Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
 
 
 
 
  • Belševica ceļā uz Billi
    Zita Kārkla
    18.07.2017

    Literatūras vēsture patiesībā ir liecība par izvēlēm. Tas, kuri rakstnieki iekļūst vēsturē un tur paliek un kuri nepārdzīvo savu laiku, lielā mērā atkarīgs no tiem, kas šos rakstniekus ir pamanījuši un izvēlējušies savu pamanīšanu pierakstīt. Rakstnieces sievietes, pat ja savas dzīves laikā baudījušas žilbinošu literāro slavu, no literatūras vēstures mēdz pazust daudz ātrāk nekā rakstnieki vīrieši, tādēļ, par spīti tam, ka Vizma Belševica ir ierakstīta ne tikai latviešu literatūras vēsturē, bet šobrīd arī Latvijas kultūras kanonā, arhīva burtnīcas "Nepazītā mīlestība un citi stāsti" ("Mansards", 2016) un "Bille, Anss un citi" ("Mansards", 2017), kurās publicēta Belševicas grāmatās neiekļuvusī proza, reizē ir vēl viens ieraksts – un arī iespēja ieraudzīt Vizmu Belševicu no jauna.

  • "Vispārībiņā jau normāliņi"
    Zane Grudule
    15.07.2017

    Ar Māra Bērziņa radīto Gūtenmorgenu pirms vairākiem gadiem tikos nejauši: skatuves runas konkursā vairāki skolēni bija izvēlējušies mazliet ironiskos un jautros stāstus, cerot, ka tieši Gūtenmorgens – tipiskais latvietis, kas visiem ir tik tuvs un labi saprotams, – palīdzēs atklāt viņu slēpto aktiera talantu un atkausēs žūrijas sirdi. Neatceros, vai Gūtenmorgens tiešām kādu aizveda līdz uzvarai, bet āķi lūpā gan iemeta – arī man vajadzēja atrast un noskaidrot, kas tas īsti par zvēru ir.

  • Ar mirklīgu sudrabu. Mana mīla ceļ ēku ap tevi
    Agija Ābiķe-Kondrāte
    13.07.2017

    Apgāda "Neputns" bilingvālā samta sērija, kurā atdzejota pasaules lirikas spožākā klasika, lasītājus šajā gadā priecē jo īpaši. Karaliski violetā iesējumā ir uzmirdzējis amerikāņu 20. gadsimta avangarda dzejnieks Edvards Estlins Kamingss (Edward Estlin Cummings) un viņa dzejas izlase "Pavasara virpulis" (Springtime Circling) ("Neputns", 2017). Izlasē apkopoti dzejoļi, kas aptver visu Kamingsa daiļradi no 1922. gada līdz pat pēcnāves krājumiem, publicētiem 1983. gadā. Atdzejotāju kopa – Ingmāra Balode, Kristaps Vecgrāvis, Aina Kraujiete, Jānis Krēsliņš (seniors), Aivars Maizītis, Jānis Elsbergs un Viks – un sakārtotāji Ingmāra Balode un Kristaps Vecgrāvis veikuši respektējamu darbu, jo dažādos laika posmos atdzejotie darbi, kā uzsvērts, "uzrāda dažādas atdzejošanas pieejas, poētiskā tulkojuma tradīcijas un varēšanas" [1], taču izlases sakārtojums radīts pārdomāti un lasītājam aptverami, baudāmi.

  • saAUDUMS
    Mārtiņš Laizāns
    10.07.2017

    Spēles ar tekstu ir pēdējos gados iecienīts paņēmiens literārās periodikas izdevēju aprindās, kad tipogrāfiskajam lolojumam pienākusi kārta tikt nodēvētam vārdā. Gan vēl nesen priecējošie "Latvju Tekstu" laidieni, gan pastarpināti uz teksta zīmēm norādošā "Domuzīme" (arī interneta žurnāls Punctum), gan pavisam jaunais Latvijas Rakstnieku savienības (LRS) laikraksts "konTEKSTS" domas vedina uz tekstu, kas vijas ne tikai prāta dzīlēs un virsmās, bet ir tverams arī grafiskā veidolā. Tiem, kas "konTEKSTU" jau iepazinuši, šis raksts būs tikai ar atgādinājuma vērtību, savukārt neiesvaidītajiem tas būs īss ceļvedis.

  • Pārdotais sargeņģelis jeb sapņa augstā cena

    Juta Rihtere (Jutta Richter, 1955) ir viena no ievērojamākajām vācu bērnu un jauniešu rakstniecēm. Autore, kas pirmo darbu sarakstījusi pusaudzes gados, guvusi ne tikai lasītāju, bet arī kritiķu atzinību. Rihtere saņēmusi Vācu jaunatnes literatūras prēmiju, Katoļu bērnu un jauniešu grāmatu balvu, Hermaņa Heses balvu un citus apbalvojumus. Visos darbos autore ir saglabājusi sev raksturīgo valodu un izteiksmes veidu. 2001. gadā sarakstītais stāsts "Tur aiz stacijas ir jūra" ("Jāņa Rozes apgāds", 2017, no vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga) ir latviešu lasītāju pirmā iepazīšanās ar Jutas Rihteres daiļradi.

  • Imbarbarimento jeb kārtējais sokratiskais atgādinājums

    LU literatūras un kritikas portāls Ubi Sunt darbību ir atsācis, iesliedējoties gana drošās risēs, tomēr pārvarētais pārtraukums portāla darbībā lika aizdomāties par kultūrainu Latvijā un pasaulē, it sevišķi par to, kāpēc kaut kas tik nelietderīgs kā literatūras portāls (ne)būtu atbalstāms. Pārdomas, kā jau pie uomini letterati e non idioti iegājies (iemetiet aci Bokačo "Dekamerona" sestās dienas devītajā novelē!), parasti veicina un mudina risināt kāds garabiedrs. Šoreiz domdarbu palīdzēja veikt itāļu filosofs un literatūrzinātnieks Nučo Ordine (Nuccio Ordine), kura pārspriedums par lietderīgo un nelietderīgo nesen latviskotajā darbā "Nelietderīgā lietderīgums" ("Jāņa Rozes apgāds", 2017, tulkojusi Dace Meiere) rosināja ielūkoties humanitārās pasaules procesos un jau kopš Hēsioda laikiem sludinātajā imbarbarimento (nē, tā nav dadaistu fonofikcija, bet gan 'barbarizācija').

  • Redakcijas sleja. Ūdens izjūta
    Liene Kāposta
    03.07.2017

    Kad vasaras brīvlaikus man ar brāli nācās pavadīt bezgalīgi garās biešu vagās, bijām izgudrojuši dažādus veidus, kā protestēt pret šo tik lietderīgo, bet nepatīkamo nodarbi. Viens no tiem – nogaidīt, kamēr vecmamma savā vagā tiek krietnu gabalu uz priekšu, un tad viņai aiz muguras paukoties ar kapļiem. Otrs veids – lai ātrāk tiktu galā ar ravēšanu, raut ārā nezāles kopā ar visām bietēm. Bija vēl trešais veids, kuru es piekopu jau viena pati: ar grāmatu paslēpties tālākajā ābeļdārza stūrī un tur nodoties konspiratīvai lasīšanai.