LU konference
Sarunā piedalījās literatūrzinātnieces Sandra Godiņa un Jūlija Dibovska, kuru pētniecības redzeslokā dažādā kontekstā nonācis arī Alberts Bels.
Pasākuma vadītājs Arturs Skutelis, atsaucoties uz Daces Ūdres un Daces Lūses monogrāfiju, sarunu iesāka ar jautājumu, vai Belu var dēvēt par sava laikmeta produktu. Jūlija Dibovska apgalvojumam par laika radīto rakstnieku piekrita daļēji, atgādinot, ka talantu pašu par sevi cilvēkā nevar radīt, to var tikai atmodināt. Literatūrzinātniece kā piemēru minēja līdzības ar 60. gadu disidentiem padomju Krievijā, piemēram, Jūlija Daniela darbu "Runā Maskava" (1962), kurā autors skatījies uz savu laiku un atveidojis to kā antiutopiju. Abi autori – gan Bels, gan Daniels – ir bijuši talantīgi, taču vienam no tiem ir bijis lemts par to atklāti uzrakstīt, bet otram par uzdrīkstēšanos vēlāk sekoja sods.
Sandra Godiņa atbildēja, ka mēs katrs faktiski esam sava laikmeta produkti, taču, runājot par Bela situāciju, ir jāapzinās, kas bija 60. gadi un tikpat labi arī 70. un 80. gadi. Tas bija laikmets tikai ar vienu iespējamu doktrīnu, proti – sociālistisko reālismu: "Ir tiešām jābūt ģeniāliem, lai šajā laikā rakstītu tā, kā rakstīja Alberts Bels un vēl citi autori, jo viņiem netika dota atļauja vai mākslinieciskā brīvība tā rīkoties." Tātad – daudzi latviešu rakstnieki ir rīkojušies tik meistarīgi, ka sociālistiskajā reālismā spējuši iepludināt pasaules elpu, kurā tobrīd bija aktuāls eksistenciālisms, kas galvenokārt noformējās pēckara gados. Godiņa uzsvēra, ka Bels apbrīnojamā veidā pilnvērtīgi iekļaujas šajā virzienā: "80. gados vai mazlietiņ ātrāk kritika sāk runāt par to, ka romāns kļūst filozofisks. Mēs reizēm ļoti vieglprātīgi izturamies pret to, kas ir padomju laiks literatūrā. Mums ir jāapzinās, ka tobrīd ir viena filozofiska sistēma – marksisms-ļeņinisms. Šādā sadurē iepludināt literatūrā eksistenciālisma vai jebkura cita virziena pazīmes – tas ir brīnumaini."
Saruna tika likumsakarīgi turpināta ar jautājumu – vai Belu var saukt par novatoru latviešu literatūrā? Godiņa atgādināja romānu "Izmeklētājs" (1967), kurā apziņas plūsmas tehnika ir ne tikai izmantota, bet arī definēta. Arturs Skutelis iestarpināja, ka apziņas plūsmu var atrast arī Kārļa Zariņa, Jāņa Jaunsudrabiņa un vairāku citu latviešu prozaiķu darbos, tādēļ jāvaicā – vai Bela novatorisms izpaužas kā paņēmienu kopsumma autora unikālajā rokrakstā? Godiņa skaidroja, ka eksistenciālismam ir specifiski neizmantot daudz dažādu atraktīvu paņēmienu. Robežsituācija pamanāma romānā "Būris" (1972), kurā mērķis ir apturēt cilvēku un likt viņam domāt – kas viņš ir? Jāņem vērā arī tas, ka jebkuriem rakstniekiem atšķiras domāšanas veids – nevar uzskatīt, ka Jānis Jaunsudrabiņš domā precīzi kā Alberts Bels, tieši tāpat kā nevar apgalvot, ka 19. gadsimta rakstnieks ir spējīgs domāt kā 20. gadsimta situācijā dzīvojošs rakstnieks. Tas izskaidro arī to, kādēļ jaunākajā latviešu literatūrā netop tādi darbi, kādi tie bija Albertam Belam. Godiņa lūdza atcerēties, ka laikā, kad top "Bezmiegs" (1967) un "Izmeklētājs", Knuts Skujenieks vēl atrodas izsūtījumā Mordovijā. Rakstniekiem tātad bija jāaptver visas iespējamās konsekvences un jādzīvo ar apziņu, ka "nedrīkst bāzt degunu ārā". Dibovska piebalsoja, ka Bela mākslinieciskā rokraksta kopsumma ļāva rakstniekam šajā laikā tieši šādi izteikties: "Es domāju, ka tā ir Bela maģiskā formula, kuru viņš pārliek no romāna uz romānu, un tur nu nav neviena, kas atkārtotu ko līdzīgu. Ja atgriežamies pie idejas, ka romāns atspoguļo sava laikmeta domas un valodu, tad jaunākajos darbos drīzāk sākas šķēlums. Tajā pašā laikā Bels paliek Bels savā domāšanas veidā. Un tas, manuprāt, ir ļoti interesanti."
Skutelis aicināja pakavēties pie literatūras virzieniem un Bela kontekstā vaicāja – vai tā ir spēlēšanās ar reālisma iespējām, vai tas ir apzināti veidots modernisms, eksistenciālisms? Godiņa uzsvēra, ka rakstnieks nekādā gadījumā 60. gados nevarēja paziņot, ka viņš ir modernists. Tas gluži vienkārši nebija iespējams laikmetā, kad pievērsties individualitātei nozīmēja kaut ko nemāksliniecisku: "Daudz atšķirīgāka situācija būtu bijusi, ja Bels būrī ievietotu piecus, desmit vai simts cilvēkus. Bet ielikt tur Bērzu vienu pašu – nu, tas taču ir dīvaini..." Dibovska turpretī minēja, ka Bels drīzāk reālismu pārfrāzē, ieliekot tajā "savu reālismu"; tā ir pārformatēta un kompleksa realitāte, piesātināta ar simboliem un alegorijām.
Godiņa turpināja diskusijas dalībnieku aizsākto domu gājienu un retoriski jautāja visiem klātesošajiem – ja atceramies romānu "Būris", tad cik daudz realitātes šajā "reālismā" ir? "Bērzs ēd meža zemenes... Tas dzīvesveids noteikti neatbilst 60. gadu dzīvesveidam. Dīvainas slimības – podagra... Viņš nezīmē to realitāti, kāda tā ir. Tā absolūti nav tā laika Latvijas realitāte. Viņam pie sienām nav neviena padomju autora, bet gleznas ir. Viņš nelasa neviena padomju autora grāmatas, bet grāmatas ir. Viens no izmeklētājiem romānā ir iemācījies latviešu valodu, tikai sarunādamies ikdienas situācijās. Bels romānā uzraksta, ka tas mums pie Baltijas jūras ir pierasts, tikai tas nudien tā gluži nav vēl pat piecdesmit gadus pēc romāna uzrakstīšanas. Jau tas vien raisa lielas pārdomas par to, kā vispār šāds darbs tika cauri cenzūrai. Tā realitāte ir izfantazēta. Varbūt šobrīd kāds varētu noticēt, ka tā ir tālaika realitāte." Turpinot atšķetināt pavedienu, kādā veidā romāns varēja tikt īstenots stagnācijas periodā, literatūrzinātniece norādīja, ka darba kriminālā līnija un intriga neapšaubāmi novērsa fokusu no pārējiem, tikko kā minētajiem akūtajiem jautājumiem.
Pievēršoties jautājumam par cenzūru kā, iespējams, galveno iemeslu, kādēļ Belam nācās izkopt Ēzopa valodu, Godiņa Bela valodu novērtēja kā visai robustu – jo sevišķi romāna "Būris" kontekstā –, uzsverot, ka autora mērķis nav īpaši izkopt valodu vai padarīt to labskanīgu. Belam svarīgi ir izteikt filozofisko domu: "Ja vēl reizēm līdz 21. gadsimtam tiek apšaubīts, ka Albērs Kamī un Žans Pols Sartrs ir rakstnieki, proti, filozofiskos darbus rakstījuši ar vienu roku, bet romānus – ar otru, tad par Albertu Belu arī varam teikt, ka viņš būtībā ir filozofs. Filozofs un rakstnieks, ne šķirti. Tā ir mana pārliecība." Dibovska piekrita apgalvojumam par valodas robustumu, jo sevišķi, ja Belam līdzās novietotu otru tālaika milzi prozas žanrā – Regīnu Ezeru: "Viņš vairāk ir prāta rakstnieks, ne sajūtu rakstnieks. Lai gan, lasot viņa darbus, gribas tos galvenokārt sajust." Pētniece pievērsa uzmanību tam, ka rakstnieka pēdējos darbos, jo sevišķi triloģijā ("Latviešu labirints", "Uguns atspīdumi uz olu čaumalām" un "Vientulība masu sarīkojumos" (1998–2000–2005)), ir jūtams robustuma noliegums, Bels ir kļuvis nosacīti episkāks. Godiņa uzsvēra, ka rakstniekam noteikti ir instinktīvi darbojusies "pašcenzūra pirms jebkādas cenzūras", taču daudz būtiskāka problēma ir laika gaitā pazaudētie zemteksti – jaunā paaudze Bela darbus lasa krietni atšķirīgāk, iespējams, rodot tajos vēl kādas citas nozīmes, bet noteikti ne iepriekšējās.
Šajā mirklī diskusijā iesaistījās arī publika. Īpaši pieminams kādas skolotājas viedoklis par to, kā Bela darbus uztver jaunieši latviešu literatūras stundu laikā – kopumā romāni patīkot, bet ne "Saucēja balss" vai "Bezmiegs", jo tie pēc uzbūves tomēr ir sarežģīti darbi, savukārt "Izmeklētājs" un "Būris" analīzei un pārspriešanai vienmēr izrādījušies veiksmīgi. Abas literatūrzinātnieces būtisko novērojumu analizēja divējādi: pirmkārt, skolēnu mērķauditoriju varētu interesēt un primāri aizraut detektīvlīnija, otrkārt – klātesošs ir arī šova elements, izdzīvošanas situācija. Diskusijas dalībnieki vienprātīgi secināja – pat ja bērns pirmajā reizē izlasīs tikai kriminālo intrigu, nākamajā lasītājs jau būs paaudzies, līdz visbeidzot tiks apjēgti arī dziļākie teksta līmeņi. Arturs Skutelis minēja vairākas būtiskas līdzības starp Albertu Belu un Osvaldu Zebri – sākot ar analoģisku domu gājienu, ko abi autori pauduši dažādās intervijās, beidzot ar noteiktiem mākslinieciskiem paņēmieniem prozas darbos (piemēram, ekspozīcija Zebra romānā "Koka nama ļaudis" (2013) un Bela romānā "Bezmiegs"). Salīdzinot padomju perioda autorus ar jaunākās latviešu literatūras autoriem, Godiņa norādīja, ka cenzūras neesamība var zināmā mērā pat traucēt literatūras procesu, proti, cenzūras apstākļi tomēr radīja fenomenu, ka rakstnieki bija "cīņā saucēji".
Pievēršoties jautājumam par Belu kā viegli vai tomēr sarežģīti ekranizējamu autoru, Godiņa minēja, ka Anša Epnera režijā tapusī 1993. gada mākslas filma "Būris" ir brīnišķīgs piemērs veiksmīgi piemeklētiem akcentiem un pareizi nolasītiem simboliem. Skutelis dalījās ar novērojumu, ka rakstnieka darbos bieži sajūtams īpatnējs ritms – veiksmīgas, plūstošas pārejas no vienas darbības vietas uz nākamo, fokusēšanās no vienas personas uz citu. Dibovska papildināja diskusijas vadītāja teikto, atgādinot, ka Bels savulaik ir apguvis kinoscenāristu kursus, tādēļ iespaids no kinopasaules pavisam noteikti atbalsojas arī pašu prozas darbu poētikā.
Īsi pirms diskusijas izskaņas Skutelis piedāvāja aplūkot vairākus Alberta Bela darbu tulkotos izdevumus (pārsvarā – 70. un 80. gados čehu, angļu, krievu, igauņu un lietuviešu valodā publicētos romānus "Būris", "Saucēja balss", "Bezmiegs" un "Poligons") un konstatēt būtiskas atšķirības šo izdevumu vizuālā noformējuma interpretācijās. Vaicāta, kuru Bela darbu būtu lietderīgi tulkot un padarīt pamanāmu ārzemju lasītājiem mūsdienās, Jūlija Dibovska atbildēja, ka šobrīd Džeids Vils (Jayde Will) tulko romānu "Bezmiegs", un izteica cerību, ka tulkotājs spēs tikt galā ar šī romāna zemtekstu un ideju izpēti. Savukārt Sandra Godiņa atzina, ka piedāvātu francūžiem iztulkot romānu "Būris", jo tam piemīt zināma radniecība ar Sent-Ekziperī "Mazo princi": "Padomājiet par šo alūziju – nonākt uz citas planētas... Manuprāt, tas nostrādātu." Literatūrzinātniece saradoja arī Kamī romānu "Svešinieks" ar Bela romānu "Izmeklētājs".
Idejiski auglīgās un aizraujošās sarunas noslēgumā Skutelis citēja Daces Lūses un Daces Ūdres monogrāfiju "Alberts Bels": "Alberta Bela romānistika ir tuva latviešu literatūras reālistiskajai tradīcijai ar prasmi dot dziļu sava laikmeta analīzi, kam nepiemīt Andreja Upīša drūmums un nemotivēta stieptība un liekvārdība", [1] un ar šo citātu vedināja saskatīt līdzības starp Belu un Upīti. Godiņa gan steidzās iebilst pret literatūrzinātnieču argumentu par liekvārdību, retoriski pretjautājot: "Vai tā ir liekvārdība, ja autors spēj uzrakstīt pusi lapaspuses ar vienu teikumu?"
[1] Ūdre, D. Cilvēks un laikmets Alberta Bela romānos // Lūse, D., Ūdre, D. Alberts Bels. – Rīga: Mansards, 2010, 159. lpp.
