasomu (sac de voyage), kurā E. Aivars savācis savus iespaidus.
Gan daļā „Dzejoļi ar gariem virsrakstiem”, gan pārējā krājumā valda līdzība – un domāju, ka tā nav nejauša – ar tādām mākslas formām kā haikas vai paša Eipura minimas, jo gan šeit, gan tur īstenības fragmenti tiek notverti kā garāmlidojoši tauriņi vai beigtas lapsenes (101. lpp.) ieinteresētai aplūkošanai un pēc iespējas nemainītai saglabāšanai. Daži dzejoļi tīši rakstīti haikas formā, bet, neņemot vērā zilbju skaitu, varbūt vēl haikiskāki atrodami starp pārējiem īsajiem dzejoļiem (piemēram, Dzejolis par to, cik viss kluss, zaļš un slapjš un Dzejolis par nedabīgi resniem ābeļu stumbriem).
E. Aivaram tiešām ir spēks vai ķēriens saredzēt ikdienā mirkļus, kas ir īpaši ar noskaņu, kādu sakritību vai reizēm ar teju Džeimsa Džoisa cienīgu atskārsmes uzplaiksnījumu. Rīts pie ezera ar makšķernieku. Blondīnes cigārs. Krājumu var vienkārši šķirstīt un priecāties par E. Aivara saskatītajiem, notvertajiem mirkļiem un arī notvertajām nejaušajām domām, neparedzot, kas sekos nākamajā lappusē, jo liela daļa krāsainības rodas no dzejnieka idejām un asociācijām (beigta lapsene? ielikt tornī, sakaltēt pa zoroastriešu modei!). Dzejaseipura domās sarunājas dažādu paaudžu un tautību režisori, var mirkli pabūt sengrieķu mītu pasaulē, pareizticīgo istabā ar vārdā nesauktu svēto un agnostiķiem nenotveramā gara pagalmā. E. Aivars ir novedis līdz mākslai nejaušo domu žanru – zibšņus, ko mēs parasti aizmirstam nākamajā mirklī, jo tie izrādās pārāk dīvaini. Dzejas tēlu daudzveidību un neparedzamību šajā krājumā nav īsti iespējams izteikt, tā ir jāpiedzīvo pašam, lai noticētu. Šķirot lappusi pēc lappuses, var satikt mazo Hitleru pērkam dzeloņstiepļu sēklas, redzēt sniega pikas, krekla pogas, aizrautīgi patriotiskas mākslas vingrotājas… Liekas, ka "uzraksti, citādi nomirsi" apgādā kā labākajos literārās daiļrades mītos E. Aivaru ar bagātīgu iedvesmojošu mirkļu klāstu un viņš nav izvēlīgs. Lasītājam atliek vien doties ceļojumā līdzi Dzejaseipuram – patīkami atklātam pusmūža vīrukam, pieticīgam nakts, mīlestības un dzīves nejaušību priekšā, kurš iet caur iepriekš aprakstīto jucekli, puslīdz nosvērti un ar omulīgu humoru pieņemdams visu, ko nu dzīve kuro reizi dod.
Krājumā ir atrodami ģeniāli trāpīgi salīdzinājumi (piemērs: ļoti īss dzejolis ap vecu, krunkainu tanti, kas velkas uz jūru nomirt kā izžuvusi upes delta). Dažas no labākajām atskaņām veidojas, savienojot visdīvainākos un perifērākos jēdzienus, kad tos izdodas iegrozīt tā, ka tie pārsteidz un ar klikšķi iekrīt vietā: "Karš visā Eiropā, šķīst asinis un strutas// Un manam vectēvam pa visu kara laiku/ Nevienas pašas vēstules no Rutas/ Gruzd bieži šinelis un ugunī krīt utis, utis" - viss šis krāšņums, starp citu, ir tikai bagātīgs iespaids par kāda pāvesta skulptūru. Reizēm tikpat krāsainas atskaņas veido vārdi, attiecībā uz kuriem E. Aivaram varbūt būtu vajadzējis ievērot dzejolī „Vārdu taupīšana” izteiktos padomus[1]: Kareņina/vareņiki, "No mana bērnības krūma/ Mēs jasmīnus spilveniem salauzām/ Jo tu juti tik dziļi/ Kā neviena no ķertajām padauzām". Bet vairākos tekstos ritms un skaniskums ir pavisam baudāmi, piemēram, skaisti liriskajā dzejolī Persefone un es: "Mēs nebūsim kopā visu laiku -/ būsim un nebūsim, nebūsim būsim" un skaņu spēlē upuri/krupi/kupri, kas caurvij dzejoli Tu putru ņammā...”.
Tomēr rodas iespaids, ka vārdos ietērpšanas procesā ne visas E. Aivara lapsenes saglabājas savā valdzinošajā svaigumā. E. Aivara spēks, šķiet, ir mirkļu notveršanā (ne velti Dzejaseipurs palaikam staigā ar fotoaparātu), dabiskajā, spontānajā. Daļa no viņa pantiem, kas varbūt pēc tam izdarināti no esošā iespaida, liekas samocīti. Piemēram, epizode ar krustvārdu mīklām un pirmo sievieti Viju (dzejolī Lecekšu intelekts) ir daudz mazāk neveikla tādā formā, kā tā iekļauta "minimās" bez pievilktās atskaņas Vija-bija. Arī tā paša dzejoļa vidusdaļā atstāstītais anekdotiskais atgadījums ar upju vārdu taujāšanu igauņu dzejniekiem tikpat labi varētu būt proza vai dzejproza. Garais teksts par augstkalnu futbolistēm (Īstenība kalnos) nerada pārliecību, un rodas jautājums: kāpēc tam jābūt dzejolim, ja tas atgādina mēreni interesantu avīžrakstu.
Varbūt tāpēc šo krājumu ir iespējams lasīt vairāk vai mazāk samocītā veidā, attiecīgi labāk vai sliktāk uztverot to, ko no krājuma var iegūt. Brīdī, kad lasītājs sāk domāt par to, kā varētu būt vai kāpēc ir tieši tā, kā ir, viņš zaudē spēju ļauties nejaušības priekam kā spēles dalībnieks vai iespaidiem atvērts ceļotājs. Iespējams, krājums tiešām neiztur kritiku, ja mēģina atšifrēt, kādi ir E. Aivara ironijas motīvi (manuprāt, tādiem nav obligāti jābūt – ir vienkārši vairāk vai mazāk eleganta ironija vai nu situācijā, vai ideju salikumā) vai kādi krājuma strukturēšanas paņēmieni šeit nav izmantoti, salīdzinot ar citiem krājumiem... Taču žēl, ja tāda veida apsvērumi traucē novērtēt faktu, ka šajā krājumā ir atrodama laba dzeja – un, iespējams, vēl kas vairāk. Tas, ko es varu iegūt no „Sakvojāža”, ir saistoši precīza sajūta par to, kā ir būt cilvēkam un dzīvot no dienas dienā. Dzīve šādā griezumā ir nestrukturēta, bieži nejauša un sastāv no it kā nesavienojamām lietām. Dzīve parādās atsevišķos mirkļos, tāpat kā haikās vai vēl vienā žanrā, ko E. Aivars pēdējā laikā apgūst – tviterziņās. Sekojot personai ar segvārdu @ihtiandrs, es negaidu, ka viņa tvīti būs sakārtoti lielā jēgpilnā būvē ar filozofisku struktūru, arī ne to, ka visi mirkļi, par ko viņš raksta, būs vienlīdz nozīmīgi. Bet caur jebkuru no šīm formām – tviteri, haikām, fotogrāfijām, minimām vai Dzejoļiem ar gariem virsrakstiem – uz mirkli var ieraudzīt vienu no tām pārsteidzošajām šķautnēm, kādas piemīt visvienkāršākajai ikdienai un kurām obligāti nav jāiekļauj sevī dziļāka nozīme, nav jābūt izskaidrojamām. Dažreiž vērtīgāk ir vienkārši ļauties un tādā veidā pavingrināt savu brīnīšanās muskuli.
Par spīti tiem dzejoļiem, kas šķiet nevietā vai negludi, un tam, ka krājumam nemaz nav tāda īsta kopiespaida, E. Aivara māka "ar sajūtām kailām īstenību kā vēstuli atvērt" (dz. Arkādijas idille un Torņakalna stacija…) nozīmē, ka es iešu pie viņa darbiem vēl un vēl, lai arī kādus sīkumus un dīvainības viņš būtu vietvietām sarakstījis. Atverot „Sakvojāžu” un izpurinot smiltis, starp vecām metro biļetēm un apšaubāmas vērtības suvenīriem katru reizi varēs atrast kādu nejaušu īstenības fragmentu, kas ir tā vērts, lai mirkli to aplūkotu
[1] Es zinu, ka Eipurs var rakstīt dzejā vienkāršrunas vārdus, tāpat kā komponisti izmanto rupjas notis (kā izskaidrots vienā no minimām), bet dzejoli tas deformē, vietām šķiet, nostāda gluži uz galvas.
[1] Es zinu, ka Eipurs var rakstīt dzejā vienkāršrunas vārdus, tāpat kā komponisti izmanto rupjas notis (kā izskaidrots vienā no minimām), bet dzejoli tas deformē, vietām šķiet, nostāda gluži uz galvas.
