Klāt rudens un ziemas bezvārdu mija. Šķietami bezgalīga tumsa apmetusies uz dzīvi ne tikai laukā, bet arī mūsos, un mēs atkal pārvēršamies naktszvēros. Gar logiem grabinās rēgi un dara prātu tramīgu. “Lai aizgājušajam būtu miers, jānoliek svecīte vai jānoskaita lūgšana”, saka veci ļaudis. Ja sekotu šim padomam, vajadzētu aizdedzināt pārāk daudz svecīšu, tādēļ tapa šis kopīgais veltījums dziestošajam rudenim un visām ēnām no tumšākajiem atmiņu stūriem. To iedvesmojis pareizticīgo aizlūgums par mirušajiem – panihīda – , dziedājumi baznīcslāvu valodā un vairāki lieli un mazi notikumi, kas vispārējā laika plūsmā liekas nemanāmi, bet dzejā iegūst katrs savu īstenības šķautni un melodiju.

Vēl salstošā aorta pukst,
vēl saraujas gurušās vēnas.
Man galvā kā retortē rūgst
bez stājas un indē migrēna.
Man sievietes glāsts kļuva svešs
un neskaidri vaibsti to pierēs.
Rij tabaku plaušas un dveš,
un alkohols sagrauž man nieres.
No manis ir atlicis maz,
tik sāpes, kas kauliem pa vidu,
vien turpina dzīvot vēl tas,
lai ienīstu sevi un citus.

(Heiti Talviks)

 

песнь ii

aproc mani zem lapu segas
aiz kapsētas žoga kur kļavas
apgulies līdzās un apsedzies
uz ziemas miegu

laiks apstāsies
un nebūs vairs jāmācās
atvadīties un ņemt
no mirkļa cik iespējams daudz.

kad kritīs pirmā salna
un sniegputenis
tu to nedzirdēsi
neko nevajadzēs teikt
jo siltuma pietiks abiem
un ne vairāk.

(я, Господь, покою души усопших раб Моих
в месте светле, в месте злачне, в месте покойне,
отнюдуже отбеже болезнь, печаль и воздыхание)

kad nodzisīs gaisma
man nebūs tumši
jo tu esi ar mani.
paliks vienmērīgas elpas
un svecīšu sprakstēšana
uz nezināma kapa.

(я мертв волею положься во гробе
и живущия во гробех взывающе,
благоволи, яже от вас приял еси,
в селениих праведных Моих сим водворятися)

simtajā saullēktā
mēs modīsimies
nesakot ne vārda
un es kā allaž vedīšu tevi
uz ieejas pusi.

aiz muguras būs sals
uz pamestās lapu kaudzes
kritīs krematorijas pelni
un putni veltīgi meklēs
augšamcēlušos ķermeņus

аминь

 

DIVAS NAKTIS

vētraina nāvmetāla pavadībā
gainot tukšumu un ārprātu
uz manu gultu vērās pilnmēness

divas naktis līdz es palūdzu viņam
lai pavēršas pret tavu tālo māju
ar trīsdaļīgo lielo logu
un vismaz vienu nakti
tev spīdina virsū bezmiegu un murgus

vismaz vienu nakti
par trīssimt sešdesmit manām tādām
kurās pat pilnmēness
nespēja iespiesties

vismaz vienu nakti.
tas nemaz nav daudz prasīts
jo nav nekāda māka
mocīties nomodā
kad viss sen galā

un re
lieldienu naktī
viņš skatās uz ziemeļrietumiem
kā lūdzu
bet es zīmēju
nenoteiktus sapņus
braucot zilupietī
rudens naktī salonā
neizskaidrojami nedeg lampas
palaikam runāju ar kādu
un pūlos uzminēt
viņas nākamo matu krāsu

 

***

ajj... un šonakt sapņos daudz putnu.
satvert plaukstā un viegli saspiest,
bet ar prātu nekad

//

tas varētu ilgt
līdz strāvas ausmai
pie vladivostokas
vai arī
izbeigties tepat

tagad šķiet
izšķirības būtu visai maz
ļoti ļoti maz
vai nemaz.

//jo starp šejieni un turieni
starp atomu svārstību perioda
bezjūtu sanoņu un kalendāra
pāršķiršanas šņirkstiem

laiks ir

i z b a l ē j i s

paliek vienīgi sapnis
un divas ēnas
zilupietī

 

mûspilli

..viņi spirinājās un šaudījās
līksmi riņķoja turpu šurpu un
cits citu grauza rija un tika aprīti
iekārtoja savu pasaulīti un nelikās
ne zinis ka vēsā mierā blenžu uz tiem

viņu atmosfēras temperatūra pieauga
par vairākiem grādiem.

un tagad jums būs globālā sasilšana
es teicu

kāda kolembola lēkā un slapstās
pa nātres lapu kā grēcinieks
pastara dienā

tā ir visa viņas pasaule.

viņi kļuva gausāki un gausāki
līdz sāka mani garlaikot

kāda dafnija nostājas pašā
objektīva priekšā zibina taustekļus
un nekust ne no vietas

..vispirms viņu pasaules centrs gāja bojā
visi kas bija vidū sagriezās par 35° vertikālē
un pārtrauca tirināšanos
atlikušie pārvācās uz malējiem
apgabaliem

es aizgāju un aizmirsu izslēgt
apakšējo gaismekli

kad atgriezos visi jau bija
noslāpuši un trauciņu grūti
nācās noņemt ar pirkstiem

viņi sagaidīja savu
mûspilli
1

 

***

dunoša
tad tuva lokomotīve
par ģermāniskā iespaidu
somu-lapu valodās
tulkots
no dāņu valodas spocīgas smīlas
tālas svilpes kontakttīkla remontvīri
rītdiena kas nebūs un silts
dūcošs transformators
aiz vējudrošas sienas.
rudens nakts.

zemu lidojošs sastāvs sliedēs
apsargs savā dieva ausī
virpuļdurvis un lēni
austoša gaisma
krēsli miegam
par šauriem

gar redzokļiem palēnināti
kadri kā kukaiņu kājas
bet kāpēc sarkanas
šī māja pilna ar
steidzīgām
ēnām
rēgainiem
smiekliem

nevienam nav laika
atbildēt
un man tāpat
nav laika
prašņāt

 

***

2.04
nakts iesilusi miglā
no 6,5 uz 10°C aiz loga
teic termometrs

es izbraucu mēnessgaismā.
izbraucu un viss
autobuss no ārpuses dzeltens
iekšpusē mazliet zaļš

liecinieku nebūs daudz. tikai
furgonus vēl necauršauj miegs.
un visbeidzot ceļmalās sagulst
arī tie.

pretī pulki miglasspuldžu
virzās kā ačgārnā mīklā

vēl tikko skaidri varēju saskatīt
pagalmu un visu, kas tajā.
lielais logs uz asfalta artērijām
ir viss, ko man vajag.

aizmirsti pulksteņus

mēs izbraucam miglā.
pēdas nepaliks. vienīgais
miglas lukturis augšā
mēness pagaidām seko. bet drīz
nodzēsīs redzēto
pavisam

vēl divi pagriezieni
un manis vairs nav.

 

***

tu ej gar krastu
un brien pār baltu
jūras izskalotu
gliemežvāku svītrām
un nedomā
ka viņi dzīvoja
tāpat kā mēs
un gāja bojā
kā reiz arī mēs
un ka mūsu kaulus
kāds arī mīdīs kājām

 

песнь iii

es klīstu kā nāve
gar nebeidzamu krustu rindām
tīģerādā tītos miroņlaukos
zem katra soļa nopūšas zeme
un dzestrums nenodur
tikai mākslīgos ziedus
uz svaigām kopiņām
un pavērušās zemes mutes
gaida lai aprītu nekošļājot

(да Мою славы узрят, и светлость Мою
светодательную на небесех получат светло)

kaut kur kliedz kraukļi.
sausi čaukstot
dzeltē beidzamais zaļums
un sasūcas sūnu paklājos
kuros tik labi gulēt
upēs ceļas ūdens līmenis
tu teici
bet es domāju par sūnu gultu
un to
ka ūdens šogad laikam nesasals
un celsies tikai līdz guļošā pirkstiem
kā Tarkovska Zonā
un tālāk ne

(и покрыла тя есть чуждая тьма, окаяннаго,
но обрати твой и к свету заповедей Моих
пути твоя направи)

vēlu mežrozīšu augļu sarkana
lokomotīve aizvelk projām
mana pēdējā rudens pēdējo
sarkano dienu
un semaforā izdziest
beidzamais sarkanais stopsignāls

(да Мою славы узрят, и светлость Мою
светодательную на небесех получат светло)

viņa ir prom.
un es atdodos ledainajās nakts rokās
klausoties valdzinošajās banšiju2 balsīs
kā atpestīšanā

спашу тебя
спашу тебя

 

 

1. mûspilli – neskaidras cilmes vārds, kas senģermāņu teikās apzīmē pasaules galu (sabrukumu) ugunī.
2. Banšijas – sieviešu gari ķeltu mitoloģijā; pastāv ticējums, ka tam, kurš dzird banšiju balsis, būs jāmirst. 

Dalīties