Zudušās grāmatas meklējot VI jeb cits Ziedonis

Ziedonis Purvs ir viens no latviešu literatūras vēstures aizmirstībā atstātiem dzejniekiem. Būdams tās pašas paaudzes rakstnieks, kuru pārstāv Dzintars Sodums, Visvaldis Lāms, Alfrēds Krūklis, Skaidrīte Kaldupe, Arvīds Skalbe un Linards Tauns, literatūrā Purvs ienāca ar pirmajiem izdotajiem krājumiem 60. gadu sākumā, kaut arī publicējās un aktīvi rakstīja dzeju jau Otrā pasaules kara priekšvakarā. Ziedoni Purvu latviešu kultūras mantojuma pārzinātāji visbiežāk atcerēsies pēc veiksmīgās sadarbības ar Raimondu Paulu un kvantitatīvi iespaidīgās (pavisam ap 700 vienību!) dziesmu tekstu sarakstīšanas. Uzreiz gan jābilst, ka „Baltā saule” un „Teic, kur zeme tā” nebūt nav labākie Purva darbi, un nevajadzētu vispārināt, apzīmogojot visu autora daiļradi ar šādas vienveidīgas intonācijas šķautni.

Purva daiļradi atklāju pirms kādiem astoņiem gadiem, kad netīši uzgāju autora dzejas izlasi „Atsaukšanās”. To 16 000 eksemplāru metienā 1974. gadā laida klajā izdevniecība „Liesma”, un, neskatoties uz to, ka Purvs turpināja rakstīt dzeju līdz pat savai nāvei 1989. gadā, šī izlase tiecās aptvert autora lielāko un raženāko rakstniecības posmu (1938 – 1973). Paprāvā krājuma apvākojums tumši zaļo un bēšo toņu satvarā ar mākslinieka Zigurda Zuzes attiecīgajam laikmetam raksturīgajiem pseidotautiskiem, taču nebūt ne atbaidošiem motīviem tā vien lūdzās, lai krājums tiktu atvērts un izpētīts. Gludais papīrs slīdēja pār pirkstu galiem, dažviet gan viegli aizķeroties tajos atvērumos, kuri vēl salipuši kopā pēc grāmatas nodrukāšanas. Maigi pačaukstinu lapas vienu pret otru, un tās tiek atdarītas – Purva dzejas pasaulē šķēršļu vairs nav palicis.

Un tieši tāds ir arī pats lasīšanas, ne vien vizuālās novērtēšanas vai vienkāršas pāršķirstīšanas process. Purvs rada iespaidu, ka lirika dzimusi viegli, un ar tādu pašu vieglumu tā nogulstas lasītāja uztverē un atmiņā:

„Tu nāksi un apstāsies,

Mēs klusēsim ilgi, ilgi.

Pāri mums mākoņi ies –

Balti un zilgi.

Bez vēja ziedi birs

Lēni un klusi.

Kāda vasara mirs

Neatnākusi.”

Visaizraujošākā viennozīmīgi ir Purva vēlme paspēlēties ar valodas muzikalitāti un dažādām dzejas formām. Rūpīgāks lasītājs ievēros, ka Purvs būtībā izaug no Jāņa Grota lirikas tradīcijas un pietuvojas modernai, taču nebūt ne avangardistiski disharmoniskākai pasaules izjūtai. Purva dzejas simpātiskais naivums nav padarīts par pašmērķi – tas lielā mērā nosaka šīs lirikas spēju pārvarēt laiku, nekļūstot morāli novecojušai:

„Rozes drīz novīst,

Ja saliek ar neļķēm tās

Kopīgā vāzē.

Dārgā, cik neļķīga tu –

Indīga draudzenes skaud.”

Ziedoņa Purva muzikālā izglītība jūtama lielā daļā viņa dzejoļu. Kā meistars autors mani – lasītāju – diriģē un liek dziedāt – ja ne skaļi, tad dvēseliski:

„Ziedošo ābeļu palos

Jumti kā apgāztas laivas peld.

Apgāztas laivas

Virs baltsārtiem mutuļiem turas.

Kura ir mūsu?

Kura?”

Jāatzīst, vienā Ziedonī ir kaut kas „ziedonisks” arī no otra Ziedoņa – spītīgā zinātkāre un veselīgā pašironija bieži uzpeld šķietami absolūti neitrālos sadzīviskos motīvos, caur kuriem Purvs konstruē ķecerīgi neērtu (jo izlasot kauns taču!) retoriku:

„Reiz man ienāca prātā:

No sava tālruņa aparāta

Piezvanīšu sev pašam.

Uzgriežu numuru.

Kas atbildēs?

Nu?

Aizņemts.

Dīvaini gan:

Pats sev netieku klāt

Ar sevi parunāt.

Aizņemts?

Bet – ar ko?”

Atbildēt uz šo jautājumu nav tik būtiski, kā drīzāk to vispār uzdot. Jo, atzīsim, dzejolis, kaut arī vairāk nekā 40 gadus sens, nebūt nav zaudējis aktualitāti, drīzāk to pat iemantojis. Mēģināt sevi sazvanīt varam tieši tāpat, un būsim ne mazāk aizņemti kā toreiz. Un zināmā mērā šī rubrika jeb rakstu cikls nodarbojas ar tieši šī jautājuma risināšanu – vai vēlamies būt aizņemti, vai arī reizēm brīvi un atskatīties uz to, ko esam apzināti vai neapzināti izlaiduši ārpus redzesloka, vai arī vienkārši aizmirsuši.

Tā vietā, lai no 60.-70. gadu dzejas mudžekļa jaunie (protams, arī vecākie) literatūras interesenti izvilktu Ojāru Vācieti, Imantu Ziedoni, Māri Čaklo un pārējos zināmos vai mazāk zināmos autorus, lielākas vai mazākas literatūras virsotnes, atrast šajā daudzbalsīgajā pūlī Ziedoņa Purva vārdu varētu šķist riskants pasākums... Taču tas viennozīmīgi ir un būs atalgojošs process. Un, pēc „Atsaukšanās” aizmugurējā vāka aizvēršanas un krājuma saudzīgas, varbūt pat nedaudz bijīgas noglabāšanas grāmatplaukta dzīlēs, rodas vēlme droši runāt autora vārdiem:

„Pasaule ir vēl kaut kur

Nesatricināma.”