„ir jāatzīst, ka neeksaktās zinātnes ir cietušas briesmīgu fiasko”

Imantam Ziedonim veltītajā konferencē Jūs prezentējāt interesentu ideju saistībā ar tulkošanu, atdzeju. Pastāstiet par to! Pēkšņi pirms gada es sapratu, ka mēs dzīvojam valodā – tāpat kā ainavā. Neesmu gan pirmais, kurš būtu par to ierunājies, tas ir, šis vārdu savienojums nebija svešs Bartam vai Gasparovam, bet praktiski šo modeli viņi neattīstīja un neizmantoja. Interesanti, ka valodas ainava ar laiku mainās – tāpat kā parastā ainava, kurā attiecīgās valodas nesēja, tauta eksistē. Dažreiz šīs ainavas saplūst pilnīgi kopā – valodas ainava pilnībā atbilst ģeogrāfiskai, fiziskai ainavai, bet dažreiz tās viena no otras ļoti attālinās. Un, modelējot dažādus lingvistiskus apstākļus, lai izanalizētu šo vai to tekstu, var izmantot šo koncepciju diezgan auglīgi. Jo es sapratu daudzas praktiskas lietas, tieši izejot cauri valodai kā ainavai. Gadījums ar Ziedoni bija viens no tiem piemēriem, kad es pielietoju šo koncepciju Azarovas tulkojumam, un, lūk, ko es sapratu: manuprāt, tas ir brīnišķīgs tulkojums, kuram tomēr ir daudz kļūdu un vāju vietu. Ir ģeniālas vietas, normālas vietas un vājas vietas – tādas, kurās viņa apzināti vai neapzināti, bet es domāju iekšējās cenzūras dēļ ir kļūdījusies. Diemžēl Azarova negribēja runāt par tām vietām, kurās viņa juta, ka ir piespiesta kļūdīties; varbūt viņa baidījās par to runāt, jo viņas pašas iekšējais cenzors to neatļāva... Krievu tulkojumā „Poēmā par maizi” absolūti nav erotismu, bet Ziedoņa tekstā taču ir, un tulks nedrīkst tos netulkot... Bet, runājot par koncepciju, tagad tai ir vairāki slāņi, un katrs no slāņiem ir pievienojies pēc tā, ka es pārdzīvoju kārtējo atklāsmi vai, tieši otrādi, vilšanos tulkošanā. Es vienmēr domāju, ka ir labi, ja pastāv vairākas tulkošanas koncepcijas, bet es tās dalīju pēc tehniskām pazīmēm, piemēram: fonētiska tulkošana, burtiska tulkošana, parindenis utt. Es nedomāju, ka atšķirībām ir kāds dziļāks pamats par vienkāršu tulkošanas tehniku. Bet tagad es saprotu, ka tas viss ir ļoti atšķirīgi. Piemēram, pastāv taču dažādi būvniecības paņēmieni – tieši tāpat atšķiras dažādi tulkošanas paņēmieni. Un pēkšņi es sapratu, ka es nezinu, ko tieši var nosaukt par tulkojumu, tas ir, cik precīzi ir jātulko. Sapratu sev, ka var aprakstīt to ainavas reģionu, apkaimi, kurā atrodas konkrēts teksts, tādējādi atrodot tādus tehniskus paņēmienus, kas nostrādā. Es pats šo metodi pielietoju, tulkojot Johannesu Bobrovski.   Bet, ja es, piemēram, lasu atdzejojumu, grāmata nav bilingvāls izdevums un es oriģinālvalodu nesaprotu, – kā es varu pateikt, ka atdzejotājs ir izmantojis „pareizo” tehniku? Nē, tam visam jānotiek zemapziņā. Tas ir tāpat kā simtkājis nedrīkst domāt, ar kuru kāju jāsāk iet. Es izmantoju šādu paņēmienu tādos kritiskos gadījumos, kad nesaprotu, ko ar tekstu iesākt. Un pēc tam tas iet pilnīgi automātiski. Piemēram, jau minētais Bobrovskis: viņš dzimis Kaļiņingradas apgabalā, dienējis vācu frontē, bijis izlūks, viņš savu dienestu uztvēra pilnīgi normāli, publicēja savus dzejoļus Trešā reiha armijas burtnīcās, tā saucamajās Pelēkajās burtnīcās, viņam bija Dzelzs krusts utt. Bet atšķirībā no Paula Cēlana, kurš acīmredzami bija upuris un visai viegli pasauli sadala labajā un sliktajā (lasītājs noklusēti pieder pie labās puses) Bobrovskis ir atbildētāja pusē, bet tajā pašā laikā viņš raksta par labo, gaišo. Tātad viņa labā un ļaunā sistēma ir daudz sarežģītāka un arī viņa rakstības maniere nav tik perfekta kā Cēlanam. Mēs ilgi ar kolēģiem runājām, kā jāsaprot Bobrovska sintakse, viņa tēli. Un mēs nonācām pie slēdziena, ka viņš raksta par to, ko viņš cenšas aizmirst. Tas ir, ka viņš it kā pat negrib redzēt to, ko viņš apraksta, bet viņš arī nedrīkst to neatcerēties. Un tad es izdomāju, ka tas ir kā stroboskops, kurā uzliesmojums mijas ar tumsu – tātad Bobrovska dzejas ainava veidojas, ja pilnīga tumsā es redzētu melnbaltas bildītes, apgaismotas vienīgi ar iekšējo gaismu. Un tad es sāku meklēt kaut ko adekvātu krievu valodas ainavā, analogus arī Krievijas ainavā, un sapratu, ka, ja es atcerētos par jaunībā redzētiem krievu klosteriem – daļēji nopostītiem, bet tagad tieši otrādi – ja pieņem, ka pareizticīgā baznīca Krievijā ir valdošās partijas labā roka –, es reizē atcerētos arī par kaut ko nereāli skaistu, pasakaini un brīnumaini gaišu, bet pie tam ļoti grūti pozicionējamu. Tad es sāku skatīties uz dzeju kā uz vecu melnbaltu fotogrāfiju virkni, kas uz galda izliktas kā vēdeklis. Tā atnāca ritms, kurā es sāku pārlikt Bobrovska dzeju. Azarovas gadījumā savukārt – Ziedonis dod atslēgas „Poēmai par maizi”, un tās ir dainas, kas ir katras poēmas daļas epigrāfā. Daina ir kaut kas ideāli abstrakts (tāpat kā desmit baušļi), kas caurstrāvo visu latviešu mentalitāti, un jebkuru notikumu var saistīt ar kādu tautasdziesmu. Par tautasdziesmām mēs varam runāt kā par navigācijas sistēmu valodas ainavā. Navigācija taču arī ir diezgan abstrakta... Tajā vietā, kur Ziedonis ir novietojis poēmu, ir dainu navigācijas sistēma. Šodienas valodas ainavā dainas ir diezgan ambivalentas – kaut kas ļoti konkrēts un kaut kas ļoti abstrakts –, bet tās ir visur. Attiecībā uz Azarovas tulkojumu nāk prātā Krievijas ainava, kurā braucot te parādās, te pazūd baltas baznīcas – svarīgi, ka Krievijā baznīcas pārsvarā ir baltas. Arī kaut kas pilnīgi abstrakts un konkrēts – it kā ainavā ļoti iederīgs, bet arī gaistošs – kā cukurgrauds, kas izkūst lietū. Un šajā gadījumā mēs varam runāt par pauzēm, intonācijas kritumiem, par tukšumiem. Tulkojot Ziedoņa poēmu, tātad vajadzētu nevis pacelt intonāciju, bet padarīt to vēsāku, rāmāku. Un tas nav tipiski, tulkojot uz krievu valodu. Un kad Azarova pazemināja intonācijas ekspresivitāti, viņas tulkojums izdevās brīnišķīgs; kad mēģināja turēties līdzās vai to paaugstināt – sanāca kļūdaini: ironija kļuva par patosu, erotika pazuda un dažas vietas vispār pazuda, tika izlaistas dažas rindas.   Tad tā ir praktiska tulkotāja, atdzejotāja doma? Es kā tulkotājs to pielietoju praktiskā darbā, bet sākotnēji tā ir vienkārši doma par tekstu noteiktā valodas ainavā. Piemēram, tiek runāts, ka pēc vienas ģeniālas dzejnieku paaudzes nāk tukšums un tad atkal – viss attīstās sinusoidāli. Kāpēc tā? Caur šo valodas ainavas koncepciju to var visai vienkārši izskaidrot. Piemēram, 60. un 70. gadu dzejnieki šajā valodas ainavā ir sabūvējuši milzīgu pilsētu, bet viņu būvniecības materiāls ir viņu valoda – nav iespējams būvmateriālus atvest no Āfrikas, konstrukcijas no Nīderlandes utt. Un kad šāda pilsēta ir uzbūvēta, vairs nav, pirmkārt, no kā būvēt, un, otrkārt, kur būvēt – jaunai paaudzei vairs nav ko darīt. Viņi var vai nu pa vidam kaut ko iespraust, vai nu viņiem jātaisa kas pilnīgi jauns. Bet to nevar izdarīt vienas paaudzes laikā, jo ir jāattīra vieta, jāierīko kanalizācija, jāierīko komunikācijas tīkls, jāierīko ceļi, jānoasfaltē, un tikai pēc tam var sākt apbūvēt to vietu. Tieši tāpēc ir kritumi un kāpumi. Piemēram, Vācietis – es izjūtu, ka viņš traucēja dzīvot pārējiem dzejniekiem, jo viņš pirmais ieraudzīja brīvu zemes gabalu, ņēma to, iežogoja, iestādīja kokus, pārvilka jumtu utt. Un citi tur vairs nedrīkstēja iet. Un viņš bija ekstensīvs – viņš ņēma tur, tur, tur, savienoja, bruģēja savus ceļus – citi pa tiem, protams, nevarēja braukt. Tas viss ir it kā primitīvi, bet es negribu neko izskaidrot – es gribu pats saprast, kāpēc kaut kas strādā tieši tā un ne citādi.   Tad galvenais būtu konkrētu dzejoli vai noteiktu dzejnieku atrast kādā kopsakarībā? Nonākt līdz analīzei? Ne tikai paņemt un pārcelt vienu dzejoli, bet atrast tam kādu kopību, noteiktu izjūtu. Godīgi sakot, es nekad iepriekš to neesmu darījis. Strādāju, tikai paļaujoties uz savu dzirdi. Kad tos dzejniekus, ar kuriem ir viegli, kurus es dzirdu, pārtulkoju, es pārgāju pie tiem dzejniekiem, ar kuriem man negāja viegli – tad es sāku meklēt palīginstrumentus, ar kuriem saprast, kā darīt. Es domāju, jebkurš sapņo par universālu tekstu, universālu valodu – tādu kā džezs, jo džezs ir saprotams gan taksistam, gan akadēmiķim. Un var būt lietas, kas ir saprotamas jebkuram, bet kaut kas mūs traucē šīs lietas saprast. Tā es sāku domāt, kā tekstu atšifrēt. Ir tādi teksti... Piemēram, Strugacki, mani mīļākie rakstnieki – man kādreiz teica, ka tad, kad nebūs Padomju Savienības, jaunās paaudzes vairs Strugackus nesapratīs, bet jaunās paaudzes lasa Strugackus, jo visas atslēgas, lai saprastu Strugackus, ir kā Jaunā Apokalipse – brīdinājumi un pareģojumi, brīdinājumi un pareģojumi. Padomju reālijas ir tikai pirmais slānis. Tātad ir lietas, kas var būt saprotamas ikvienam. Un tādus tekstus es nosauktu par „tekstiem bez nosacījumiem”. Tekstos, kuros ir vietas „bez nosacījumiem”, nav laika – teksti bez nosacījumiem ir tādi, kuros nokļūstot apstājas laiks.   Vai nav tā, ka katram lasītājam ir savs teksts, kurā viņš var ieiet, sinhronizēties ar to? Protams! Nav jau tādu universālu tekstu... Piemēram, kad tika rakstītas kritikas par manu grāmatu „Frāze un līdzsvars”, man likās, ka cilvēki nesaprata, ka pastāv divas metodes: Gētes un Dekarta – objektīvā un metode kā „es”. Viss, ko es saku, nav pamats visaptverošām teorijām – nekādā gadījumā! Un kad es saku – „lasītāji”, tas pārsvarā nozīmē „es” – es it kā piedāvāju citam lasītājam pielaikot savu lasīšanas paņēmienu.   Bet tieši tā arī rodas visaptverošas teorijas! Lūk, te ir tā vājā vieta – ja es gribētu visu šo pasniegt kā visaptverošu teoriju, mēs pakluptu jau pie vārda „lasītājs”, jo nav skaidrs, kas ir lasītājs: cik dziļi viņš iedziļinās, kurā lasījumā viņš kaut ko saprot – pirmajā, trešajā vai desmitajā...   Tas jau nemaz nav iespējams, jo valoda nepieļauj tik ļoti precizēt lietas. Jā, nepieļauj...   Tāpēc mums būtu jāsamierinās ar pieejamo/piedāvāto abstrakciju, un tāpēc mēs teorijas saprotam – ja mēs gribētu saprast visu līdz pilnībai, mēs nesaprastu neko... Protams. Ja gribēsim nonākt pie precizējuma, mēs nonāksim pie tā mūžīgā jautājuma, vai mākslā ir objektīvas vērtības vai nav, vai ir objektīva skala vai nav. Un es uzskatu, ka vajag izvairīties no vispārinājumiem, kas nostāda tādā stāvoklī... Ok, vēlreiz Strugacki: viens no viņu nopelniem ir tāds, ka viņu romānā var satikties japānis, krievs un ķirzaka no Marsa, un viņi sarunājas savā starpā. Bet neviens nejautā, kādā valodā viņi sarunājas. Strugacki raksta tā, ka ir skaidrs, ka kaut kādā veidā viņi sarunājas. Bet dažreiz viņi paskaidro, kā notiek šī sarunāšanās – tieši tad viņiem tas ir vajadzīgs. Tā arī man – ja man izdodas tā uzrakstīt, ka cilvēkiem nerodas jautājumi, tad tas strādās; ja man neizdodas precizēt, tad modelis ir sasniedzis robežu: tālāk mēs nevaram iet, jo nav iespējams precizēt.   Jūs tiecaties visu izsijāt līdz atomiem, domāt izteikti racionāli... Mēs dzīvojam it kā Ņūtona pasaulē, tas ir, kurā darbojas Ņūtona likumi. Bet, ja mēs pārejam pie ātrumiem, kas ir tuvi gaismas ātrumam, tad stājas spēkā Einšteina mehānika. Bet kas notiek ar tiem ātrumiem, kas vairs neiekļaujas Ņūtona mehānikā, bet vēl nav tik izteikti, lai tos pakļautu Einšteina mehānikai – to ātrumu mēs pilnībā nenovērojam: mēs kustamies vai nu ļoti lēni, vai ļoti ātri. Un tajos brīžos, kad rodas dažādi jautājumi, ir jāapstājas un jāsaka, ka mans modelis ir izsmelts, jādomā kaut kas jauns.   Vai tāda racionalitāte Jums palīdz kā rakstniekam? Ir radies priekšstats, ka rakstnieks ir vairāk tāds mistiķis pēc dabas. Es domāju, ka dzejnieks ir mistiķis, bet rakstniekam ir jābūt ļoti racionālam. Ir atšķirība, vai tu glezno impresionistisku gleznu vai būvē Ķelnes katedrāli. Un rodas interesants efekts – kad tu esi visu racionāli izrēķinājis, salicis pa vietām pēc noteiktām shēmām, paraugiem – būvējis nevis kā Mocarts, bet Saljēri –, un tava „ēka” patīk kādam „tur augšā”, tad viņi pieliek klāt kaut ko tādu, ko mēs saucam par iedvesmu. Tas nāk ne no mums, bet vienmēr no turienes. Dzejolī tas viss savienojas kopā, jo radīšanas brīdis ir ļoti īss, bet prozā – būvē, konstruē, cementē, metini utt, un vienā brīdī izrādās, ka to visu caurstrāvo gars. Kā tas notiek, es nezinu.   Kad es lasīju Jūsu atdzejoto Voiceku Pestku, domāju par to, kā savienojas Jūsu kā atdzejotāja racionalitāte ar šo ļoti mistisko, garīgo dzejnieku. Kā ir tad, kad ar racionāliem līdzekļiem vajag uzbūvēt tādu „neracionālu” dzeju? Tas nāk kā balva. Piemēram, tulkojot Pestku, man bija pašizdomāti noteikumi – kā strādāt ar sinonīmiem, ko darīt ar struktūru utt. Viņš patiešām ir mistiķis, viņš dažreiz ir rakstījis tādus teikumus, kurus viņš pēc tam pat nevarēja paskaidrot: ko man darīt? Man taču vajag izdomāt kaut ko tādu, kas atbilst viņa teiktajam, bet vienlaikus paliek tikpat neskaidrs. Un laikam kādam tur augšā šis darbs bija iepaticies, jo, kad es pēc tam pārlasīju, sapratu, ka man šad tad izdevās dabūt atdzejojumā to mistiku, kas piemīt Pestkas dzejai. Bet tas nāk pilnīgi kā balva. Tulkotāja darbs ir amats, un dažreiz mēs nopelnām to, ko gribam.   Vai kopumā Pestku atdzejot bija grūti? Sākumā ļoti grūti. Faktiski trīs gadus es gāju uz šo grāmatu. Tas ir tas, ko es saucu par barokālo minimālismu – man ir interesanti atdzejot to, ko es nepratu pats uzrakstīt, kad es rakstīju dzeju. Es nemācēju rakstīt kā Pestka. Un tā kā es dzeju vairs nerakstu, es varu teikt, ka es nemāku tā rakstīt. Līdz pēdējam brīdim Pestka man likās tāds estētiski skaists, pievilcīgs un abstrakts, bet trūka kādas atslēgas. Par atslēgu kļuva pēdējā gada notikumi manā dzīvē – es pēkšņi sapratu, ka visi šie dzejoļi ir par mani, par manu dzīvi. Un tad jau gāja daudz vieglāk; es atgriezos pie agrākiem atdzejojumiem – sanāca kopā ap 70 atdzejojumu. Diezgan sarežģīti gāja ar tiem dzejoļiem, kas attiecās uz tādu kā kvazi mīlas stāstu, jo viņš nekad nebija atzinies, vai tas ir patiess mīlas stāsts vai izdomāts. Bet šī stāsta varone man bija zināma – tā ir kāda tulkotāja no Ukrainas. Līdz ar to viss stāsts norisinās tādā kā pierobežas pasaulē starp Polijas un Ukrainas valodas ainavām. Kaut kas man galvā saslēdzās, un viss aizgāja diezgan ātri. Jāsaka arī – man vienmēr ir vismaz divi redaktori, arī Pestkas grāmatai.   Kāpēc Jūs vairs nerakstāt dzeju? Man patīk, kā Cojs nodziedāja: „война дело молодых”. Arī стихи дело молодых. Es uzskatu, ka es rakstīju nesliktu dzeju jaunības gados. Un parasti cilvēki, kas raksta labu dzeju pēc 60, līdz 30 to darīja diezgan slikti... Un es sapratu, ka tam piemīt zināma dinamika.   Tā nav šī racionālā prāta ietekme? Es vienkārši negribu domāt par sevi kā par izņēmumu – ka es varu to, ko nav varējuši citi.   Vai tad nav tā, kamēr domā par sevi kā par izņēmumu, arī izdari vairāk nekā citi? Nu, man bija bail pazaudēt laiku. Pēc dažiem cikliem es sapratu, ka varēšu kādu laiku tā turpināt, bet nebiju pārliecināts, vai varēšu iet tālāk. Es baidījos sākt muldēt, baidījos atkārtoties... Es nenožēloju, ka vairs nerakstu dzeju, jo šis sešu gadu ceļš, kopš es uzrakstīju pēdējo dzejoli, ir bijis ļoti interesants.   Kā Jums šķiet, kas notiek ar Latvijas krievu literatūru Latvijā? Jo par spīti, manuprāt, diezgan aktīvai, piemēram, Orbītas darbībai, rodas priekšstats, ka tas viss noteikt kāda noteikta „savējo” loka ietvaros. Daļēji tā ir, bet vēl mazāk tas viss aiziet uz šejienes krievu auditoriju. Šejienes krievi vispār nelasa neko, kas ir made in Latvia. Un tas jau ir politisks jautājums.   Jā, bet vai tas nav paradoksāli – tas cilvēks, kurš rada literatūru krievu valodā Latvijā, ir tādā pašā situācijā un nāk no tās pašas vietas, no kuras nāktu arī lasītājs. Tad sanāk, ka šis „lasītājs” nostājas pats pret sevi, apzog pats sev. Kāpēc Latvijā dzīvojošs krievu tautības cilvēks nelasa to, ko raksta Latvijā dzīvojošs krievu tautības cilvēks? Tā jau vairs nav politika. Protams, ka apzog. Bet tas veidojas no tā, ka pirmo lielo zādzību veica valsts, un tālāk jau cilvēki turpina apzagt paši sevi. Un ne tikai viņi nelasa to, ko raksta šeit, bet arī to, ko raksta Krievijā. Paskatīsimies kaut vai uz plakātiem, kas ziņo, kas uz šejieni brauc no Krievijas – zemas kvalitātes mūziķi, teātra izrādes un paši sliktākie komiķi. Apoteoze ir Jūrmalas „Jaunais vilnis” – tas ir vienkārši ārpus laba un ļauna...   Man likās, ka situācija ir slikta, jo šī literatūra visai maz ieplūst latviešu auditorijā, bet situācija ir vēl sliktāka... Situācija ir sliktāka ar to, ka šī augsne rada tā saukto “urlu”, kuru latvieši nekad neiemīlēs. Pamatā jau, protams, tā kultūra, kuru rada krievi šeit, vairāk domāta latviešu auditorijai un Krievijai, kur šie autori ir vairāk zināmi nekā te. Gods un slava Orbītai, kas savā laikā attīstīja šo subkultūru, viņi kā lokomotīve šo kultūru izvilka...   ...un radīja arī atšķirīgu vizuālo poētiku. Jā, bet, manuprāt, viņi ir arī nedaudz izauguši no šī projekta. Viņu labā būtu vajadzīgs mainīties, lai ietu tālāk.   Tad sanāk, ka krievu literatūrai Latvijā būtu jāstrādā tieši uz latviešu auditoriju – tas būtu viens no ceļiem. Tas ir ceļš, jo Latvijā dzīvojošs krievs – viņš neatrodas normālā stāvoklī. Mēs spēlējam šo spēli ar sliktiem noteikumiem, mēs tos pieņēmām, bet mēs neesam pilnīgi brīvi. Ir ļoti grūti uzrunāt sociāli apspiestu cilvēku, grūti viņam kaut ko rakstīt, kaut arī šeit nepilsoņiem dzīvot ir daudz brīvāk nekā Krievijas pilsoņiem dzīvot Krievijā – tas ir skaidrs. Bet tas ir tāpat kā, ja es naktī pamostos, gribu ēst, bet ledusskapis ir tukšs. Es to varu paciest, jo zinu, ka ir Statoil, es varu aizbraukt, un es varu aizmigt, jo zinu, ka galu galā es aizbraukšu. Bet, ja tā Statoil nav, no psiholoģiskā bada es varu nomirt. Tāpat arī šeit – zinot, ka tev kaut kā trūkst, ka kaut kas nav kārtībā, to ir daudz grūtāk paciest, jo tevi pazemo, ierobežojot tavu brīvību. Bet Krievijā tu esi it kā brīvs, it kā. Un mēs taču runājam par metafiziku, par mākslu – mākslai daudz vieglāk vērsties pie tādiem cilvēkiem, kuri ir mentāli brīvi.   Bet, piemēram, padomju laikos latvietis bija nebrīvs, apspiests, bet mākslai bija liela nozīme. Politiski cilvēki bija apspiesti, bet iekšēji brīvi. Tagad sanāk, ka sociāli politiskais slānis pārmāc šo garīgo. Tā ir, jo apspiestība, kas bija padomju laikos, bija kā Cēlanam – bija skaidrs, kas ir labs un kas ir slikts. Bet tagad – nevar teikt, ka nepilsoņi nav apspiesti – viņi ir apspiesti, kaut arī fiziski viņi ir brīvi. Piemēram, man ir nepilsoņa pase, tā man ir izdevīgāka nekā pilsoņa pase, jo es varu uz Krieviju braukt bez vīzas. Fiziski es esmu brīvāks, bet pietiek ievērot kaut vienu skatu, ar kādu muitnieks skatās uz manu pasi, lai es saprastu, ka, jā, es esmu kaut kādā ziņā apspiests. Man tas, protams, ir pofig, bet dažam tas sver vairāk nekā īsta, fiziska brīvība. Un desmit tūkstoši nepilsoņu, kas te dzīvo, neizmanto iespēju aizbraukt uz Krieviju, viņiem negribas, un viņi nebrauc ne uz Zviedriju, ne uz Franciju – ne uz kurieni. Tātad šī apspiestība – tā eksistē tikai smadzenēs. Un mēs taču runājam par smadzeņu uzrunāšanu – mēs tirgojam tekstus!   Šajā brīdī es pat nevaru aptvert to iemeslu, kāpēc tā notiek. Vai tam pamatā ir šie politiskie apstākļi vai tas ir pavisam, pavisam kaut kas cits... Mēs to nevarēsim aptvert, jo neesam gatavi aptvert nevienu socioloģisku parādību. Es domāju, ir jāatzīst, ka neeksaktās zinātnes ir cietušas briesmīgu fiasko pagājušā gadsimta beigās un cieš sakāvi vēl joprojām. Mēs redzam, raķetes lido kosmosā, mašīnas brauc, ķirurgi veic sarežģītākās operācijas, mums ir datori un visādas ierīces – mēs nezinām, vai tas ir labi vai slikti, bet tas viss notiek – eksaktās zinātnes kaut ko dara, bet, piemēram, sociologi nedara neko. Joprojām mēs nevaram nopietni runāt par Otro pasaules karu – nav ne instrumentu, ne koncepciju, nav nekā. Viss, kas ir uzrakstīts, ir vēl primitīvāks par manu koncepciju par vietu ainavā! Var iegūglēt un paskatīties, kas ir uzrakstīts, piemēram, par bilingvālismu – daudziem darbiem būs daudzsološs priekšvārds, bet pamatā seko freidisks primitīvisms. Mēs nezinām, kā šādas problēmas analizēt, jo 20. gadsimts mums ir devis tik interesantus, bagātīgus piemērus, ciniski runājot, veicis tik plašus eksperimentus ar cilvēkiem, kādi tagad pat ar tarakāniem ir aizliegti, – lai tam varētu tikt pāri, jāsaprot, ka tas ir jāpēta. Bet mēs tikai raudam. Lai saprastu, piemēram, kas ir trimda, jāpēta, kas notiek ar cilvēku trimdā... Lai to saprastu, jārunā ar cilvēkiem, un šīs iespējas tiek palaistas garām – mēs nekad to visu nevarēsim saprast. Otro pasaules karu mēs jau palaidām garām – tikai ar ģenētisku atmiņu varēs atjaunot un saprast, kas notika, un tikai tādēļ to vajag, lai saprastu, kādās formās atnāks Trešais pasaules karš. Tikai tādēļ, nevis intereses pēc. Lai novērstu jaunas trimdas, jaunas izsūtīšanas, jaunus karus. Bet jauni lopu vagoni jau gaida kaut kur, jo mēs esam aizmirsuši tos iepriekšējos... Es domāju, socioloģija un arī literatūra ir lielā parādā... Tikai tagad, es redzu, sāk kaut ko rakstīt lasāmu par 30. gadiem. Bet nomiruši jau gandrīz visi cilvēki, kas atceras tos gadus... Strēlnieki. Lūk, tas ir materiāls! Ne jau aprobežoties ar Čaka „Mūžības skarto” ietvaru, redzējumu. Vajag saprast, kas tas bija, kāpēc tas bija, iedziļināties, lai noskaidrotu, kā tas joprojām iedarbojas uz latviešu sabiedrību. Un, protams, ka mēs nevaram tagad saprast, kas notiek, jo nesaprotam, kas noticis agrāk – pusgadsimts ir pazaudēts. Jo viss, kas notiek tagad, nesakņojas Atmodas laikā.   Uzsākt diskusiju