Vēsture dzīvnieka acīm

Vai kādreiz esi iedomājies, kā uz pasauli un visu apkārt notiekošo skatās mūsu mazie (un arī ne tik mazie) draugi? Vai arī viņi pārdzīvo tieši tāpat kā cilvēki un izjūt daudz, daudz citu emociju? Man šķiet, ir diezgan grūti iejusties dzīvnieku ādā un rakstīt viņu "balsī", taču latviešu literatūrā šāda tipa darbu ir diezgan daudz. Tā saucamajai "zooloģiskajai īsprozai" savulaik pievērsusies Regīna Ezera, kā arī pirms dažiem gadiem iznācis Gundegas Repšes stāstu krājums "Vīrs tapīrs un citas radības" (2013), kas veltīts dzīvnieku tēmai. Arī Pauls Bankovskis daiļradē jau iepriekš pievērsies zooloģijas tēmai – īsprozas krājumos "Zvēri man!" (2010) un "Zvēru zvaigznājs" (2012).

Grāmata "Kur pazuda saimnieks?", manuprāt, iznākusi ļoti labā laikā – šobrīd Latvijas simtgades noskaņā aktuāla ir vēstures tēma, tai pievēršas aizvien vairāk un vairāk, arī literatūrā vērojams vēsturiskā romāna žanra uzplaukums. Tāpat sabiedrībā daudz tiek runāts par mājdzīvnieku pamešanu un to, ka cilvēki kļūst arvien bezatbildīgāki, – tieši tā arī krājumā ļaudis neatliekamās situācijās domā tikai par sevi un aizmirst par tiem, kurus pieradinājuši.

Stāstu krājums "Kur pazuda saimnieks?" sākas daudzsološi, pirmais stāsts ar nosaukumu "Mū, mū, Mūsa" lieliski attaisno traktēto kopīgo motīvu par naratoru mājdzīvnieku, kurš pēkšņi palicis bez saimniekiem. Tā galvenā stāstniece ir gotiņa, kura stāsta gaitā paliek bez mājām un īpašnieka. Vēlos izcelt teksta poētiku ‒ ļoti bieži cilvēki par mājdzīvniekiem un mājlopiem izsakās ar paaugstinātas stilistiskās nokrāsas vārdiem, un tieši tāda tiek veidota gotiņas valoda. (Valoda arī visos pārējos stāstos ir individualizēta, un autors ir padomājis par to, kā katrs dzīvnieks varētu runāt.) Deminutīvu šeit netrūkst, bez tiem neiztiek neviens teikums, un tas tekstam piešķir patīkamu, dzejai raksturīgu ritmu un muzikalitāti ("Kūtiņa nodega ar visām silītēm, ar visu sieniņu, ar aizgaldiņiem." [1]), līdz ar to kļūst arvien interesantāk lasīt stāstu. Dzejiskās un mīļās valodas dēļ šķietami nepatīkamais notikums – 1905. gada revolūcijas laika muižu un zemnieku māju dedzināšana – iegūst pozitīvu nokrāsu, tāpat arī lielākajā daļā pārējo stāstu no dzīvnieka skatpunkta viss šķiet daudz saulaināks un jaukāks nekā ir patiesībā. Jāpiebilst, katra stāsta beigās pievienota rindkopa, kurā aprakstīts konkrētais vēstures notikums, par kuru iepriekš ticis vēstīts.

Viss būtu lieliski, taču apmēram krājuma vidū sāk rasties sajūta, ka autors sevi ir izsmēlis un kopīgais motīvs vairs netiek attaisnots. Tādā veidā autors nespēj vienojošo stāstu krājuma tēmu "izvilkt" līdz galam – narators vairs nav dzīvnieks, bet gan cilvēks vai nedzīvs zvērs, piemēram, uz dvieļa izšūts Bonga vai zelta zivtiņas saimnieks. Tas savā ziņā pierāda manu hipotēzi, ka rakstīt no dzīvnieka skatpunkta patiesībā ir diezgan grūti.

Uz grāmatas vāka ir Bankovska sacītais: "Šī ir grāmata lieliem, gandrīz jau pieaugušiem bērniem." [2] Tam var piekrist. Burvība rodas brīdī, kad apmēram stāsta vidū lasītājs saprot, par kādu vēstures notikumu tiek runāts, tāpēc lieliski, ja viņam ir priekšzināšanas Latvijas vēsturē. Tāpat daži stāsti, man šķiet, ir piemēroti priekšā lasīšanai bērniem, piemēram, jau iepriekš pieminētais "Mū, mū, Mūsa" vai "Resnais", kura vēstītājs ir Raiņa un Aspazijas kaķis, kas viņiem piederējis trimdā Šveicē. Šis stāstu krājums ir lieliska informatīva literatūra ar patīkamu, mazliet neierastu vēstījuma veidu, kas uz vēsturi un mūsu pašu ikdienu liek paskatīties citādi (piemēram, es aizvien biežāk iedomājos, ko konkrētās situācijās varētu domāt mani kaķi).

[1] Bankovskis, P. Kur pazuda saimnieks? Rīga: Liels un mazs, 2017, 9. lpp. 

[2] Turpat. Trešais vāks.