Bērnība, vecmāmiņa, plānprātība, laikmets

"Mani sauc Saša Saveļjevs. Es mācos otrajā klasē un dzīvoju pie vecmāmiņas un vectētiņa. Mamma iemainīja mani pret asinssūcēju punduri un kā smagu jo smagu krustu uzkāra kaklā vecmāmiņai. Tā nu sēžu viņai uz kakla kopš četru gadu vecuma." [1] Tā iesākas Pāvela Sanajeva romāns "Apglabājiet mani aiz grīdlīstes", kura gaitā nedaudz pieaugt nākas gan Sašam, gan arī lasītājam.

Sanajevs ir kinorežisors un scenārists no slavenas krievu aktieru dinastijas. Šo grāmatu viņš veltījis savam audžutēvam, aktierim Rolānam Bikovam. Romāns daudzējādā ziņā ir autobiogrāfisks stāsts par pieaugšanu Padomju Krievijā. Rakstīts no maza zēna skatpunkta, tas atspoguļo traģisko, taču vienlaikus absurdi laimīgo bērnību. Tomēr grāmatas galvenais varonis ir nevis pats Saša, bet gan viņa vecmāmiņa. Autoram ir izdevies radīt ārkārtīgi sarežģītu sievietes tēlu. Sākumā var rasties iespaids, ka romāns veidots kā satīra, bet tā gaitā atklājas arvien jaunas un jaunas šī tēla personības šķautnes. Sarežģītais 20. gadsimts un personīgās nelaimes ir padarījušas viņu par traģikomisku laikmeta karikatūru, kas – atkarībā no rakursa – ir aizkustinoši smieklīga vai stindzinoša baisa.

Romāns sarakstīts ārkārtīgi vieglā, humoristiskā manierē. Sanajevs atspoguļo skaudru psiholoģisko vardarbību, tomēr tā nekad nav absolūti traģiska. Zēns mīlu savu mammu, nedaudz mīl vectētiņu un ir pieķēries savai vecmāmiņai. Mazā Sašas atmiņas par bērnību ir laimīgas, jo viņš ir mīlēts bērns, pat ja šīs mīlestības izpausmes robežojas ar teroru. Plānprātīgs jau ir pats laikmets, kas iznīcinājis grāmatas varoņus un ļauj šai plānprātībai turpināties.

Šī plānprātība kļūst par indivīda un laikmeta attiecību definīciju. Absurds laikmets pieprasa absurdu arī no laikmeta varoņiem. Vecmāmiņas dīvainības ir jaunībā piedzīvotas traģēdijas sekas, un šī traģēdija atstājusi ietekmi arī uz visiem viņas ģimenes locekļiem. Sanajeva romānu iespējams lasīt arī kā daudz plašāku metaforu par Padomju Savienību. Visapkārt ir pagātnes tēli, iedomāti varoņdarbi, nekam nederīgi suvenīri un cilvēki, kuri katrs sirgst ar savu kaiti. Ar ļoti neuzbāzīgām detaļām Sanajevs rada pārliecinošu laikmeta atspulgu.

Grāmatu no krievu valodas tulkojis Ilmārs Zvirgzds, un, lai gan latviešu valodā nav tik ietilpīga lamuvārdu krājuma, arī tulkojumā romāns nezaudē savu pārliecinošo spilgtumu. Krāšņi lāsti un radoša lamāšanās ir būtiska šī darba daļa, tomēr tā nekad nekļūst piedauzīga.

Pēc publicēšanas 2003. gadā grāmata kļuva par dižpārdokli, tā ir tulkota daudzās pasaules valodās, ekranizēta, un pēc tās motīviem ir tapušas teātra izrādes. 2014. gadā interneta žurnāls "Satori" šo grāmatu iekļāva desmit labāko pagājušās piecgades krievu grāmatu izlasē. [2] Uz romāna aizmugurējā vāka varam lasīt: viedokļi pēc grāmatas publicēšanas esot bijuši ļoti pretēji – daļa lasītāju šo grāmatu uzskata par meistardarbu, bet citi to uztver vien kā smalku atriebību vecmāmiņai par bērnībā nodarītajām pārestībām. Pat ja šis romāns ir smalka atriebība, tā ir arī patiesi lieliska literatūra.

[1] Sanajevs, P. Apglabājiet mani aiz grīdlīstes. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2017, 7. lpp.

[2] Pēdējās piecgades 10 galvenās grāmatas. Satori, 20.06.2014. Pieejams tiešsaistē: http://www.satori.lv/article/pedejas-piecgades-10-galvenas-krievu-gramatas.