Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
 
 
 
  • Pārmantot un pieradināt
    Kristīne Rotbaha
    18.09.2017

    2016. gadā Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta publicēto pētījumu sēriju Studia humanitarica papildināja Anitas Vaivades monogrāfija "Nemateriālais kultūras mantojums starptautiskajās un Latvijas tiesībās" (Rīga: LU LFMI, 2016, 368 lpp.). Izdevums ieturēts sērijai jau tik pierastajā akadēmiski atturīgajā vizuālajā noformējumā, kas šoreiz niansēts baložpelēkā tonī. Pelēkais esot latviešu identitātes pamattonis, taču uz tā labi izceļas citas krāsas. Uz izdevuma vāka izceļas darba nosaukums, kas vēsta par oriģinālu piedāvājumu: tiesības un kultūra vienuviet. Zinot, ka sērijā tiek publicēti oriģināli zinātniski pētījumi, un ņemot vērā, ka pēdējais, kura publicētie pētījumi vienlīdz balstīti kultūras un tiesību vēsturē, bija Arveds Švābe vēl pagājušā gadu tūkstotī, ar prieku pieņēmu grāmatu kā šis vasaras obligāto lasāmvielu. Un nenožēloju, jo Anita Vaivade ir zinātāja, bet "tikai zinātājs var rādīt ceļu tiesiskā dzīvē, jo, ja "akls aklam ceļu rāda, abi iekrīt grāvī"" [1]. Pelēkajam esot visādas nokrāsas, attiecīgi – tas dažādi interpretējams. Plaši interpretējams ir arī Anitas Vaivades pētniecisko interešu objekts: nemateriālais kultūras mantojums un tā tiesiskais regulējums.

  • Latvijas un Lielbritānijas dzejnieki atdzejos viens otra daiļdarbus

    No 11. līdz 17. septembrim Rīgā norisināsies jau trešā starptautiskā atdzejas darbnīca, kurā deviņi dzejnieki no Latvijas un Lielbritānijas sešu dienu garumā atdzejos viens otra darbus. Atdzejas darbnīcas noslēgumā, 16. septembrī, kultūrpreču mājā NicePlace TELPA dalībnieki sniegs publiskus dzejas lasījumus angļu un latviešu valodās, kurus apmeklēt aicināts ikviens interesents bez ieejas maksas.

  • Ja es būtu grāmata, man patiktu novecot
    Velta Voicioneka
    11.09.2017

    Vai tev kādreiz ir ienācis prātā, ko tu darītu, ja būtu kāda īpaša lieta, piemēram, grāmata? Ko tu domātu, teiktu, kā smaržotu? Portugāļu rakstnieks Žozē Žorži Letrija (José Jorge Letria, 1951) ir par to domājis un savas domas apkopojis darbā "Ja es būtu grāmata" ("Liels un mazs", 2017, no portugāļu valodas tulkojis Edvīns Raups). Žoržē Žorži Letrija ir bērnu un jauniešu literatūras autors, žurnālists, dramaturgs, dzejnieks un pat politiķis. Viņa grāmatas ir tulkotas spāņu, franču, angļu, krievu, rumāņu, latviešu un daudzās citās valodās. Rakstnieks ir saņēmis arī vairākus prestižus literāros apbalvojumus, piemēram, Prémio de Poesia Florbela Espanca (Florbelas Espankas dzejas balva 1984), Prémio Literário Ferreira de Castro (Ferreiras de Kastro literatūras balva 1987, 1989, 1992) un citus.

  • 400 gadu sena latviešu dzeja – kā tas skanēja?

    Šogad izdotā Māras Grudules monogrāfija "Latviešu dzejas sākotne 16. un 17. gadsimtā kultūrvēsturiskos kontekstos" (Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2017) atgādina, ka latvieši dzeju pazina arī pirms 400 gadiem.

  • Iespēja pieteikties dalībai konferencē par Hildu Vīku

    Neatkarīgais pētījumu institūts, Latvijas Mākslas akadēmija, LU HZF Pētījumu centrs "Feministica Lettica", Dobeles Novadpētniecības muzejs un Latvijas Rakstnieku savienība aicina piedalīties starpdisciplinārā zinātniskā konferencē "No visa bēgu un pēc visa ilgojos" Hildai Vīkai 120

  • Redakcijas sleja. Par grāmatām un grāmatplauktiem

    Bērnībā manā istabā, kas pildīja arī ģimenes viesistabas funkciju, vienu sienu aizņēma grāmatplaukts, kurš sniedzās līdz pat griestiem. Plauktos, kurus varēju aizsniegt, man reizēm patika pārkārtot grāmatas pēc to izmēriem vai pēc krāsām. Vēlāk, kad iemācījos lasīt, kārtoju pēc autoriem. Studiju sākumā kārtoju pēc žanriem. Tad nošķīru latviešu un ārzemju autorus. Vēlāk latviešus un ārzemniekus sajaucu kopā, bet vienā skapī bija rakstnieki vīrieši, kamēr otrā – rakstnieces sievietes, lai būtu parocīgāk, jo pētīju sieviešu rakstīto literatūru.

  • Atmiņu plūdi jeb zāles pret amnēziju
    Ilona Gorņeva
    29.08.2017

    2014. gadā apgāds "Mansards" izdevis igauņu rakstnieces Enes Mihkelsones romānu "Mēra kaps". Pasvārstot grāmatu rokā, raugot tās pelēko ietērpu un titulvākā askētiski ievilktās līnijas, kas raisa asociācijas ar kartēm un robežām, lasu romāna autores teiktos vārdus uz grāmatas aizmugurējā vāka. Proti: "Vienmēr esmu uzskatījusi, ka tik mazai zemei, kāda ir Igaunija, vēstures ir par daudz." Jā, tā laikam ir tāda mazo zemju iezīme, kurām jo sevišķi jāspēj un jāuzdrīkstas par sevi pastāvēt. Šāda uzdrīkstēšanās, cīņa un mūžu malšana likteņa dzirnās skatāma lielā mērogā – no putna lidojuma. Taču fokusu var pievilkt arī tuvāk, pavisam tuvu. Tik tuvu, ka uz mirkli pamanītās grumbiņas un laika cirstās līnijas saplūst, bet vēstījums kļūst par tādiem kā atmiņu plūdiem, kas neatstāj vienaldzīgu, – stihiskiem, neapvaldāmiem.