Lavandu romāns. Dāvids Foenkinoss „Smalkjūtība”

Romāns „Smalkjūtība” kļūst par divu cilvēku dzīves impresiju apkopojumu un mīlestības izpausmju polifonismu. Teksts ir visai konservatīvs izklaides romāns, tādējādi tas ir paredzams sižeta līnijas ziņā – galvenajai varonei Natālijai pēc pirmās mīlestības un laulības erozijas kopā ar Fransuā notiek nostāšanās nullespunktā, un tad sākas mēģinājums lidot citas mīlestības ietekmē. Kā klasiskos mīlestības romānos te redzams arī trešais liekais (Natālijas priekšnieks Šarls) un mēģinājums pacelt mīlestību kā dzīves prioritāti uz pjedestāla, lai tagadnība nebūtu „piesieta” tikai ikdienišķām lietām. Mīlestība, kas ir romāna epicentrā, visus varoņus rosina bēgt, klusēt, gremdēties atmiņās un amputēt pagātni, slēpties no savām patiesajām jūtām, uzdrīkstēties, destabilizēt savu ikdienu, kļūdīties, atteikties un samierināties, kopumā – muļķīgi un spontāni uzvesties.

Literāri aluzatīvi ir daži no romānā izteiktajiem apgalvojumiem, piemēram: sievietēm, kuru vārds ir Natālija, raksturīga nosliece uz nostaļģiju; vai arī – esot neparasti, ka sieviete, vārdā Alise, strādā aptiekā, jo Alises mēdzot strādāt grāmatnīcās vai ceļojumu birojos (autors gan nenorāda, bet pirmais noteikti ir no kāda krievu muižniecības romāna, savukārt visas Alises tā vai citādi nāk no Luisa Kerola grāmatām). Romāna galvenā varone Natālija ir visu Natāliju izņēmums, viņa ir moderna, inteliģenta, mērķtiecīga, dinamiska, neatkarīga. Viņa meklē attiecības, kurās nejustos kā cietumā, jo galvenās varones mīlestības koncepcija saistīta ar smalkuma un viegluma sajūtu. Ekstravertajai un šarmantajai Natālijai, pašai īsti nepamanot, veidojas attiecības ar kluso un nemanāmo kolēģi Markusu, kas ir zviedrs – šis aspekts tekstā tiek apspēlēts, attiecinot uz viņu vēsumu, stīvumu, pasivitāti un atturību. Divu pretmetu mijiedarbībā autors rāda, ka krasts un jūra var saplūst. Romānā būtiska ir otra cilvēka novietošana centra laiktelpā: „Savā mīlas neprātā cilvēks – gandrīz kā tāds demiurģisks varonis – ir gatavs iedomāties sevi esam otra cilvēka sirds centrā. Ka dzīvi ir iespējams noreducēt uz šo nelielo, starp plaušu vārstuļiem ieslēgto telpu. Visa Markusa pasaule šaja brīdī bija Natālija.” (249. lpp.) Un tieši Markuss ar savu smalkjūtīgo taktiku panāk, ka Natālija atkal iepazīst mīlestības rotaļīgumu.

Šo romānu noteikti var izlasīt vienā vakarā un pēc brīža aizmirst, bet tas var arī rosināt domāt dziļāk un apstāties pie autora izvēlētajiem komentāriem un citiem papildinošiem teksta slāņiem, kas veido gana interesantu rēbusu, tāpēc iepriecina šī izvēlētā maniere, kurā sakausēts nopietnais un draiskais. Romāns ir saistošs tieši naratīva ziņā – autors pieprasa no lasītāja dinamisku līdzdarbošanos, jo zemteksts un komentāri, fakti, citu tekstu drumstalas kā atkāpes no pamatvēstījuma paredz romāna “ķermeņa” spilgtumu. Piemēram, autors runā par muļķīgām parunām, ko cilvēki labprāt mīl atkārtot (23. lpp.), par Džona Lenona diskogrāfiju, ja viņš nebūtu miris 1980. gadā (53. lpp.), par attālumu no Parīzes līdz Maskavai (35. lpp.), par Natālijas vadībā strādājošo darbinieku astroloģiskajām zīmēm (92. lpp.), par paklāju izgudrošanu (97. lpp.), par fragmentu no pētījuma par Gustava Klimta gleznu „Skūpsts” (104. lpp.). Šie liriskie, traģikomiskie, informatīvie, filozofiskie un sadzīviskie fakti kā autora sūtītas telegrammas nav nemotivēti iespraudumi, tie dod papildus konotāciju iepriekšējai nodaļai, palēnina vai paātrina konkrēto “tekstuālo kadru”, kā arī nereti jau dod ieskatu nākamajai nodaļai un tiek pielāgoti atainoto attiecību anatomijai. Arī vienkārši paplašinātie teikumi, kas dominē, romāna galveno varoņu intīmos pārdzīvojumus uztur tādā kā krēslas laikā, kad lasītājam pašam no aizkadra teksta jāizskrāpē informācija par attiecību šķērsgriezumu. Taču šāda tipa teikumi nereti šo tekstu liek uztvert arī kā remdenu, bezemocionālu un bezkaislīgu.

Lai gan sižeta vēstījums ir hameleonisks, romānā pārāk daudz tiek iebetonēti triviāli, bezgaumīgi un pārāk loģiski sižeta pavērsieni. Taču vēlos uzsvērt, ka kopumā romāns ir rotaļīgs, elegants un šarma pilns kā franču mode; dialogu un valodas savdabīgums kā nogatavināti augļi nemitīgi liek lūpu kaktiņiem tiekties tikai uz augšu: „Labākais variants bija atcelt šo pasākumu. Vēl bija laiks. Neparedzēti apstākļi. Jā, Natālij, man ļoti žēl. Es patiešām gribēju, jūs taču saprotat, bet ko darīt, ka tieši šodien mana mammīte ir pagalam. Fui, kādas muļķības! Tas nederēja, pārlieku spēcīgs arguments. Turklāt tas izklausījās pēc Kamī. Randiņa anulēšanai Kamī nebija derīgs. Sartrs – jau daudz labāk. Šovakar es nevaru – saprotiet. Elle – tie ir citi.” (135. lpp.)

Protams, masu kultūra vienmēr brēks pēc šāda tipa tekstiem, un pieprasījums noteiks komerciālo veiksmīgumu. Taču tieši tagad, kad ir vai tuvojas atvaļinājumu laiks, noteikti šo romānu var ielikt somā, dodoties uz jūru vai vasaras pilnbrieda pļavām, lai uz mirkli atslābinātos.