Ideja pāri cilvēkam. Osvalds Zebris „Gaiļu kalna ēnā”

Romāns „Gaiļu kalna ēnā” ir pirmais vēsturisku romānu ciklā "Mēs. Latvija, XX gadsimts", ko paredzēts izdot šogad un nākamgad ar KKF mērķprogrammas „Nacionālās identitātes veicināšana” atbalstu. Programma paredzēta, lai taptu mākslas darbi, kas „stiprina tēvzemes mīlestību un nacionālo pašapziņu, veicina piederības izjūtu Latvijas kultūras telpai, latviešu valodai, kā arī izpratni par Latvijas vēsturi un kultūras mantojumu"[1]. Romāna izdošanu pavadošajā preses relīzē un projekta idejas autores Gundegas Repšes ievadvārdos uzsvērts paredzējums, ka katrs no 13 rakstniekiem, kas piekritis piedalīties sērijas tapšanā, to darīs ar savu unikālo pieeju. Kāda tad ir O. Zebra pieeja? Vispirms skaidrs, ka O. Zebris būs pirmais, kurš stāvēs un kritīs par „idejas lomu un jēgu daiļdarbā" (6). Ja kāds, ņemot vērā romānu „Koka nama ļaudis” un stāstu krājumu „Brīvība tīklos”, prognozētu O. Zebra darbā uzsvaru uz ļaunuma dabas un izcelsmes apceri, kā arī šīs problemātikas saistījumu ar kristietības tēmām un bērnu tēlu klātbūtni upuru un gaišreģu lomās, arī tur nebūtu nošauts greizi. Kas tad sanāk, kad to visu sapāro ar vēsturiskumu?

Vēsturiskuma interesantākā un garšīgākā daļa šoreiz ir iespēja izsekot romāna varoņu gaitām pa Rīgas bulvāru loku un Maskavas priekšpilsētu laikā, kad Latvija vēl īsti nebija pat ideja: vēstījumā minēti ielu un ēku cara laika nosaukumi un funkcijas, ko zemsvītras piezīmes ļauj viegli salīdzināt ar mūsdienu Rīgu. Tekstā labi redzams, ka Zebris cītīgi pētījis vēsturisko periodu. Tomēr reizēm šķiet, ka grāmata būtu baudāmāka, ja šis aspekts tomēr būtu mazāk manāms. Piemēram, komentāru atzīmēšana tekstā ar zvaigznīti šķiet lieka, ņemot vērā līdztekus pastāvošās numurētās zemsvītras piezīmes un to, ka komentāru sadaļā vienalga jāvadās pēc lapaspušu numuriem. Cienījami, ka tekstā izmantoti dokumentāli materiāli; dažreiz to iesaistīšana vēstījumā izdevusies patiešām veikla un aizraujoša ‒ piemēram, inspektors Dāvuss lasa ziņojumu, kuru attiecīgi lasa arī romāna lasītājs. O. Zebrim ir izdevies vēstījumā iesaistīt interesantas, retāk minētas detaļas, piemēram, informāciju par anarhistu darbību, kā arī to, ka Rūdolfs Blaumanis 1906. gadā atdzejojis „Jeremijas raudu dziesmu”; tāpat paliek atmiņā traģiskā sānu sižeta līnija par skolotāju likteni 1905. g. atplūdos, kuru rakstnieks uzskata par teju galveno romāna saturu.[2]

Romāna epigrāfi izceļ teksta polemisko attieksmi pret standarta nacionālvēsturisko mītu ‒ 1905. gadu kā labāko tautas dēlu un meitu varonīgu cīņu par augstiem ideāliem. O. Zebris cenšas vēstures notikumus pārinterpretēt un zināmā mērā izskaidrot, koncentrējoties uz jautājumiem par atsevišķa, „parasta” cilvēka atbildību un jautājot, kā no ikdienas un mūsu pazīstamajiem kaimiņiem un mājiniekiem var izcelties šausmas, par ko vēlāk mācās vēsturē. Tiek piedāvāta arī „pozitīvā programma”: sadzīvot, nemēģināt iegūt varu ar varu, bet lēni un civilizēti; šķiet savādi, ka Andrievs Niedra romānā ir pieminēts tikai pusteikumā, jo autora pozīcijai ar viņu ir krietni vien pa ceļam. Tajā pašā laikā netiek slēpts, ka dažreiz pastāvošā vara ir, īsi sakot, ļauna un arī ļoti spēcīga, un visai rafinēta, un jājautā, kāda nozīme Krievijas impērijā ir grāmatas anotācijā minētajam „noziegumam”. Cik svarīgs ir miers? Un ja sistēma ir tik stipra un amorāla, kā rāda ieskats policijas un soda ekspedīciju darbā, vai pasauli tiešām spēj izmainīt kongresi un tamlīdzīgas nevardarbīgas metodes? Skaidrs, ka 1905. gads nerādās tik vienkāršs kā O. Zebra apstrīdētajos epigrāfa citātos, taču ir pamatīgas aizdomas, ka nav arī tik vienkārši, kā rāda rakstnieka pārinterpretācija – vienā pusē vardarbība un noziegumi, otrā – miers un saprāts.

Rakstot ambiciozus filozofiskus romānus, ir svarīgi, vai tajos ir dzīvi un pārliecinoši raksturi, pie kā lasītājiem „pamielot sirdi”. Centrālais varonis Rūdolfs, dēvēts arī par Draugurūdi, ir sāpīgs un atmiņā paliekošs tēls, vairākās epizodēs patiesi šausminošs, jo lasītājam pirmās personas vēstījums ļauj novērtēt viņa (neadekvāto) attieksmi pret apkārt notiekošo un paša darbības sekām. Tajā pašā laikā jāpiekrīt N. Naumaņa vērtējumam, ka galvenā varoņa nekādā un morāli riebīgā daba nevilina lasītāju viņam sekot un identificēties, padarot grāmatas lasīšanu visai nomācošu.[3] Jāatzīmē gan, ka „ļaunais” varonis šajā romānā parādīts krietni reālistiskāk, mazāk pārspīlēti, nekā „Koka nama ļaudīs”. Tomēr nepārliecina Rūdolfa dramatiskā psiholoģiskā sagrāve, jo viņš ilgu laiku pats šķietami nemaz nemana, ka rīkojas nežēlīgi vai nepareizi. Tāds morālais notikumu horizonts, kuru pārkāpjot, cilvēks sairst par vājprātīgi smejošu ļaundari, taču pastāv tikai Disneja filmās. Bet, ja grāmatā jābūt ļaundarim, tad visu cieņu – romāns var izsist nesagatavotāku lasītāju no sliedēm, apgāžot ilūziju, ka mēs paši dzīvē vienmēr esam galvenie un parasti jau pozitīvie varoņi. Grāmatas galvenā sižeta līnija savā ziņā ir nevis bērnu nolaupīšana vai atmiņās skatītās revolucionāru un skolotāju gaitas, bet galvenā varoņa Rūdolfa pakāpeniskā apzināšanās, ka viņš šajos notikumos ir pildījis ļaundara lomu un labais varonis ir pavisam kāds cits.

Jo šajā romānā tiešām ir labais varonis. O. Zebra darba atšķirība no lielas daļas līdz šim 1905. gadam veltīto opusu ir tā, ka viņa pozitīvais Varonis – Arvīds Gaiļkalns – neiesaistās revolucionārajā kustībā. Pēcvārdā teikts, ka tādi cilvēki kā Arvīds vēlāk cēluši Latvijas valsti. (Taču valsti realitātē ceļ visi, un tur jau tā problēma. Ja būtu cēluši tikai arvīdi, tā būtu bijusi kaut kāda āriešu paradīze.) Arvīda tēlā, šķiet, ir koncentrēts viss labais, ko O. Zebris varējis iedomāties (nu labi – arī tas, ko varējis arī atrast avotos) saistībā ar attiecīgo vēsturisko periodu. Arvīds ir uzņēmīgs cilvēks, kurš domā ar savu galvu un kuram ir absolūti skaidrs, kā „tie jautājumi jārisina” (103). Arvīdam ir valsts ideja 10 gadus pirms Raiņa; Arvīds redz cauri antisemītisma murgiem. (Romānā Arvīdam Gaiļkalnam un inspektoram Dāvusam piemītošais plaša profila veselais saprāts dod arī imunitāti pret laikmetam raksturīgajiem aizspriedumiem. Diemžēl realitātē cilvēki, arī citādi būdami „labi”, automātiski neredz cauri visām iracionālajām un kaitīgajām idejām, ar kurām uzaug un kas vēsmo apkārt.) Vārdu sakot, lai cik prototipu būtu Arvīdam, tekstā viņš diemžēl izskatās pēc primitīva literāra paņēmiena, kuru grūti uztvert nopietni.

Starp citiem romāna tēliem izceļas jau minētais policijas inspektors Dāvuss (labi, ka O. Zebris rāda latviešus abās vēstures pusēs, netieši atgādinot, ka neesi automātiski ne varonis, ne upuris, tikai būdams latvietis). Izmeklētāja cilvēciskumu uzsver viņa ģimenes pieminējumi, un viņš arī citādi atstāj diezgan kārtīga un kompetenta cilvēka iespaidu. Mulsinošā kārtā Dāvuss, vismaz psiholoģiski nežēlīgā veidā uzturēdams pastāvošo varu (laba pratināšanas aina), bārsta domugraudus par to, cik nepareizi esot mēģināt izmantot vardarbību, lai mainītu pasauli saskaņā ar saviem ideāliem. Ļoti izdevies ir Valdis, raksturs bez rakstura, kas cieši saistīts ar romāna centrālajām tēmām kā papildinājums Rūdolfam.

Mākslinieciskā ziņā kopš „Koka nama ļaudīm” ir uzlabojies Zebra prozas valodas dabiskums, tajā pašā laikā kā ar roku atņemta iepriekšējā romāna lielākā „odziņa” – vizionārā, rotaļīgi tēlainā, maģiski sirreālā vēstījuma maniere. Tendence ietērpt idejas dialogos vismaz tikpat bieži kā darbībā un zināmā kartona garša, ko rada vāji segti teorētiski apgalvojumi, ir saglabājusies, un šie stila elementi atstāj vēl smagnējāku iespaidu, iztrūkstot tēlainības akrobātikai. Viens no romāna simpātiskākajiem aspektiem turpretī ir skatupunktu dažādība, kas šķērso tautu un reliģiju robežas („kas redz” un „kas runā” ir īpaši svarīgi jautājumi vēsturisku notikumu interpretēšanā). Romāns tādējādi atgādina, ka Rīga un arī plašākā vēlākās Latvijas teritorija nebūt nav piederējusi tikai kādai abstrakti homogēnai latviešu tautai. Ļoti patīkama šajā ziņā šķita sižetā liekā vecticībnieku ģimenes Kuzņecovu iesaistīšana: Kuzņecova vārds taču ir Rīgas ikona, un tajā pašā laikā viņš noteikti nebija latvietis. Taču reizēm skatupunkti ir pārāk sekli, lai pārliecinātu: trūka detaļu un ilustrējošas darbības deklarāciju vietā. Piemēram, Rūdolfs (galvenais skatupunkta varonis!) nezina, ko tad īsti darījis vairāku gadu periodā kopā ar savu bērnības labāko draugu (17), un saka par sevi: „rodas jauni paziņas” (40), tā vietā, lai nosauktu kādu cilvēku un aprakstītu, kā viņu satika vai ko tad abi darījuši kopā. Vēl kailāks ir latviešu literātu attēlojums: romānā ielīmēti daži abstraktas ideoloģijas teikumi, kas palikuši atslēgvārdu, manifesta citātu un literatūrvēstures pārstāsta formā.

Romāns var likt lasītājiem apzināties savu vēsturiskās atbildības daļu, redzēt sevi skaidrāk un varbūt pat mazināt līdzīgu norišu atkārtošanās iespēju. Tas mudina atzīt, ka mums līdzīgie ir iepriekš kļūdījušies un arī mēs varam kļūdīties. Tas liek atcerēties, ka šajā vietā ir ilgi dzīvojuši visdažādākie cilvēki, ne tikai latvju bāleliņi. Turklāt veselais saprāts vēstures gaitā ir vērtīga un reta lieta, un labi, ka romāns uzsver tā nozīmi. Romāns nevar dot jauki pūkainu sajūtu par latviskās identitātes saknēm – kas diemžēl var radīt vilšanos krietnā lasītāju daļā un tādējādi paradoksālā kārtā kavēt iepriekš minēto priekšrocību efektīvu izplatīšanos. Taču ir drosmīgi latvju tautai, kura, vismaz spriežot pēc romāna diviem ievadiem, nemitīgi pieprasa savas nacionālās identitātes atzīšanu, sniegt atbildi – tu arī biji vainīgs, varbūt tu neesi labais varonis visur, kur tev šķiet. Un šī ir ārkārtīgi svarīga daļa no vēstures apzināšanās procesa, tieši tā daļa, kuras mums reizēm pietrūkst.

[1] www.kkf.lv

[2] www.diena.lv/kd/intervijas/zebris-nemeginaju-attaisnot-dedzinatajus-kavejus-un-savejus-nedz-ari-mekleju-viniem-nosodijumu-14063868

[3] Turpat.