Vakara pasaciņa. Ķēstutis Kasparavičs „Zemūdens stāsts”

Četru bērnu tēvs, nu jau opītis Ķ. Kasparavičs sākotnēji darbojies vien kā ilustrators – viņa „kontā” ir ap 60 ilustrētu grāmatu bērniem, kas izdotas ne tikai lietuviski, bet veselās 22 pasaules valodās, tai skaitā vācu, franču, itāļu, krievu, ķīniešu u. c. Rakstniecībai Ķ. Kasparavičs pievērsies pāris gadus vēlāk, un šobrīd viņa bibliogrāfiju veido 10 bērnu grāmatas. „Zemūdens stāsts” (Zvaigzne ABC, 2013) ir ceturtais latviski tulkotais rakstnieka darbs. Pārējie: „Zaķis Lielais Burkāns” (2010), „Pazudusī glezna” (2010) un „Baltais zilonis” (2011), turklāt pēdējais ieguvis Starptautisko Jāņa Baltvilka balvu. Rakstnieks saņēmis arī citus nozīmīgus apbalvojumus un ticis nominēts pat prestižajai H. K. Andersena medaļai.

Ķ. Kasparaviča „Zemūdens stāsts” ir pasaka/fantāzija par zemūdens glābšanas patruļu jeb astoņu zivtiņu komandu, kas palīdz dažādos vētras radītos ūdensnegadījumos cietušiem transportlīdzekļiem. Katrai piešķirts supervaroņa spēks, individuāls ķermeņa krāsojums un tam vai kādai citai ķermeņa īpatnībai atbilstošs personvārds: Svītrainis, Zebriņa, Tuklīte, Dzelonītis u. c. Arī specialitāte katrai sava – viena velk uz sēkļa uzskrējušos tvaikoņus līdz krastam, cita atbrīvo jūras dibenā iestigušās zemūdenes, vēl cita – gaiņā lietus mākoņus utt.: „[..] Svītrainis satvēra zobos kuģa enkuru, kas bija piesiets garā tauvā, un spēcīgi parāva. Pēc tam, no visa spēka kuldams asti, tas aizvilka nabaga tvaikoni līdz pat krastam, bet, ja vajadzēja, pat līdz tuvākajai ostai.” (9) Tā vien gribas izsaukties: „Hei, bet kur tad jūs visas bijāt, kad grima Titāniks!?”

Lai arī grāmatas ilustrācijas ir savdabīgas un oriģinālas, turklāt mākslinieka rokrakstā, par laimi, nav „disnejisku” iezīmju, kas nereti atpazīstamas citu bērnu grāmatu ilustrācijās, Ķ. Kasparaviča zīmējumiem tomēr trūkst tā košuma, kas bērnos rada interesi par viņiem paredzēto literatūru, jo tuvina ilustrācijas iemīļoto multiplikācijas filmu stilistikai. Pārbaudīts realitātē – mana divgadniece ar skaļu „Mamma, lasi!” zivtiņu grāmatas vietā vienmēr paķer kādu citu – košāku un acīs krītošāku.

Popkultūra diemžēl ir ņēmusi virsroku, un bērns, kas veikalos, TV reklāmās un citur redz tādus nenosakāmas sugas zvērus kā fērbijus „indīgās” krāsās, zaļas cūkas un sarkanus putnus, kuru ķermeņi sastāv vienīgi no galvas, Ķ. Kasparaviča pirms nepilniem 10 gadiem zīmētās zivtiņas vienkārši neuzskatīs par uzmanības vērtām. Secinājums – „Zemūdens stāstu” latviski noteikti vajadzēja izdot krietni ātrāk.

Ķ. Kasparaviča mākslinieka rokrakstā dominē silto zemes toņu gamma – brūnganais, zaļganais, maigi dzeltenais u. c., kā arī duļķaini zilais, turklāt „Zemūdens stāsta” ilustrācijas, pielāgojoties monotonajam stāstījumam, ir ļoti vienveidīgas, lai neteiktu – vienādas. Svītraiņa varoņdarbi, Zebriņas varoņdarbi, Punktiņa varoņdarbi, Josliņas varoņdarbi – tikai zivis un ūdeņi, zivis un ūdeņi vien... Pag, astoņkājis! Par laimi, Ķ. Kasparavičs parūpējies arī par pārsteiguma mirkli, aprakstošo stāstījumu atdzīvinot ar īsu, taču vienmērīgo sižetisko līniju saraustošu cīņu par izdzīvošanu, kad viena no zivtelēm nonāk milzīga astoņkāja taustekļos: „Astoņkājis, pamodināts no miega, ļoti saskaitās un sākumā no dusmām kļuva zaļš, pēc tam – zils, bet beigu beigās iesarkans. [..] – Es tūlīt jūs visas saķeršu, - viņš nošņāca.” (24) „Zemūdens stāsts” tomēr nekļūst par šausmu stāstu, un beigas (bērnu grāmatām raksturīgi) tomēr ir labas – reizēm, lai izvairītos no bojāejas, pietiek atraisīt saites pamatīgi kāju saspiedušajiem uzbrucēja zābakiem.. Un, lūk, arī īsļaužu literatūrai raksturīgā morāle – ne vienmēr zobs pret zobu jeb spura pret taustekli ir labākais paņēmiens konfliktu risināšanai. Humors un viltība – īstie palīglīdzekļi pretinieka neitralizēšanai.

Jāuzteic rakstnieka valoda – tā ir vienkārša un viegli uztverama. Vienīgie nezināmie vārdi tādam 5+ gadus vecam lasītājam vai mazliet jaunākam klausītājam, ir specifiskie kuģniecības termini, kurus Ķ. Kasparavičs visticamāk iekļāvis tematiski izglītojošos nolūkos: tvaikonis, dzinējs, enkurs, dzenskrūve, zemūdene u. c. Arī teikumu uzbūve ir konkrētajam lasītāju lokam piemērota – teikumi lielākoties ir īsi, vienkārši. Caurviju iezīme – šķiet, autors vienu teikumu apzināti „sacirtis” divos, trijos mazākos: „Lēnīgajai Tuklītei ļoti patika dziļākās un rāmākās vietas. Taču jāsaka, ka pašas stiprākās vētras iekļuva pat jūras dzelmē. Tātad pilnīgā drošībā nevarēja justies arī tur peldošās zemūdenes.” (15) Diemžēl nereti rodas sajūta, ka teksts pakārtots ilustrācijām, arī procentuāli zīmējumam atvēlēta lielākā daļa lappušu atvēruma, attiecīgi K. Kasparavičam diemžēl nav izdevies kliedēt manu ievadā minēto skepticismu – viņa ilustratora talants (par spīti jau minētajai vienmērībai) ir neapšaubāmi pārāks.

Grāmata ir viegls un sirsnīgs vakara pasaciņas variants, pēc kura noklausīšanās sapņos noteikti nerādīsies briesmoņi; tā ir arī lielisks palīglīdzeklis bērna apvārdošanai gadījumos, kad mazajam gribas sunīti, bet vecāki dažādu iemeslu dēļ var atļauties tikai akvāriju. Tad stāsts par zivtiņām–supervaronēm ir īsti piemērots, galvenais – sameklēt zooveikalā gan Punktiņu, gan Zebriņu, gan Dzelonīti!