Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
 
Latvijas Valsts vēstures arhīvs
  • Subjekti Dzejas dienās 2016
    Foto: J. Dibovska
    Jūlija Dibovska, Sintija Kampāne, Elīna Kokareviča, Dainis Deigelis
    28.09.2016

    Dzejas dienas apmeklējām kā baudītāji un daļēji arī kā dalībnieki, tāpēc piedāvājam lasītājiem ieskatu un viedokli par dažiem Dzejas dienu pasākumiem, kas mums patika vai kurus izvēlējāmies apmeklēt, jo tie šķita saistoši.

  • Par tiem, kas pieradina cilvēkus. Lena Divani „Septiņas dzīves un viena liela mīlestība. Kaķa memuāri“

    Autore Lena Divani ir dzimusi 1955. gadā Volosā, Grieķijā. Grāmata „Septiņas dzīves un viena liela mīlestība. Kaķa memuāri“ ir pirmais rakstnieces darbs latviešu valodā. Kā ziņo interneta vietne www.europaeditions.com, arī angļu valodā autore tulkota pirmo reizi. Līdz ar to ne latviešiem, ne plašajām interneta dzīlēm angļu mēlē pārāk skaidra priekšstata par šo Grieķu prozisti nav.

  • Lomogrāfiskā dzeja. Eduards Aivars „Parādības”

    Eduarda Aivara jaunākās grāmatas noformējums ir kā saules atspīdums ūdenī – parādās un nodziest gluži kā parādība. Virs burtu zīmējuma nepārprotami melns ir autora vārds. Tomēr tas no grāmatas zūdošā nosaukuma ir pārāk tālu ‒ pārāk liela distance. Turklāt grāmatas nosaukums atrodas uz cita laukuma, bet dzejnieka vārds uz cita, starp tiem balta līnija, kurā parādās tikai pusnodzisušas garumzīmes. Vai noformējums attēlo Aivara Eipura novērojošo pozīciju pret dzejoļos notiekošo? Grāmatas vāka uzrakstu iezīmes liek domāt, ka vienīgais skaidrais šajā dzejas krājumā ir pats Eduards Aivars, turpretī „Parādības” ir sekundāras. Un tas liek bažīties, vai autora vārds nestāv pār dzeju, vai dzeja pilda, piemēram, neoismā* veselīgi, bez stereotipiem notiekošu uztveršanu.

  • Manīgais dīdītājs. Svens Kuzmins „Pilsētas šamaņi”

    Vai nu tā ir vasara, vai kāds īpašs slinkuma stāvoklis, bet par Svena Kuzmina stāstu krājumu „Pilsētas šamaņi” ir ārkārtīgi grūti uzrakstīt recenziju. Kaut gan Latvijā tāpat kritika neeksistē, un varbūt recenzija nemaz nav vajadzīga. Stāsti ir izlasīti, bet – nedaudz neglaimojoši – nav palikuši prātā. Nācās pat pārlasīt, lai atkal nedaudz aizmirstu. Kas tas par latviešu literatūras un tās lasītāja sindromu? Kolēģe, palasot S. Kuzmina debijas grāmatu, man nemitīgi iesaka kārtīgi to nokritizēt. Es gan īsti neesmu droša, par ko. Samērā pievilcīgs noformējums, laba poligrāfija un paša autora ilustrācijas, kā arī labsirdīgi, viedi un gaiši uzlūkojošā sievietes seja uz enerģiski piesātinātā sarkanā vāka neļauj man stāstu krājumu nolikt plauktā. Varbūt autors ir pārcenties ar „aizraujošumu”?

  • Dzeja mežģīņu rakstā. Ruta Štelmahere „Krekls”

    Dzejas krājums „Krekls” ir dzejnieces un mākslinieces Rutas Štelmaheres trešā grāmata. Autore debitēja 1998. gadā, un pirms četriem gadiem par dzejas krājumu „Klēpis” ieguva Latvijas Literatūras gada balvu nominācijā „Dzeja”.

  • Nākt ārā no ūdens. Hardijs Lediņš, Juris Boiko „Ūdenslīdējs”

    Lediņš un Boiko – viņi abi ir stilīgi, tāpat par stilīgiem nevar neatzīt arī varbūt plašāk pazīstamos „Dzeltenos pastniekus”, kuru pirmo divu albumu mūzikas tekstu šie vīri palīdzējuši radīt un tādējādi snieguši ziņas par savu verbālās mākslas fenomenu. Neviļus daudzi iepazinuši Hardiju Lediņu (1955–2004) un Juri Boiko (1954–2002) tieši kā vārdu autorus īpatnējām kompozīcijām.

  • Teksti, kas silda. Heli Lāksonena „Piec ait kalns”
    Līvija Baumane-Andrejevska
    19.07.2016

    Savdabīgās, radošās grāmatiņas „Piec ait kalns” (nosaukums oriģinālvalodā – „Aapine”) autore ir Somijā populārā rakstniece Heli Lāksonena (1972). Latvijā viņa plašāk pazīstama tapa, pateicoties Guntara Godiņa latviešu valodā pārceltajam dzejoļu krājumam pieaugušajiem „Kad gos smei”, kas turklāt piedzīvojis arī pārizdošanu. H. Lāksonenas krājums ieguvis arī Latvijas Literatūras gada balvu tulkojumu kategorijā (2012).